PROFESIONĀĻA VĒRTĒJUMS: Trāpījums mērķī. Recenzija par teātra trupas “Kvadrifrons” izrādi “Viss, kas nav saskatāms”

Atskaņot tekstu

09.04.2025.

Atis Rozentāls
Teātra kritiķis, laikraksta “Diena” žurnālists

Teātra trupas “Kvadrifrons” jauno izrādi “Viss, kas nav saskatāms” pēc Katarīnas fon Brēdovas darba motīviem skatījos Jaunciema pamatskolā. Rīgas mērogiem salīdzinoši neliela skola un pirmais iespaids par to – visnotaļ harmonisks. Sarunās jau pēc izrādes saprotam, ka savu problēmu, tostarp ar bērnu savstarpējo attiecību risināšanu, pietiek arī šeit. Taču, kas ir svarīgi – pēc izrādes vairāki jaunieši iet pie aktieriem un saka paldies. Tātad vismaz kāds no iespējami izvirzītajiem mērķiem ir sasniegts

Domājot par šo režisores Paulas Pļavnieces iestudējumu, ir jādomā par dažādiem mērķiem. Ar kādu mērķi teātris iekļauj repertuārā un attiecīgi savā piedāvājumā “Latvijas skolas somai” to vai citu darbu. Kāds ir konkrētas izglītības iestādes mērķis, no plašā piedāvājuma izvēloties tieši šo izrādi. Un kāds ir galvenais ieguvums izrādes beigās – māksliniecisks vai sociāls, respektīvi, vai izrādes mērķis primāri skatītāju uzrunāt ir estētiskā vai saturiskā ziņā

Telpa un atmosfēra

Pagājušajā gadā Daugavpilī “Teātra festivāla Nr.3” ietvaros notika diskusija “Kādas izmaiņas jāievieš, lai skatuves māksla nokļūtu pie bērniem un jauniešiem visā Latvijā” un cita starpā tajā izskanēja bažas, ka, pārāk bieži izvēloties teātra projektus, kurus skolai, kā teikt, pieved klāt un rāda izglītības iestādes telpās, jaunajiem skatītājiem neattīstās iemaņas, kā adekvāti uzvesties mākslas institūcijā, sākot ar garderobi un beidzot ar skatītāju zāli. Piemēram, Reinis Suhanovs, iestudējot Annas Brigaderes “Sprīdīti” Valmieras teātrī, runā par teātra brīnumu un skatītāju iepazīstināšanu ar to. Izvēloties šādu izrādi, līdztekus Brigaderes daiļrades un tajā iekļauto atziņu iepazīšanai aktīva ir tieši mākslinieciskā komponente, kuru pēc tam arī var apspriest ar skolēniem. “Kvadrifrona” repertuārā ir arī izrādes, ko rada Rīgas cirka telpās un kuru rādīšanai vajadzīga aptumšota telpa, gaismas, skaņu aparatūra utt. Taču konkrētā apskatāmā izrāde atšķiras – to var rādīt pilnībā apgaismotā telpā un faktiski vienīgais noteikums telpas izvēlei ir, lai tajā uz grīdas drīkst lipināt līmlentes, ar kurām tiek iezīmētas atšķirīgas darbības vietas. Tāpat, šķiet, drošāka sajūta gan aktieriem, gan izrādes uzņemošajai pusei būs, ja telpa būs salīdzinoši neitrāla, jo izrādē ir epizode, kurā tiek mētāta īsta bumba. Attēlos no izrādes Valda Zālīša pamatskolā redzam, ka telpā atrodas gleznas, un varam tikai priecāties, ka bumba acīmredzot ir tikusi labi kontrolēta.

