Sarunas sākumā saņemu lapiņu uz kuras rakstīts “Mēs domājam, ka mūsu darbi ir tikai pilīte okeānā. Taču bez šīs pilītes okeāns būtu mazāks.” (tā šobrīd piesprausta kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” birojā pie sienas). Tie ir Mātes Terēzes vārdi, kas Veltai ikdienā palīdz un kalpo par atgādinājumu, kuru viņa nodod gan skolotājiem, gan vecākiem (gan atgādina sev), – novērtēt savu darbu skolā, klasē vai jebkuros citos apstākļos, kas ne vienmēr ir viegli, taču ļoti, ļoti svarīgi. Par to arī turpmākā saruna – kā būt atbalstam, padomam 101 skolai un 66 tūkstošiem skolēnu. Stāsta Rīgas valstspilsētas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departamenta Vispārējās izglītības skolu nodaļas galvenā speciāliste – eksperte Velta Zdanovska, kura jau vairākus gadus ir arī kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” Rīgas valstspilsētas pašvaldības koordinatore. Veltas pieredzi uzklausīja kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” eksperte Sabīne Ozola.
Velta līdz Rīgas koordinatora lomai nonākusi dažādu profesionālo ceļu līkloču rezultātā, no skolotājas, skolas direktora vietnieces audzināšanas darbā un pēcāk mācību darbā līdz darbam Rīgas valstspilsētas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departamentā. Tur 2020. gadā Velta pārņēma programmas “Latvijas skolas soma” koordinatora pienākumus un pievienojās šobrīd 43 cilvēku lielam pašvaldības koordinatoru tīklam visā Latvijā.
Kultūra rada vidi emocijām – kam un kāpēc svarīga kultūrpratība?
Jau no paša sarunas sākuma Velta skaidro, ka skolotāji ir noslogoti – vada stundas, veic audzināšanas darbu un paši gatavo stundām vajadzīgos materiālus, kā arī izmanto programmas “Latvijas skolas soma” sniegtās iespējas skolēnus vest uz kultūras institūcijām, bet pa vidu tam visam svarīgi atcerēties, ka kultūra svarīga arī pašiem.
“Ne vienmēr gribas, bet tad, kad tu izdari… jo atgriezeniskā saite strādājot skolā ar bērniem pienāk tūlīt un tagad. Tas ir gandarījums, kad tu redzi degošas actiņas, smaidu, tu redzi, kā mainās klases kolektīvs, kurš dodas ārpus skolas, piedalās pasākumos, kurš ir atklājis tādu jomu kā kultūra. Programmā tas ir svarīgi, ka mēs baudām kopā, un tad tu vari dalīties – tu esi šajā gaisotnē, tu esi tajā aurā.”
Velta piemin kultūrpratības jēdzienu un tā nozīmi skolotāja darbā, jo ne visiem skolotājiem pašu kultūras pieredze ir plaša. Dizains, arhitektūra, laikmetīgā māksla – tās var būt nozares un jomas, ko ne tikai skolēni, bet arī paši skolotāji vēl nav labi iepazinuši. Un tad, lai izprastu kultūras nozīmi mācību procesā, nākamais solis pēc pieredzēšanas ir apzināties, ko ar iegūto darīt. Šeit sarunā runājam arī par kultūrkompetenci: “ne tikai protu, bet esmu arī iekšā”. Tas ir nākamais, ko Velta gribētu – ne tikai to, ka kultūras norise ir pieredzēta, bet ka tā ir arī daudzpusīgi izmantota un par to pastāstīts citiem.
Velta norāda, ka nozīme ir tam, ko pats skolotājs patērē un var atļauties – nopirkt biļeti uz teātri vai jaunākās grāmatas. Ne vienmēr tas, ko redzam televīzijā vai dzirdam radio, ir tas, kas paver skolotājam jaunus zināšanu apvāršņus un paplašina redzesloku.
“Svarīgi aizvest skolotājus tur, kur viņi paši nekad nav bijuši, jo tad, kad skolotājs redz un saprot, par ko ir runa, tad arī lietas notiek labāk, dziļāk, plašāk. Tāpēc kultūrpratība un kultūrkompetence – tas ir mums vēl priekšā esošs darbiņš, man šķiet, ar ko jāstrādā.”
