Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcija “Dziesmusvētku telpa”
Inese Dziesmusvētku telpā sāka strādāt pirms ekspozīcijas atvēršanas, tāpēc viņa bijusi kopā ar mākslinieku un pētnieku komandu, kas izstrādāja pirmo un lielāko latviešu dziesmusvētku tradīcijai veltīto pastāvīgo ekspozīciju. Tā veidota par godu Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku simtpiecdesmitajai gadskārtai. Kā sarunā stāsta pati Inese – viņai izdevies piedzīvot sajūtu, kā top muzejs.
“Īstenībā mūsu muzejs nav tikai par dziesmu un deju, mūsu muzejs ir par to latvisko, par mums, par latviešiem un mūsu identitāti. Kā es saku, mūsdienu jaunieši ir pasaules pilsoņi, būsim atklāti – pasaule ir reizē tik liela un maza, vienā telefona ekrānā. Ir viegli pazaudēties un aizmirst par mūsu latviskajām vērtībām, jo ir vēl citas vērtības. Un mēs esam vieta, kas to aktualizē – tās pašas tautasdziesmas, ka tas ir forši un tam arī ir svars. [..] Mēs esam tie, kas atgādina par šo identitāti. Mēs esam vieta, kur smelties latviskumu.“
Pārrunājot Ineses pieredzi darbā ar jauniešiem, viņa skaidro, ka kontaktu izdodas atrast viegli (par to liecina arī viņas stāsti sarunas turpinājumā). Viņas pieredze saistīta gan ar pedagoga darbu skolā, gan bērnudārzā. Muzejpedagoģija esot bijis jauns izaicinājums, kas visas iepriekšējās zināšanas ļāvis likt lietā un apvienot. Šobrīd paralēli darbam muzejā, Inese strādā arī par klavierspēles skolotāju mūzikas skolā, kas jauniešus ļauj satikt dažādas vidēs.
“Muzejpedagoģijā ir tas lielais pluss – ja pedagogs interesanti vada nodarbību, tad jebkurā tēmā var atrast savu pavedienu, to, kas tev interesē – ar ko tu aiziesi. Tas ir arī mans lielākais uzdevums, vadot nodarbības, jo ne jau visiem interesē svētki, dejošana un dziedāšana, bet ir jāatrod pavediens, kas palīdz veiksmīgi veidot sarunu.“
Dziesmusvētku telpas piedāvājums
Inese skolotājiem vienmēr iesaka braucienu uz Dziesmusvētku telpu plānot kā pilnas dienas notikumu, apvienojot ekspozīcijas apmeklējumu, pastaigu Mežaparkā, Lielās estrādes “Sidraba birzs” aplūkošanu un Paviljona apmeklēšanu. Jautāta par muzeja piedāvājumu programmā “Latvijas skolas soma”, Inese skaidro, ka, ja ir laiks, viņa apvieno trīs nodarbības elementus. Pirmkārt, tiek apskatīta Dziesmusvētku telpas ekspozīcija, kur Inese stāsta par svētku tradīciju, artefaktiem un personībām, izmantojot ekspozīcijas daļu, kas tiek dēvēta par “Laika upi”. Aplūkojot unikālo multimediālo instalāciju “Lielākais koris pasaulē”, jaunieši gūst emocionālu baudījumu. Tiek apskatīts Līgo karogs un iemēģināti “Kormūzikas klausīšanās” krēsli. Skolēni iepazīst ekspozīciju , izmantojot individuāli izstrādātus darba uzdevumus atbilstoši vecumposmiem. Otrkārt, tiek apskatīta estrāde un skolēniem ir iespēja “uzkāpt pa kāpnēm, kur svētku laikā kāpj arī dziedātāji”. Un tad seko Paviljons. Inese uzskata, ka šī vieta ļauj izstāstīt svētku attīstību – ka tie vienmēr nav notikuši tur, kur estrāde atrodas šodien. Paviljonā iespējams apskatīt visu svētku estrāžu maketus, kas rada jaunus jautājumus diskusijai – “kāpēc pirmā estrāde bija tik maziņa?”.
