Muzejpedagoģiskā nodarbība “Dzīpariņa stāsts jeb no vilnas līdz pilnai pūralādei”

Nodarbības laikā skolēni iepazīsies ar vilnas ieguves un apstrādes ceļu, kā no vilnas dzīpara top rakstainas jostas, cimdi, segas, aplūkos muzeja krājumā esošos priekšmetus – stelles, vērpjamo ratiņu, vilnas apstrādes darbarīkus u. c., kā arī iepazīsies ar vienu no Latgales tradicionālās dzīvesziņas tradīcijām – vakarēšanu, kad rudens un ziemas vakaros kaimiņu ļaudis sapulcējās kādās mājās un kopā strādāja darbus – sievas auda, vērpa, adīja, bet vīri vija virves, greba karotes, laboja darbarīkus.

Nodarbības gaitā, radoši darbojoties, skolēni izzinās ceļu no vilnas iegūšanas un apstrādes līdz gatavam vilnas apģērbam, uzzinās kādas latvju rakstu zīmes, kādiem darinājumiem un kāpēc ieauda, ieadīja vai izšuva Latgalē.

Latgales Kultūrvēstures muzejs atrodas pilsētas administratīvajā centrā, netālu no Latgales Atbrīvošanas pieminekļa “Vienoti Latvijai”. Laukumā pretī muzeja centrālajai ieejai ikviens var piestāt un nofotografēties pie dzejnieka, mākslinieka un bijušā muzeja darbinieka Antona Kūkoja (1940–2007) pieminekļa (atklāts 2012. gadā). Muzejs dibināts 1959. gadā kā Ludzas Novadpētniecības muzeja filiāle un izvietots ēkā, kurā līdz Otrajam pasaules karam atradās Latgales Centrālais muzejs. No 1960. gada muzejs darbojas patstāvīgi kā Rēzeknes Novadpētniecības muzejs, atverot savu pirmo ekspozīciju. Atbilstoši krājuma kolekciju raksturam un darba saturam, 1990. gadā Rēzeknes Novadpētniecības muzejs tiek pārdēvēts par Latgales Kultūrvēstures muzeju (LKM), kopš 1989. gada apmeklētājiem tiek atvērta muzeja lasītava. 1996. gadā Rēzeknes pilsētas pašvaldība muzeja vajadzībām nodod trīsstāvu ēku līdzās muzeja centrālajai ēkai, kurā darbu uzsāk LKM Izstāžu nams. Muzeja krājumā ir vairāk nekā 70 000 kultūrvēsturisku, mākslas un etnogrāfisko priekšmetu. Šeit apskatāma lielākā Latgales keramikas pastāvīgā ekspozīcija.