Kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” komanda sadarbībā ar dažādu kultūras nozaru ekspertiem turpina rakstu sēriju, lai iepazīstinātu ar kādu no programmā iekļautajām kultūras nozarēm. Šoreiz fokusā cirks.
Programma “Latvijas skolas soma” sniedz iespēju skolēniem iepazīt Latvijas mākslas un kultūras norises visā plašajā spektrā – mūzikā, teātrī, dejā, cirkā, vizuālajā mākslā, kino, arhitektūrā, dizainā, kultūras mantojumā, literatūrā un grāmatniecībā. Dažas no šīm jomām gan skolotājiem, gan skolēniem ir tuvākas un pazīstamākas, citas neko daudz neizsaka vai nav gadījies ar tām tā īsti sastapties un iepazīties. Šīs tematiskās izlases palīdz akcentēt kultūras daudzveidību un padarīt saprotamāku tās dažādo nozaru specifiku bērnu un jauniešu auditorijām, kā arī vēl vienā veidā sniegs atbalstu skolotājiem.
Elvīra Avota,
cirka pētniece
Teātris bērniem un jauniešiem – vingrināšanās mākslās un empātijā
Cirks kā mākslas veids ir unikāls un daudzveidīgs. Pat tie, kas nekad cirka izrādi nav redzējuši, atpazīst cirka estētiku, tēlus, stereotipus, romantizēto dzīvesveidu un pat to, kā mēs izmantojam cirku metaforiskās izteiksmēs. Esot skatītāju rindās, tas rada tik ķermeniskas un emocionālas reakcijas, ka bieži vien par cirka izrādēm runāt nav viegli, tās ir jāsajūt. Taču ir vērts arī reflektēt par cirka nozīmi kultūrā arī ārpus izrādēm, jo bieži vien tas tiek saukts par “sabiedrības spoguli” – tas attēlo konkrētās laiktelpas un kultūrtelpas portretu.
Kas ir cirks?
Definēt, kas ir un kas nav cirks mūsdienās, ir mīkla kurai vēl nav atbildes. Tas ir saistīts ar šī performances veida attīstību un dažādajām tradīcijām, kas vienlaicīgi atrodamas mums apkārt. Nozīmīgs elements ir cilvēku prasmes – vai tā būtu akrobātika, žonglēšana, ekvilibristika, dzīvnieku dresūra, iluzionisms vai citas. Kad cenšamies saprast vai konkrētā izrāde atbilst cirkam vai nē, es aicinātu skatītāju jautāt – kāds ir šīs izrādes centrālais fokuss? Ja fokuss ir ķermenisko prasmju attēlošana vai iespaidīgums (spectacularity), tad arī tā ir skaista vērtība. Bet mūsdienu laikmetīgajā cirkā šis fokuss var būt citur, piemēram, autoru specifiskās prasmēs, izrādes naratīvā, radošā telpas, matērijas, kustības pētniecībā.
Elements, kas ir kopīgs teju visām cirka tradīcijām ir īpašas attiecības starp māksliniekiem un skatītājiem.
Lai gan arī šajā aspektā ir izrādes, kurās nodalījums starp šīm divām pusēm ir izteiktāks, bieži vien daļa no izrādes ir tieši skatītāju reakcijas un mākslinieka sadarbība ar skatītāju. Bet pirms turpinu par Latvijas cirka kontekstu, šeit būs neliels ievads cirka tradīciju pārskatā.
Īss ievads vēsturē
Lai gan lielākā daļa cirka disciplīnu ir saistītas ar tradicionālām praksēm, kuru vēsturi varam meklēt pat vairākus tūkstošus gadu atpakaļ (piemēram, žonglieri uzstājušies jau Senajā Ēģiptē), cirks, ko mūsdienās dēvē par tradicionālo cirku, Pasaulē tiek datēts ar 18. gadsimta otro pusi. Par cirka tēvu oficiāli uzskata Filipu Estliju (Philip Astley, 1742-1814), kas uzsāka pirmās jāšanas skolas Londonā. Pa dienu notika treniņi, savukārt vakaros – krāšņas izrādes, kur centrālie numuri bija tieši zirgu dresūras, iejādes un akrobātikas numuri. Lai pulcinātu vairāk skatītāju, ar laiku tika pievienotas arī citas izklaidējošas ainas. Skatītāji bijuši ļoti kāri uz šīm izrādēm un tas aizsācis šo tradīciju, kas ļoti ātri kļuva par populārāko izklaides veidu Eiropā līdz pat Otrajam Pasaules karam. Svarīgi pieminēt, ka viens no tā laika lielākajiem cirka uzņēmējiem, kas uzbūvējis pirmo stacionāro cirku Vīnē sauktu par Circus Gymnasticus ir dibinājis Kristofs de Bahs, kurš dzimis Kurzemē.
