Aija Tūna, Dr. paed.,
kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” vadītāja
Šogad septembris dāvājis skaistas un neparasti siltas dienas, un šādam mācību gada sākumam tik ļoti piestāvēja lielāku un mazāku skolēnu straumes, kas plūda kultūras institūciju virzienā. Ja turpceļā skolēni vēl izskatījās samērā piesardzīgi, dažs pat noskumis vai zem smagās mugursomas teju vai saļimis, tad atpakaļceļā tās bija priecīgi čalojošu, pārdomās iegrimušu vai aizrautīgi diskutējošu bērnu, pusaudžu un jauniešu straumes.
Kaut kas ar viņiem bija noticis, kaut kas bija iekustināts, kaut kas sācies. Vai varbūt viņiem gluži kā zālienā mirdzošajiem kastaņiem adatu kažociņš pavēries, atklājot trauslumu, domāšanu, pieaugšanu.
Šādus brīžus nedrīkst iztraucēt; tie jāsargā un jāsaudzē, un jāpieglabā – gluži kā kastaņi, kurus ik rudeni vienkārši nevar neielikt kabatā un somā.
Kad gribas domāt vēl un vēl
Ja reiz par straumēm, tad noteikti jāpiemin, ka šoruden visa veida emocijas raisa Ginta Zilbaloža veidotā brīnišķīgā animācijas filma “Straume”, ar savu bez vārdiem izstāstīto stāstu trāpot ikviena vecuma skatītājam. Daudzi tā arī saka: “Gribu noskatīties vēlreiz!” Kāpēc? Jo gribas ielūkoties detaļās, izbaudīt mīļākās (vai bailīgākās) epizodes, šķetināt tālāk iesāktās domas. Vai gan tas nav vissvarīgākais mērķis, ko ceram sasniegt, radot iespēju sastapties ar kultūru? Trāpīts!
Bet turpināsim ar pieaugšanu. Arī šis vārds redzams šī rudens kultūras pērļu nosaukumos. Režisora Ivara Selecka dokumentālās filmas “Turpinājums” varoņi bijuši gana drosmīgi un ļāvuši kamerai ielūkoties sarežģītajā pusaudžu dzīvē, kas nu redzama filmā “Turpinājums. Pieaugšana”. Tā vienlaikus uzrunā arī vecākus un arī atklāj mūsu sabiedrību kopumā. Katrs skatītājs, iespējams, nolasīs filmas stāstā ko citu, bet cik garšīgas sarunas var sanākt, saliekot kopā katra guvumu. Bez pareizās atbildes meklēšanas, bet lai labāk saprastu cits citu, lai radītu spoguli, kurā pēkšņi ieraudzīt pašam sevi, lai mazinātu distanci starp paaudzēm, sociālajām lomām un nevajadzīgām hierarhijām. Lai atgrieztos pie cilvēciskām vērtībām.
Kā būt pašam, esot kopā ar citiem
Distance ir nākamais vārds, kas krietni jāpārdomā attiecību kontekstā, un te izcils sākuma punkts var būt Cēsu Mazā teātra izrādes “Distance” noskatīšanās. Starp citu, kolēģi iesaka to darīt kopā ar vecākiem. Tas ir pašu aktieru atmiņu stāsts par viņu pusaudžu gadiem un par pieļautajām kļūdām, kas bijušas ikvienai paaudzei. Izrāde mudina aizdomāties, cik pretrunīgas mēdz būt mūsu vēlmes – iederēties un izcelties vienlaikus, un vai tiešām to piepildīšanai atļauti visi līdzekļi. Jaunieši pēc izrādes klusē un nemaz nesteidzas prom, skolotājas mēdz notraukt nodevīgās asaru pēdas. Brīnums ir noticis, kastaņa kažociņš pavēries; tagad tikai neizbiedēt, pārāk strauji atgriežoties klasē un pierastajās varas attiecībās ar darba lapām, kurās grūti ielikt radošumu un īstās domas un izjūtas.
Un te nu mēs nonākam līdz klasei, kas ir gan telpa, gan nejaušības rezultātā radīts tuvinieku kopums, ar kuriem jāspēj sadzīvot, vienlaikus nepazaudējot savu es. Tas ir grūti, gan ar smieklīgiem, gan traģiskiem brīžiem, un tas lieliski atklājas Jāņa Ķirša un Jura Joneļa komandas veidotajā mūziklā “Klase”. Tas ir skaļš un spožs, un arī skolotāji pavisam roķīgi atklāj, ka emocijas piemīt ikvienā vecumā un jebkuru amatu ieņemot. Tā mazinās distance un veiksmīgāk notiek pieaugšana. Tā kultūras norises atgādina, ka skolā jāņem vērā ne tikai lielāka vai mazāka skolēna intelektuālās spējas, bet arī emocionālā un sociālā labbūtība. Ne jau velti dāņu filozofs N. F. S. Grundtvigs (N. F. S. Grundtvig) pāri gadsimtiem mums atgādina, ka, lai veidotu labas, auglīgas, cilvēciskas attiecības, “jūs sākat ar to, ka esat kopā, tad jūs pārejat pie sarunas un nobeidzat ar sadarbību”.
Nebaidieties mācīties baudīt un atcerieties domāt
Šajā skaistajā un bagātajā septembrī bijis arī pa darvas pilienam, jo, kā saka kādreiz populāra dziesma, “bet dzīvē viss ir savādāk.” Ja nu ne gluži viss, tad nereti sanāk krietni vien savādāk. Kāpēc? Visbiežākā atbilde – nu viņš vai viņa (skolotāja, muzejpedagogs, teātra darbiniece utt.) jau nepadomāja.
Nepadomāja un neredzēja, cik traumatiska pirmklasniekam ir sliktā viduslaiku skolēna loma. Nepadomāja, ka koncerts vēl nav beidzies līdz ar pēdējiem akordiem, ka daļa no tā ir aplausi, ziedu pasniegšana, un galu galā, iespēja pavērot skatuvi, uz kuras tikko kā notika brīnumu lietas vai, titriem slīdot, noklausīties līdz beigām filmas mūziku. Nepadomāja, ka klusums pēc izrādes skolas zālē ir labākais, ko varēja vēlēties, un ka jautrā koncertā, kurā mākslinieki aicina klausītājus iesaistīties, bērni nav jākušina, kur nu vēl jāpurina, izspraucoties līdz zāles vidum un ar to vēl vairāk traucējot notiekošo.
Ir lietas, ko vajadzēja izrunāt pirms notikuma (un to varēs izdarīt nākamreiz), un ir tas, ko var saglābt pēc norises vēl šajā reizē. Tikai jāpadomā, turklāt ne vien no skolotāja, bet arī cilvēka skata punkta. Tā mēs palīdzam saviem skolēniem ieiet kultūras un sociālo sakarību pasaulē – radot pedagoģiskās situācijas, kurās viņi var izrādīt savu emocionālo un intelektuālo aktivitāti. Galu galā, kā saka amerikāņu pētniece Džekija Geršteina (Jackie Gerstein), mūsu laikmetā galvenie izglītības virzītājspēki ir problēmu risināšana, inovācijas un radošums, un skolotājs ir savienotājs un līdzradītājs, kurš var sniegt atbalstu, bet nekādā gadījumā nespēj aizvietot viņu personīgo pieredzi. Arī kultūras laukā.