Koordinators, tā neaizstājamā loma un komandas darbs
Velta ir pārliecināta, ka skolas koordinatora loma ir neaizstājama – skatot arī semestra pārskatus, neaptverto skolēnu skaits palielinās tieši tajos brīžos, kad notiek koordinatoru maiņa vai koordinators ir ilgstoši apslimis. Koordinatora pienākumu veikšanai vajadzīgs laiks: lai padomātu, sarunātu, menedžētu, saskaņotu ieceri ar administrāciju, kā arī saskaņotu stundu izmaiņas.
Tāpat Velta norāda, ka tieši skolas administrācija ir viens no galvenajiem spēlētājiem un nosacījumiem veiksmīgai programmas darbībai – “ja no administrācijas puses ir izpratne un atbalsts, tad īpaši svarīgi ielikt īsto skolotāju par koordinatoru”. Tāpat Velta norāda, ka savā pieredzē var novērot, kā koordinatori aug kopā ar programmu, attīsta savas spējas un domāšanas veidu “no pasākuma uz jēgpilnu izvēli ar metodisku pieeju”.
Domājot par pašvaldības līmeņa koordinatora lomu programmā, Velta skaidro, ka tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt, jau domājot par semestra pārskatu sagatavošanu. Velta norāda, ka tiek veidota cieša sadarbība ar pašvaldības finanšu daļu – viņa pati pārbauda pārskatu saturisko daļu, bet grāmatveži finansiālo daļu. Tas ir komandas darbs plašākā nozīmē – ne tikai ar skolām, bet arī pašvaldības līmenī.
“Tā ir mūsu atbildība – cik jēgpilni, cik tas ir vajadzīgs, kur mēs to izmantosim, kā mēs ar to dzīvosim, kā mēs to redzam un izmantosim ilgtermiņā savā audzināšanas un mācību darba procesā.”
Programmas “Latvijas skolas soma” vērtējums
“Es gribu paslavēt programmu, jo izdarīts neticams darbs. Mēs, strādājot izglītībā, pēdējos gados esam izgājuši cauri vairākiem projektiem – karjeras atbalstam, priekšlaicīgi skolu pametušajiem jauniešiem, kā attīstīt radošās prasmes. Projekts aiziet, un tam ir beigas, tad pietrūkst finansējuma, politiskās gribas, varēšanas, tad projektu cilvēki paklīst citās darba vietās. Bet programmas “Latvijas skolas soma” komandai projektu izdevās pārveidot par programmu, un tam ir ļoti, ļoti liela nozīme.”
Velta vairākas reizes sarunas laikā atgriežas pie pašas programmas būtības, tās pamatprincipiem un to nemainību, kas gadu laikā arī skolotājiem ļāvis izkristalizēt un definēt, kas tiek un kas netiek saprasts ar kultūru un mākslu. Īpaši siltus smieklus sarunas laikā raisa atmiņas par to, kā vajadzēja skolotājiem skaidrot, ka konfekšu ražotnēm un pastaigu takām nav vietas šajā programmā.
“Tas ir tik milzīgs ieguldījums, ka kultūra ir tuvāk tam vienkāršajam, parastajam cilvēkam palikusi. [..] Kad programma tikko sāka savu darbu, skatītājs bija patērētāja lomā – jo lielāks šovs notiek, jo labāk. Tagad jau mēs cenšamies izvairīties no lieliem masu pasākumiem, jo nevar kultūra aiziet līdz katram bērnam, ja skolas zālē sēž 300 skatītāji.”
Velta norāda, ka programmas lomu un nozīmību izglītības procesā iezīmē arī skolu pašnovērtējumi un skolēnu dienasgrāmatas – tie var būt lieliski avoti, lai saprastu skolotāju un skolēnu sajūtu par programmu, tās sniegtajām iespējām un ieguvumiem. Velta min īpašu pieredzi ar kādas skolas koordinatori, kura bija atsūtījusi tik lielu ZIP failu ar skolēnu pieredzēm, ka to izlasīšanai bija nepieciešama puse dienas. Viņai dažas no pieredzēm paņemtas arī līdzi uz sarunu, izceļot dažādus vārdus, ko skolēni minējuši pārdomās par pieredzēto – sapratu, nekad nebiju redzējis, patika, gribu pamēģināt un darīt pats, gribu braukt vēlreiz. Velta jo īpaši novērtē koordinatorus, kuri savu ikdienas darbu veic īpaši rūpīgi un atrod laiku atgriezeniskās saites iegūšanai.