Tā laika cirki bijuši krāšņi – stacionārie cirki bijuši rotāti samtā un zeltā. Taču paralēli tam ļoti aktīva bijusi arī ceļojošo cirku kustība. Atkarībā no cirka pozīcijas konkrētajā kultūrā, tā izpausmes bijušas vai nu ārkārtīgi krāšņas, vai vairāk piezemētas un balstītas vieglā izklaidē. Tradicionālo izrāžu formāts tiek lolots un kopts arī mūsdienās – tā ir dažādu priekšnesumu virkne, ko piesaka izrādes vadītājs un pavada mūzika.
Cirka neverbālā daba ļauj tam būt pieejamam dažādās kultūrās un auditorijās.
1970. gados Francijā, dažādu politisku un ekonomisku iemeslu dēļ palēnām attīstās jauns cirka virziens – Jaunais cirks (New Circus, Cirque Noveau). Šeit vēl joprojām centrālas ir cilvēka ķermeniskās prasmes un dzīvnieku dresūras numuri palēnām tiek izņemti no izrādēm. Mākslinieki uzdod jautājumu – vai ir iespējams skatīties uz cirku kā uz māksliniecisku valodu, kurai ir tik pat liels dziļums kā dzejai, teātrim, dejai un literatūrai?
Šie radošie pētījumi ved pie nākamā lielā pagrieziena cirka mākslas vēsturē, kas sākas aptuveni 1990. gados. Uz skatuvēm parādās laikmetīgais cirks. Šie mākslinieki, atšķirībā no tradicionālā cirka māksliniekiem, kas parasti savas prasmes pārmanto no radiniekiem vai mācoties pie meistariem, ir apguvuši savas zināšanas cirka skolās, jau kā profesionāļi. Līdz ar to, cirka tradīciju atšķirības un savstarpējās nesaderības nav tikai estētiskās atšķirības. Bieži vien tās sakņojas pat dziļākās dzīves filozofijas, sociālās un finansējuma modeļa atšķirībās.
Neskatoties uz to, šie dažādie cirka virzieni eksistē kultūrā vienlaicīgi. To dominance un atpazīstamība ir dinamiska un mainīga. Kā piemēru varam minēt Latviju.
Ko nozīmē cirks Latvijā?
Ceļojošās cirka trupas Latvijā uzstājušās jau kopš 19. gadsimta sākuma. Cirka laukumā, kas atradies mazajā Vērmanes dārzā (mūsdienās Rīgas apgabaltiesas un Tiesu pils kvartālā) viesojies arī Kristofs de Bahs ar Circus Gymnasticus, taču 1870. gados kā galvenais uzņēmējs nostiprinājies Alberts Salamonskis, kas 1888. gadā, uzbūvējis stacionāro cirku Merķeļa ielā 4. Salamonska centrālā mājvieta bija Maskava, tādēļ saites ar cirka tradīciju Krievijā meklējamas jau kopš šī laika. Rīgas cirks ir salīdzinoši mazs, taču tā lokācija un Rīgas bagātais kultūras konteksts pieprasījis daudzveidīgas un kvalitatīvas izrādes. Arī Padomju periodā Rīgas cirks bija viens no organizācijas Sojuzgoscirk cirkiem, kas nozīmēja noteiktu kvalitātes kontroli izrādēm un māksliniekiem.
Šobrīd vietējā kultūras kontekstā Rīgas cirks nereti asociējas ar tradicionālā cirka izrādēm, kas tur noritējušas līdz pat 2016. gadam, kad vieta piedzīvoja lielas pārmaiņas – tika sakārtotas īpašumtiesības un cirks nonāca pilnīgā Kultūras ministrijas pārvaldībā, tika mainīta mākslinieciskā stratēģija, sākta infrastruktūras kārtošana un pieņemts likums par eksotisko dzīvnieku aizliegumu izrādēs. Ņemot vērā, ka šīs pārmaiņas bija tik daudzslāņainas un straujas, radās priekšstats, ka “cirks ir miris” un “vecais labais cirks ir iznīcināts”, taču tā nav pilnīga taisnība.
Cirks kā mākslas veids mainās līdzi sabiedrībai kurā tas pastāv. Un šajā situācijā Rīgas cirks kā institūcija tika mainīta laikmetīgā cirka virzienā
Tradicionālais cirks piedzīvo izaicinājumus visā pasaulē un Latvijas situācija atspoguļo šo kopējo globālo attīstību. Šobrīd tradicionālais cirks sastopams izrādēs šapito jeb ceļojošos telts cirkos visā Latvijā, kā arī izrādēs dažādos kultūras namos un citās publiskās telpās. Ceļojošie cirki “Leo” un “Baltija” aktīvi priecē skatītājus siltajā sezonā. Iluzionisma teātris un muzejs “Mystero” aicina skatītājus iepazīt iluzionisma mākslu gan ar izrādēm, gan vēsturiskās ekspozīcijās.