“Es vienmēr dodu arī mazliet brīvo laiku – skolēni var skatīties to, kas interesē. Lielajiem bērniem tie vairāk ir vēsturiski fakti un koru balvas. Mazajiem bērniem ļoti interesanti šķiet, ka ekspozīcijā zem albumiem ir paslēpti artefakti. Viņi tos dēvē par atrastajiem dārgumiem. Katram ir savs pavediens. [..] Mūsu ekspozīcijā visu drīkst slēgt un klausīties, drīkst vērt vaļā atvilktnes un lasīt tur atrodamos albumus. Vienīgais, ko lūdzu – neslaucīt rokas karogā. Visu pārējo jūs drīkstat. Un tas pārsteidz cilvēkus. Acīmredzot ir šī negatīvā pieredze “neaiztikt”, “tikai ar actiņām”. Un viņi jautā – tiešām drīkst vērt vaļā? Jā, un planšetēs var slēgt mūziku, klausīties un izvēlēties. Un viņi jūtas ļoti labi.“
Ekspozīcijas iepazīšana – iespēja ikvienam
Saistībā ar nodarbību saturu un ritējumu, Inese stāsta, ka katra no tām ir pielāgota un divas vienādas nodarbības novadīt ir gandrīz neiespējami. Uz Dziesmusvētku ekspozīciju ierodas no dažādām Latvijas vietām, t.sk. skolēni ar ierobežotām latviešu valodas prasmēm.
“Mēs mācāmies no katra apmeklētāja, no katras pieredzes.“
Katra saruna veidojas atbilstoši konkrētajai klasei, skolēnu vecumam, skaitam, pieredze. Ir veidotas un vadītas nodarbības arī nedzirdīgiem bērniem un sociālās aprūpes centra bērniem.
“Mēs bijām nedaudz uztraukti, kā ekspozīcijas iepazīšana izvērtīsies bez multimediālās instalācijas klausīšanās. Skolotāja man lūdza sagatavot vienkāršā valodā tekstu, ko tulkot šiem bērniem. Mums ļoti ātri šī teksta tulkošana kļuva nevajadzīga. Mēs aizgājām līdz karogam, es pastāstīju par to un tad bija “Laika upe”. Es pāris vārdos pastāstīju par, manuprāt, svarīgāko un viens puisis ar tulka palīdzību jautāja, vai drīkst visu vērt vaļā un skatīties. Un es teicu, ka pilnīgi noteikti. Man vajadzēja tikai to pateikt – viņi pazuda “Laika upē”. Šie bērni ir pieraduši paši izzināt informāciju – viņi lasīja ar tādu ieinteresētību. [..] Es teicu, ka tas ir skaistākais, ko redzu. Tik ieinteresētus bērnus es līdz tam laikam nebiju ekspozīcijā redzējusi. [..] Tad, kad bija iespēja klausīties “Lielāko kori”, es jauniešiem izstāstīju par ko ir dziesma. Vecākās meitenes teica – tā ir tik laba sajūta. Un es nevarēju saprast par ko ir runa… Un tad viņi izstāstīja, ka spēj uztvert skaņas vibrāciju.“
Šo skaņas vibrācijas pieredzi Inese ar kolēģēm izmantoja arī strādājot ar bērnudārza bērniem. Katram bērnam, klausoties “Lielāko kori”, rokās tika ielikts piepūsts balons, kuru turot bija iespējams izjust šo skaņas vibrāciju. Bērnudārza bērniem, protams, rodas arī pilnīgi citi jautājumi uz kuriem Inesei nākas atbildēt.
“Mēs apskatījāmies koru karos iegūtās balvas. Bērni jautāja, vai no sudraba šķīvja var ēst cepumus, un man nācās teikt, ka nē – ka tā ir balva. Noskaidrojām arī, ka diriģenta zizlis nav burvju nūjiņa… Kopīgi sarīkojām arī savus mazos dziesmu svētkus, dziedot dziesmas un dejojot estrādē.“
Inese skaidro, ka ekspozīciju dzīvu un aktuālu padara svētki, kas joprojām notiek. Tas ir kaut kas pavisam reāls. Arī dejas iet līdzi laikam, ienāk mūsdienīgi akrobātikas elementi.
