Aleksandrs Kabakovs
Kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma”
eksperts satura un metodikas jautājumos
Šoreiz būs par dzīvi. Mazliet par mākslu. Vairāk par mākslu dzīvot.
Gada noslēgums ir kā perfekti ieeļļots mehānisms, kurā viss neizdarītais un atliktais sāk griezties dubultā ātrumā. Kalendārs uz galda nepieklājīgi uzkrītoši atgādina par katru garām palaisto iespēju, par visiem atliktajiem solījumiem un kavētajiem termiņiem, kuri nu pārvēršas par akūtām prasībām. Šis laiks, šķiet, vienmēr atgādina, ka “ir jāpaspēj viss” – it kā būtu iespējams kaut kā mistiski iestiept diennakti līdz 25 vai 30 stundām. Bet galu galā, pats svarīgākais jautājums paliek neuzdots – vai es pats šajā skrējienā vēl eksistēju? Un, ja eksistēju, tad kā?
Mēs bieži runājam par produktivitāti – par to, cik daudz var izdarīt īsā laikā, kā efektīvāk risināt problēmas, kā veiksmīgāk kontrolēt un virzīt procesus. Dažkārt šķiet, ka šīs idejas mūs ir pārņēmušas līdz teju vai vājprātam, un brīžos, kad tās vairs nestrādā, mēs meklējam arvien jaunus veidus, kā no sevis izspiest vēl vairāk. Bet ir jāatzīst – šī gada nogales steiga, lai arī cik “normāla” tā šķistu, ir pārbaudījums, kurā mēs esam kā tādi zobratiņi, kas regulāri rada un dara, bet aizmirst par to, ka arī zobratiņiem ir jāļauj mirklis atslodzei – atelpai.
Tas ir izdzīvošanas jautājums
Šajos brīžos, kad visa telpa mums apkārt ir uzmācoši piepildīta ar neskaitāmiem izdarāmo darbu sarakstiem, uzdotiem mājasdarbiem, projektu noslēgumu atskaitēm, vislielākā māksla ir atcerēties, ka dzīves telpu nav iespējams sakārtot pilnībā. Var izdarīt daudz, bet visu izdarīt nevar.
Tā ir māksla atzīt savas robežas, nepazaudējot pašcieņu, un vienlaikus saprast – pasaule var gaidīt, bet es pats esmu vienīgais, kurš gaidīt uz sevi nevar.
Tas ir izdzīvošanas jautājums, ja vien pieņemam, ka “izdzīvošana” nav tikai mehāniska eksistence, bet gan dzīva, apzināta būšana.
Un te, protams, ir vieta mākslai. Kultūrai. Tā nav tikai izklaide vai alternatīva darbam. Tā ir kā logu atvēršana aizsmakušā telpā, kā svaiga gaisa ieelpa, kas ne tikai palīdz attālināties, bet arī atbild uz jautājumu, kādēļ mēs vispār tik ļoti skrienam. Kur un pēc kā? Grāmata, izstāde, koncerts, filma – tās visas ir ieelpas, kurās mēs atgriežamies pie sevis. Pie sava iekšējā “es”, kas bieži tiek aizmirsts vai apklāts ar darāmo lietu sarakstiem. Šī atgriešanās pie mākslas nav greznība. Tā ir nepieciešamība.
Apstāties, lai elpotu, justu, pieredzētu un dzīvotu
Tomēr līdzās tam stāv vēl cita prasme – spēja vienkārši apstāties. Ne tikai “paņemt pauzi”, bet apzināti izstiept mirkli līdz tā robežas kļūst par klusu laiku sev. Šis laiks var būt mierīga pastaiga, vakars ar savām domām vai pat pavisam ikdienišķa saruna ar draugu. Galvenais ir būt klātesošam un atcerēties – svarīgākais ir nevis tas, ko pagūstam izdarīt, bet tas, ko mēs jūtam un piedzīvojam. Kā mēs ļaujam sev būt.
Tāpēc aicinu izmantot šo laiku, lai izietu ārpus termiņu un plānu robežām. Lai apturētu šo nebeidzamo skrējienu un ļautu sev uz mirkli atcerēties – mēs neesam tikai tie, kas steidzas, sasniedz un paveic. Mēs esam arī tie, kas elpo, jūt, pieredz un dzīvo. Un par šo dzīvi rūpēties ir ne tikai jāvar, bet arī jāgrib un jāspēj, lai gada nogales steigā nepazaudētu savu unikālo “es”.
Šoreiz noskaņai un iespējai mēģināt izjust cieņpilnu mieru pret sevi un apkārtējiem aicinu kādā no ieelpas brīžiem pabaudīt Jāņa Ivanova (1906–1983) vokalīžu ierakstus, ko 2022. gadā izpildījis Latvijas Radio Koris Sigvarda Kļavas vadībā: https://open.spotify.com/album/3kKqQYgQxgDYOu5JP7wKpj?si=hOQnC_L-QW-XT4X2iYgtDg.