“Katra skola, kad ik pa sešiem gadiem ir laiks atskaitīties un kad runā par audzināšanas darbu, saviem panākumiem vai runā par ārpusstundu darbu – vienmēr piemin programmu. Tai ir liela nozīme ar ilgstošu ietekmi uz tiem procesiem, kas notiek skolā.”
Plašākā ietekme
“Vecāki, klausoties savu bērnu pieredzēs, arī sāk aizdomāties un varbūt kādu reizi aizies kopā ar saviem bērniem uz kultūras norisi; jo šobrīd bērni jau ir gudrāki gan IT jomā, gan kultūras jomā un savā kultūrpratībā nekā daži vecāki.”
Pārrunāts tika arī pieņēmums, ka “kultūra jau ir tikai Rīgā, un Rīgas skolēni visu zina”. Velta min piemērus, ka arī no attālākām apkaimēm vecāki savus bērnus nav aizveduši uz Vecrīgu un programma ir arī Rīgas skolēnu pirmā iespēja piedzīvo kultūru klātienē. Šis mīts neesot gluži patiess. Bet stāsti ir arī pilnīgi pretēji – arī apkaimju skolās ir lieliski piemēri jēgpilnai programmas īstenošanai.
Izaicinājumi
Uzdodot jautājumu par izaicinājumiem, kas rodas ikdienas darbā ar programmu, Velta smejas un saka, ka pati programma ir viens liels izaicinājums. Bet, protams, ka tas nav domāts sliktā nozīmē. Velta skaidro, ka, viņasprāt, lielākie izaicinājumi vēl ir priekšā – “jo tālāk mēs ejam, jo dziļāk esam”. Visu laiku tiek runāts par izglītības kvalitāti un par to nav iespējams runāt, nerunājot par diviem galvenajiem aspektiem – audzināšanas un mācību darbu.
“Ja kompetences ienāk skolā, tad kultūra ir resurss, ko mēs varam ļoti labi izmantot – par, ap, pirms, pēc. Atceroties un savijot virtenēs – pagaišajā gadā skatījāmies šo, šogad atkal aiziesim citur. Kas mainījies tavā uztverē? Un tad tu kā skolotājs vēro to, kā bērni uzvedas, kā viņi atnāk, kādus jautājumus uzdod. Arī tas mainās. Tur, kur kultūra un izglītība ir prioritāte, tur arī sabiedrība ir citādāka. Tur, kur kultūras un izglītības līmenis ir zems, tur arī mēs zinām, kas notiek.”
Liels ikdienas izaicinājums Veltas darbā ir arī pastāvīgā mainība skolu vidē. Viena lieta ir sastrādāties ar tiem, kas programmu pazīst jau piecus gadus, bet cits izaicinājums ir iedrošināt un motivēt jaunos skolotājus iepazīt programmu un tad to izmantot. Tāpat arī skolu administrācijas mēdz būt pragmatiskas, kas prasa vēl citu pieeju skaidrojošajam darbam un sadarbību veidošanai.
“Caur administrāciju, caur tiem, kas pieņem lēmumus, ja caur tiem iesaistāmies, tad vieglāk strādāt arī koordinatoram, pašvaldības koordinatoram un arī programmas ekspertiem.”
Ikdienas komunikācija: pārvarēts pandēmijas laiks un atrasti jauni saziņas veidi
Velta norāda, ka koordinatora loma bija ļoti nozīmīga arī pandēmijas laikā, kad nācās pārstrukturēt darbības principus un saziņu ar skolu koordinatoriem (šajā formātā ne vienmēr gan iespējams sasniegt visus). Tika izmantotas tiešsaistes saziņas platformas, kas arī šobrīd palikušas ikdienas sanāksmju vadīšanai. Šeit kā labo prakses piemēru Velta norāda dalīšanos ar skolu pieredzēm, kas ir sanāksmju neatņemama sastāvdaļa.
Pārrunājot koordinatora praktiskās ikdienas darbības, Velta izceļ programmas biroja sagatavoto kultūras norišu izlašu pārsūtīšanu skolām, pievienojot arī savus komentāru, par jēgpilna piedāvājuma izvēli. Tiešsaistes tikšanās laikā noteikti iekļauta dalīšanās ar skolu pieredzes stāstiem.