“Tradīcija mainās – tā pastāv, jo mainās. Un tas ir stilīgi arī mūsdienās. Cilvēki ienāk un ir pārsteigti – cik mūsdienīgs muzejs! Un tad es saku, ka jā, šeit nav tikai vecas, noputējušas pastalas. Diemžēl, joprojām valda stereotips – muzejs ir kaut kas sens un uz mani neattiecas.“
Tāpat nevar aizmirst, ka ekspozīcijas tematika ir ļoti starpdisciplināra. Inese īpaši uzsver, ka tā ir svarīga ne tikai mūzikas skolotājiem.
“Arī vēsturi var mācīties, nākot uz mūsu muzeju. Uz visām lietām var paskatīties daudz plašāk. Un mums ir gadījies, ka vēstures skolotāji nāk līdzi bērniem kā pavadoņi un saprot – jā, šeit vēsturi iespējams iepazīt, ejot pa dziesmas ceļu, kāpēc tikai Okupācijas muzejs un bēdīgā vēsture?“
Atslēgas elements: atgriezeniskā saite
Inese stāsta, ka īpaša nozīme ir arī atgriezeniskajai saitei, kas tiek veidota caur spēlēm “Kopienas telpā” – tās nebalstās uz gadskaitļiem, bet gan to, kas tad īsti ir dziesmu un deju svētki, to simbolika un galvenie elementi.
“Mūsu muzejs ir ļoti interaktīvs – daudz ekrānu, daudz pogu. Un liktos, ka interaktivitāte ir tas, ar ko var piesaistīt jauniešus. Jā, var, vienā brīdī viņiem tas ir interesanti, viņi tajā labi orientējas. Viņi uznāk augšā un gaida, ka būs Kahoot – kad būs tās balvas? Tā dara visos muzejos. Arī mēs mēģinājām kā visi… Un tad skatījos, kas notiek – jaunieši atnāk un uzvar tas, kurš māk visātrāk atrast atbildes internetā vai izmantot mākslīgo intelektu. Tas nav mūsu sasniedzamais rezultāts. Tas pilnīgi nav vajadzīgs. Un vienā reizē 8. klases bērni atnāca un ieraudzīja galda spēles. Viņi paši ierosināja, ka nevajag nekādus Kahoot, jāsāk ar galda spēlēm. Un tajā brīdī viņi tos telefonus noliek.“
Sarunas gaitā Inesei tika jautāts arī par to, kā izdodas šos dažādos mantojuma elementus ietērpt mūsdienu valodā un pasniegt to jauniešiem saistošā veidā. Inese skaidroja, ka mūsdienu jaunieši tautasdziesmas zina retāk – tā vairs nav ikdiena, ka katrs spēj norunāt kādu tautasdziesmu. Un tad Inese pievērsa uzmanību tam, ka jaunieši sazinās ar simboliem, piemēram, savstarpēji sarakstoties. Lai tam pielāgotos, Inese uztaisīja spēli ar simboliem, kuri ir atbilstoši kādam tautasdziesmas tekstam. Spēle ir pat pārtulkota vācu valodā.
“Tas ir mans veids runāt viņu valodā – tā, lai viņi ieklausās, lai viņiem ir interesanti. Aktualizēt latviskās vērtības, tautasdziesmas mazliet citādāk. Lai viņi to redz mazliet citādāk, bet neaizmirst, ka tā ir mūsu vērtība.“
Tāpat Inese sagatavo bērniem “dāvanas” (labirinti, krustvārdu mīklas, burtu jūkļi), kad tie dodas prom no nodarbības. Pārrunājot ar skolotājiem, šos uzdevumus iespējams vēlāk izmantot klases stundās. Pavisam neliels uzdevums, kas veicina diskusijas, raisa atmiņas un jaunus jautājumus. Ineses skatījumā tas ir galvenais.
“Es iedevu otrās klases skolēniem līdzi darba lapu – karoga kontūru, dziesmu svētku karogu uzzīmēšanai. Un viena no meitenēm jautāja – kā mēs viņus tev atsūtīsim? Teicu, ka var nofotografēt. Šodien no šīs skolas brauca cita klase un atveda man grāmatiņu [Inese rāda grāmatiņu] – visi zīmētie karogi salikti vienkopus. Viņi to izdarīja dažu dienu laikā. Šī ir tā atgriezeniskā saite.“
“Es drīkstu nezināt“
Sarunas laikā Inese vairākas reizes uzsver, ka bērnu zināšanu trūkums par dziesmu autoriem, dziesmu tekstiem un gadskaitļiem nav nekas slikts. Inese piedzīvojusi ļoti daudzveidīgas saskarsmes ar skolām un vienmēr atgādina, ka nav vērts pirms nodarbības bērniem “sabērt galvā” faktus.
