Sabīne Ozola
Kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma”
eksperte administratīvajos jautājumos
24. janvāra vakarpusē, darba nedēļai noslēdzoties, vēru Latvijas Nacionālā mākslas muzeja durvis, aiz kurām valdīja liela rosība – cilvēki viens pēc otra muzeja darbiniekiem lūdza norādes un paklausīgi pieņēma ieejas uzlīmītes, lai apskatītu prestižo kino balvu “Zelta globuss” kurā iegravēts filmas “Straume” nosaukums. Izrādās, ka biju ieradusies pat laicīgi, lai, Teodora Zaļkalna kaķu skulptūru apsargātu, balvu apskatītu pavisam mierīgā gaisotnē un pat paspētu aprunāties ar muzeja apsargu, kurš vērīgi sekoja līdzi fočētāju un pozētāju darbībām (nevaru noliegt, ka mana telefona kamerā arī ir bilde ar globusu un abiem kaķiem).
Šķiet, ka sarunu ar muzeja apsargu aizsāka mana nelielā neizpratne par rindu, kas sāka veidoties vienā no muzeja zāles stūriem. Lai arī balvai bija iespējams apiet apkārt un pieiet klāt no visām pusēm, cilvēki stājas viens aiz otra, lai netraucēti, pa vienam pavadītu laiku ar “Zelta globusu”. Kā sarunas laikā atklāja muzeja apsargs, nevienā brīdī šāda kārtība nav bijusi muzeja prasība, bet gan izveidojusies kā cilvēku pašorganizēšanās un savā ziņā nodrošinājusi personīgo, intīmo pieeju balvas apskatei.
Šķiet, šādi izpaužas tā dziļā cilvēcība, kurai esam pakļauti: ar vēlmi piefiksēt savas vietas, lietas, arī mākslas darbus un mūzikas skaņdarbus, kurus redzot, dzirdot, jūtot un pie kuriem atgriežoties, rodam neizsakāmi dziļas, nesaraujamas un neredzamas saiknes.
15 tūkstošu cilvēku vēlme apskatīt balvu klātienē un vairāk nekā 300 tūkstošu skatītāju interese redzēt, pieredzēt un izdzīvot filmu “Straume” ekrānos skolās, kinoteātros, kultūras centros un citviet, lika vēl ilgi domāt par to, vai filma “Straume” būs nozares dzinējspēks, lai Latvijas sabiedrībā arvien vairāk novērtētu kino industriju un tās cilvēkus? Vai garās rindas norāda uz vēlmi pēc Latvijas kultūrvides plašākas starptautiskas atzinības, vai arī mēs vienkārši sākam vairāk novērtēt vietējo kino? Ko domāt par to, ka vienas animācijas filmas (tās talantīgo autoru darba) gūtie panākumi raisījuši kolektīvo lepnumu un tiek vispārināti “Latvija var!” līmenī – vai tās ir paliekošas vai ātri izplēnējošas sajūtas? Un vai varbūt “Straumes” panākumi ietekmēs Latvijas kino patērēšanas paradumus ilgtermiņā? Man nav atbildes uz šiem jautājumiem; varu tikai papildināt kino industrijas dienaskārtību ar aktuāliem jautājumiem.
Balvas maģija: kāpēc mēs tai piešķiram tik lielu nozīmi?
Rindas, kas veidojās pie “Zelta globusa”, pierāda, ka mums ir svarīgi “pieskarties” panākumu simboliem. Ir viens, ja dzirdam par balvas iegūšanu ziņās, bet pavisam cits, ja varam to redzēt paši savām acīm. Manuprāt, jau fakts vien, ka šī balva tika izstādīta vienā no nozīmīgākajām kultūras institūcijām Latvijā, apliecina, ka kino ir ne tikai izklaide, bet arī mākslas forma, kas ir pelnījusi vietu starp citiem Latvijas mākslas sasniegumiem.
Taču, kāpēc cilvēki ir gatavi stāvēt rindā? Motivācijas var būt dažādas – vēlme būt klātesošiem vēsturiskā brīdī, lepnums par valsts sasniegumiem, interese par kino industriju vai vienkārši ziņkāre, kas var būt sākuma punkts dziļākām un ilgstošākām attiecībām ar kino vai pat kultūru kopumā.
Kolektīvā emociju dalīšana spēlē būtisku lomu – šādi notikumi rada kopības sajūtu, ļaujot cilvēkiem justies kā daļai no lielāka stāsta.
Tāpat kā Dziesmu un deju svētkos, caur šādiem notikumiem veidojas piederības sajūta. Līdzīgi arī ar sporta sacensībām – Latvijas sportisti, iegūstot medaļas un kausus, izraisa daļā sabiedrības lielu interesi un lepnumu. Ar kultūras notikumiem tā nenotiek bieži, un varbūt tieši tāpēc šoreiz interese ir tik liela. Mēs vēlamies svinēt panākumus ne tikai teorētiski, bet arī fiziski – būt klāt tajā, kas mūsu kino jaunos veidos iezīmē pasaules kartē.
Ko šis panākums nozīmē Latvijas kino industrijai?
Atgriežoties pie kino, ir cerība, ka “Zelta globusa” klātbūtne ne tikai radīja īslaicīgu interesi, bet arī palielinās vietējā kino nozīmi sabiedrībā.
Galu galā, ja mēs esam gatavi stāvēt rindā, lai redzētu balvu, varbūt ar laiku būsim tikpat gataviem regulāri apmeklēt kinoteātri un atbalstīt vietējos režisorus ne tikai tad, kad tos atzīst pasaule, bet arī tad, kad tie vēl ir ceļā uz saviem panākumiem?
Domājot kaut vai tikai par savu ikdienu un skolēnu atsauksmēm, ko ikdienā saņem kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” komanda, šķiet, ka esam uz pareizā ceļa, lai Latvijas kino mūsu kultūras pieredzēšanā būtu uz palikšanu! Tas nevienā brīdī nenozīmē, ka bērniem un jauniešiem būtu jāaizliedz skatīties Holivudas filmas un Netflix seriālus, bet šīs pieredzes papildināšana ar Latvijas kino mākslas darbiem latviešu valodā, bez valodas, ar latviešu aktieriem, režisoriem un komponistiem, par Latvijai svarīgiem vēstures notikumiem un cilvēkiem, kadru pēc kadra jaunajai paaudzei var radīt jaunas emocijas un ideju straumes.
Par pirmo “Oskaru”!