Veiksmīga iniciatīva: izbraukuma izrāžu teātra diena
Kā īpaši veiksmīga koordinatora iniciatīva sarunas laikā izskan izbraukuma izrāžu teātra diena, ko Velta 2022. gada 29. augustā rīkoja vienā no Rīgas skolām. Viņa sarunā norāda, ka skolotāji ir pretimnākoši, piešķir telpas un ir gatavi māksliniekus uzņemt. Šāds notikums augustā ir arī dāvana un ierosinājums skolotājam, uzsākot jauno mācību cēlienu.
“Tad, kad pats skolotājs izgaršo, patausta, pamēģina. Mums bija ļoti veiksmīgs pasākums Rīgas 13. vidusskolā, kad atbrauca mazo formu teātri. Izrādes notika vairākos stāvos. Tad skolotājiem pašiem actiņas deg, un viņi grib darīt – “es redzēju Vilsonu, te viņš stāvēja”. Es biju tādā teātrī, kur viss notiek sporta zālē – kultūra ienāca arī tur.
Pēc šādas pieredzes skolotājs aizved uz kultūras notikumu savus bērnus. Vai uzaicina uz skolu, jo mākslinieki ar to arī tiek galā – mākslinieki tiek galā ar to, ka nav teātra lielā aprīkojuma, skaisto aizkaru, skatuves. Bet tāpēc viņš ir mākslinieks, ka viņš tiek galā ar savu vārdu, kustību, visu, kas viņam ir dots no mākslas. Viņš prot parādīt to visu. Un tam bija ļoti liela nozīme.”
Veltas ieteikumi pašvaldībām, skolām un kultūras nozarei
Par tradīciju šajos pieredzes stāstos tiek iedzīvināts aicinājums dalīties ar ieteikumiem, ko ikdienas darbā var izmantot dažādas programmā iesaistītās mērķgrupas.
Runājot par pašvaldībām, Velta norāda, ka Latvijā pašvaldības strādā pēc dažādiem modeļiem – programmas finansējumu sadalot pa skolām vai tam centrāli atrodoties pašvaldībā. Otrajā variantā pašvaldības var rīkot kopējus pasākumus, sniedzot iespējas, ko, iespējams, katra skola atsevišķi nespēj noorganizēt. Tāpat Velta cer uz vēl spēcīgāku koordinatora un skolu sadarbību veidošanu – arī koordinatoram būtu svarīgi apmeklēt norises, lai būtu informēts un ikdienas darbā varētu izmantot savu gūtu pieredzi.
“Neatmest, neuzskatīt šo darbu par slogu un tad, kad pašam actiņas deg, tad arī pašam gribēsies iet un darīt. Un pašam par to būs gandarījums. Laika mums vienmēr būs tā, ka tas pietrūks. Bet jāatrod laiks, jo tiešām mēs redzam un saprotam, ka programmas darbībai ir ļoti liela nozīme. Cilvēkam vajag kultūru – tāpēc viņš ir cilvēks.”
Domājot par ierosinājumiem skolotājiem, Velta iedrošina neslēpt savas radošās idejas , dalīties tajās ar citiem skolotājiem. Tad, kad skolotājs izmanto kultūras norises savā mācību priekšmetā, kad viņš to izjūt kā sistēmu – tad kultūras norises atvieglo viņa darbu. Visi runā vienā valodā ar izpratni par to, ko dara.
“Skolēni šobrīd ir īpaši aktīvi. Tagad ir tik daudz iespēju – es ieteiktu izbaudīt tās. Jo, ja Tu pats būsi aktīvs, ja Tu pats iesaistīsies, paņemsi līdzi savus draugus, savu kompāniju, Tu varēsi atklāt sev tik daudz apkārtējā pasaulē.”
Izpratnes veidošanā liela nozīme ir arī kultūras nozarei – Velta uzskata, ka profesionāļiem ir nepieciešams aktīvāk iesaistīties kultūrizglītībā, būt atbalstam skolotājam. Aicināt pie sevis. Sarunāties.
“Ja pieaugušie abās pusēs atradīs sevi, tad bērni būs ieguvēji, jo visi trīs – kultūras jomas profesionāļi, skolotāji vai koordinatori un skolēni – runās vienā valodā.”
Noslēgumā Velta atgādina to, ar ko sarunu sākām:
“Tad, kad mēs paskatāmies no malas – pilīte [kultūras norise] tur, pilīte tur – kopā sanāk jau vesels dīķītis. Un katrā skolā tādi dīķīši ir vairāki, tie saplūst kopā, un līdz tam okeānam jau vairs nav tālu.