“Mans mērķis nekad nav pārbaudīt, likt atzīmes un, ja tu nezini, tas ir slikti. Nekad. Tādā tonī es nekad neesmu veidojusi sarunu, tikai, lai raisītu ieinteresētību – varbūt, ka kaut kur esat šo dzirdējuši? Un bērni pilnīgā mierā atbild – nē, es nezināju neko par šo dziesmu. Paldies, ka pateici, tagad zinu. [..] Viņi nebaidās nezināt. Un tā ir tā labā lieta – tāpēc viņi ir atnākuši, lai uzzinātu.“
Inese uzsver, ka skolotājam ir vairāk jābūt gatavam nezināšanai nekā bērniem – vērojama paaudžu “šķēre”, audzināšana, kas liek atšķirīgi uztvert lietas. Īpaši mīļš Inesei ir teiciens “mazāk ir vairāk” – skolēni aizies un, iespējams, ka vismaz kāda dziesmas nosaukumu noteikti pēc muzeja apmeklējuma atcerēsies. Un tas jau ir daudz.
Saziņā ar jauniešiem svarīgi būt “savējam“
Muzejpedagoģijā daudz tiek minēta runāšanu bērniem saprotamā valodā, bet Inese daudz ir domājusi, ko tas nozīmē viņai pašai. Pirmkārt, tā ir spēja uzklausīt jauniešu vajadzības, intereses. To īpaši raksturo šāds atgadījums nodarbībā.
“Pavisam nesen atnāca kāda 9. klase – brīnišķīgi jaunieši. Viņi nodarbībai bija sagatavoti, zinoši. Nodarbības sākumā viņi pacietīgi klausījās un, uznākot Dziesmusvētku telpas otrajā stāvā, ieraudzīja Dāvida Kļaviņa klavieres. Viņiem tas šķita īpaši interesanti, tāpēc piedāvāju uzspēlēt un uzdziedāt tautasdziesmas, ko arī darījām. Bet tad viņi teica “ziniet, tās tautasdziesmas jau vispār vairs nav tik populāras”. Un tad piedāvāju uzspēlēt to, kas populāri ir viņiem. Kāds puisis kautrīgi bīdīja klavierēm tuvāk meiteni un teica: “Tu uzspēlē to “Runaway” – tas ir hīts”. Un meitene piesēdās pie klavierēm, ar labo roku sāka spēlēt melodiju un es jau zināju, kas tā par dziesmu, jo mūzikas skolā mani skolēni spēlē to pašu. Tas ir viņu šī brīža hīts. Palīdzēju un atbalstīju drosmīgo spēlētāju, beigās kopā spēlējām “Runaway”. Un tad iestājās klusums. Tur bija puiši ar “dzirkstelīti” – viņi apmulsa, kādu brīdi bija pilnīgs klusums. Un tad mēs jau citādi runājām par mūziku – mūzika ir gan tautasdziesma, mūzika ir “Runaway”. Mūzika – tā ir lieta, tā ir vērtība. Un tad es viņiem stāstu, ka “Gaismas pils” skanēja 1910. gadā un arī joprojām. Un, vai “Runaway” arī skanēs pēc simts gadiem?“
Kā runāt ar jauniešiem?