Kāpēc mums būtu jādomā un jārunā par cirku?
Latvijas cirka vēsture vēl joprojām ir pavisam jauns pētniecības lauks, bet ir svarīgi redzēt to kopējā kontekstā. Tas attēlo mūsu sabiedrības daudzšķautņainību, mūsu vēsturi un to, kā pat sabiedrības daļas, kas atrodas konfliktsituācijās, pārstāv dažādas socioekonomiskās grupas vai šķietami nekad nesatiekas, spēj vienlīdz priecāties par cirku. Rīga, būdama uz robežas starp dažādām varām, tradīcijām un attieksmēm pret vadošo kultūras estētiku un vērtībām ir mūžīgā kustībā, bet līdz ar to arī identitātes jautājums cirka kontekstā ir neskaidrs un mainīgs.
Šobrīd salīdzinoši vairāk ir zināms par vēsturisko periodu līdz Otrajam Pasaules karam. Par infrastruktūras attīstību, dažādiem pārvaldības modeļiem, spilgtiem un slaveniem Eiropas un Pasaules līmeņa māksliniekiem kā ekvilibristiem Bretini, akrobātu Rodionu Ņikitinu, zirgu dresētāju Eduardu Priedi, akrobātu un dresētāju Kārli Pētersonu, latviešu cirka tēvu Trofimu Meijeru, balto klaunu Kazimiru Pluču un citiem. Lai gan estētiski atmiņā vēl spilgts ir Padomju cirka periods un jaunās brīvvalsts laika estētika, pētnieciskā ziņā šis laiks vēl joprojām nav īsti šķetināts.
Taču vēstures izpēte ir tikai viens no aspektiem, kas ir svarīgs mūsu mantojuma apziņā. Ikdienā pieejamākas ir sarunas – sarunas par atmiņām, pieredzēm, viedokļiem un pārdomām.
Ņemot vērā cirka pārmaiņas, tas var kļūt par instrumentu, kas spēj radīt tiltu starp dažādu paaudžu pieredzēm un pasaules uztverēm. Ne tikai paaudžu, bet arī kultūras kontekstu. Cirks ir vieta daudzveidībai un mūsu uzdevums ir šo daudzveidību bagātināt, lai veidotu iekļaujošu un daudzveidīgu nākotni.
Ko vērts izlasīt un noklausīties, lai turpinātu izzināt šo nozari?
Kad lasām un domājam par cirku ir ļoti svarīgi atcerēties konkrētā darba, domas un viedokļu saistību ar laikmeta kontekstu. Dalījums starp ētisko/neētisko, skaisto/neglīto, cieņu/necieņu, tradīcijas cieņu/izsmieklu ir mainīgas vērtības, kas mainās līdz ar mums. Ja rodas vēlme uzzināt ko vairāk par cirka vēsturi, piedāvāju nelielu sarakstu ar tekstiem un video, kas kaut nedaudz paver skatu uz cirka aizkulisēm dažādos laikos un pieredzēs.
Šobrīd iepazīties ar Latvijas cirka vēstures pārskatu iespējams divās publikācijās:
- Ģirta Dzenīša “Latviešu cirka vēstures lappuses” (1981)
- Māras Pāvulas un Elvīras Avotas sastādīto “Rīgas cirks. Ieskaņa. 1888–1957” (2024)
Savukārt atmiņu stāstu un latviešu cirka mākslinieku biogrāfiju kolekcija ir nedaudz lielāka:
- “Divreiz kļūdīties nav lemts” (1989, Inga Jēruma) – leģendāra tīģeru dresētāja Stepana Deņisova (1950 – 2009) biogrāfija
- “Of Flight and Freedom” (1987) – akrobāta Rodiona Ņikitina autobiogrāfija
- “Cik maksā prieks?” (1993) Dzidras Rinkules-Zemzares darbs par Rīgas cirka mākslinieku (gan cilvēku, gan dzīvnieku) dzīvēm
- “Rīgas cirks Riga Circus” (2021) – Ievas Epneres fotogrāfiju kolekcija no Rīgas cirka tā tradicionālajā formā. Šeit publicēti arī dažādi teksti par cirku, kuru autori ir Ieva Epnere, Tom McCarthy, Zane Onckule, un Anita Vanaga
- “Rīgas cirka stāsti” – Rīgas cirka un Latvijas Radio kopprojekts, kas aicina iepazīties un klausīties sarunās ar bijušajiem cirka darbiniekiem un cirkam pietuvinātiem cilvēkiem.