“Viena no atslēgas lietām, ko dzīvē esmu sapratusi, ka svarīgi neteikt “nē” kā pirmo. “Šito nē” – tad ir skaidrs, ka bloks ir uzlikts un tevi vairs nedzird. Vajag teikt “jā” un kas ir “labi”, kā mēs drīkstam un ko caur to tu uzzināsi. “Vai tu zini, ka tā ir bijis” nevis “kā tu vari nezināt”. Sākt no pozitīvās puses.“
“Muzeja nodarbībā mums ir laiks sarunai, kaut nedaudz. Jauniešiem vispār vajag nedaudz, viņiem nevajag garus memuārus – viņiem vajag, ka tajā vienā teikumā ir skaidrs, ka tu dzirdēji, ko viņš saka. Viņam tas ir svarīgi. Un tu atbildēji uz viņa jautājumu. Man ir tāda sajūtas, ka mūsdienās bērniem ir daudz neatbildētu jautājumu. Bet es saprotu arī skolotājus, skolas programmas. Viss ir lielā skrējienā, un kaut kur pazūd cilvēciskums. Tas ir mūsu lielais pluss, ka mēs muzejā varam stāstīt, cik viņi ir būtiski savai valstij un tradīciju turpināšanai. Tie bērni pilnībā atveras.“
“Man bija atnākuši 5. klases puiši. Viens no viņiem ieraudzīja filmu – kā dejotāji iet, māj ar ziediem. Viņš apjuka. Un es jautāju, vai kāds no viņiem dzied vai dejo. Un šis puisis man saka “es kādreiz dejoju, tagad gadu jau nedejoju, bet mamma man sola divus eiro par katru mēģinājumu”. Un uz filmas beigām viņš jau saka “bet varbūt jāiet”. Un es viņam smejoties saku “nu, jā, divi eiro”. Es nezinu kā tas beigsies, bet, respektīvi, tie divi eiro jau nemotivē, bet, tad kad viņš ierauga to filmu, viņš saprot, ka ir daļa no kaut kā liela un svarīga – kāpēc es aizgāju, varbūt ir vērts turpināt? Es ļoti ceru, ka mēs spējam arī šādi iedvesmot.“
“Bija puisītis, kurš uzdeva jautājumu par to, kāpēc gājiena laikā uz Brīvības ielas nav mašīnas. Viņš jau uzreiz to nejautāta. Mēs lejā skatījāmies filmu, viņš visu laiku sēdēja, domāja, mēs vēl staigājām un es redzu, ka viņš domās ir kaut kur citur. Un es jautāju – kas tevi nomāc, par ko tu domā? “Bet kur tās mašīnas?” – viņam ir savs jautājums. Un viņš tur ir palicis, un tu vari nemaz tālāk viņam nestāstīt kamēr to neatrisina. Pēc tam viņš atkal pieslēdzas pārējam.“
Dziesmusvētku telpas nākotne
Noslēgumā Inesei tiek jautāts par nākotni, jaunajām idejām un projektiem, arī saistībā ar programmu “Latvijas skolas soma”. Viņa atbild, ka esot padomā jau vairākas nodarbības, pievēršot uzmanību dažādiem svētku aspektiem, piemēram, dejas elementiem.
“Ir bērni, kas iet prom un saka – es atbraukšu pie tevis uz tēju, labi? Tu te būsi? Un es saku, ka jā. Vai citā gadījumā, kad dodu līdzi darba labas, ko skolotāji saka, ka tās būs kontroldarbā – ja es kaut ko nezināšu, vai varu tev zvanīt? Jā, vari, tikai ne divpadsmitos naktī un ne kontroldarba laikā – tad jau būs par vēlu. Bērni ir atvērti, viņi grib draudzēties.“
“Ir viena lieta, kas ļoti trūkst – ka bērnus saredz kā personības, saredz kā cilvēkus, novērtē viņu viedokli, uzklausa, ka viņi sajūtas svarīgi. Pat lielie bērni, arī vidusskola. [..] Mūsu ekspozīcijā ir milzīgs pluss, ka svētkos liela loma ir dalībniekam. Un ar to es vienmēr arī sāku – šie nav diriģentu svētki. Lielākā loma ir dalībniekiem. Pēc gada ir skolēnu dziesmu svētki, un es atgādinu, ka viņi var būt dalībnieki svētkos, viņi var būt piederīgi. Esot ekspozīcijā, viņi noķer to sajūtu – tu kaut kam lielam esi piederīgs, tu esi kādam svarīgs. Un tad man kāds saka “es jau nedziedu un nedejoju”. Bet tu tāpat esi piederīgs, tu vari būt skatītājs – arī tajā brīdī tu piedalies un esi svarīgs. Un bērns kaut kā atveras sarunām, tajā brīdī, kad viņš saprot, ka viņš ir svarīgs man un visiem apkārt.“
Dziesmusvētku telpas nodarbība programmā “Latvijas skolas soma”:
Muzejpedagoģiskā nodarbība “Mūsu dziesmusvētku stāsti”
Muzejpedagoģiskā nodarbība “Manas tautas dziesmas”
Muzejpedagoģiskā nodarbība “Deju rakstu noslēpumi”