Jaunciema pamatskolā izrādes notika sporta zālē, kas ir salīdzinoši neliela, bet iekārtota dažādām sportiskām aktivitātēm, un, piemēram, zviedru siena izcili iekļāvās izrādes koncepcijā un ļoti noderēja kā dekorācijas elements, bet tas notika ekspromtā, jo aktieri iepriekš nezināja, kādā telpā spēlēs. Skatītāju rindas bija izvietotas puslokā, izrādi (tā todien bija otrā pēc kārtas) skatījās divu klašu – septītās un astotās – jaunieši, un skatītāju izvietojums faktiski nodrošināja ļoti tuvu kontaktu ar aktieriem. Izrāde ir veidota pēc spēles principa – aktieri Anta Aizupe, Elīna Hanzena un Āris Materovičs nosauc savu vārdu un iezīmē, kādas lomas spēlēs, darbība tiek uzsvērti dalīta ainās, tāpat tiek iesaistīta lelle cilvēka augumā, kas ir galvenā varoņa Jūela otrais “es”. Aktiera Āra Matesoviča saspēle ar lelli dod iespēju zināmā mērā atsvešināti parādīt galvenā varoņa problēmas un neiesaistīt aktieri visās fiziskajās darbībās, vienlaikus ir atsevišķas epizodes, kurās tomēr Jūela lomā ir tieši “dzīvais” aktieris, kas zināmā mērā pastiprina dramatismu, piemēram, ainā ar zēna ietīšanu plēvē. Izrādē nav izmantoti kādi emocionalitāti pastiprinoši elementi, teiksim, mūzika – tā ir ļoti tieša un koncentrēta uz stāsta izstāstīšanu

Vēl būtisks izrādes elements ir skatītāju iesaistīšana. Lai arī skolēniem uzticētie uzdevumi nav sarežģīti, pieļauju, ka vismaz daļai no viņiem tamlīdzīga iesaistīšanās nāca kā pārsteigums un prasīja zināmu saņemšanos, bija arī tādi, kas attiecās.

Taču skolēnu līdzdalība lielā mērā nostiprināja uzticēšanos starp aktieriem un publiku, turklāt tā bija interesanta pieredze gan tiem, kas piedalījās, gan tiem, kas palika sēžam.

Izrādē ir arī samērā provokatīva epizode ar grāmatas spārdīšanu. Vēlāk diskutējām ar aktieriem un izrādi skatīties atbraukušajām Britu Padomes pārstāvēm – tikpat labi piedalīšanās darbībās, kas pēc definīcijas ir sliktas, var būt bara instinkta sekas, bet varbūt skolēniem liekas, ka, ja uz šādām darbībām viņus mudina izrādes tēli, tad ir jāpiedalās, lai neizjauktu izrādi. Tāpat ir jautājums, vai izrādē iesaistīts skolēns pieļauj, ka galvenajam varonim tiek darīts pāri, teiksim, plēvē ietīta galva. Manis redzētajā izrādē pieaicinātā meitene iebilda, taču aktieri zināja stāstīt, ka iepriekšējās izrādēs iesaistītie jaunieši ir atbalstījuši galvas ietīšanu, lai cik nežēlīgi tas nebūtu. Un te atkal vietā ir jautājums – vai šāda attieksme ir tāpēc, ka skolēns saprot, ka notiekošais nav pa īstam, vai arī viņš konkrētajā ainā nesaskata nosodāmu vardarbību.

Laimīgākas nekā realitātē

Ances Strazdas veidotajā dramatizējumā nav izmantotas visas romāna sižeta līnijas un dažas no tām ir “apcirptas”, jo fon Brēdovas grāmata ir visai pabieza – no tās varētu izveidot arī divu cēlienu izrādi. “Kvadrifrona” izrādes centrā ir “apceļamā” zēna Jūela un viņa pāridarītājas Esteres attiecību dinamika, un vardarbības tēmas aspektā nozīmīgāks, iespējams, ir nevis stāsts par to, ko jūt apsmietais bērns, bet gan psiholoģiski sarežģītā situācija, kurā nonāk pāridarītājs, kurš varbūt sirdī nav un nevēlas būt ļauns, bet pakļaujas kompānijas kopējam noskaņojumam, respektīvi, viņa draudzība ar citiem balstās agresijā pret vājākajiem, apliecinot, ka šie “draugi” paši ir spēcīgi.

Bara instinkts, kas nosaka, ka, aizstāvot upuri, tu pats vari kļūt par upuri, ir tēma, kas izrādē izskan ļoti nozīmīgi.

Estere, kurai Jūels, pārvarot iekšēju pretestību, sniedz palīdzību, pati ir vardarbības upuris ģimenē, taču attiecībās ar Jūelu kādu brīdi ir divas krasi atšķirīgas Esteres – publiskā (nežēlīgā) un personiskā (laipnā). Sarunās pēc izrādes izskanēja atziņa, ka autores piedāvātais optimistiskais sižeta atrisinājums ir ideālistisks, jo visbeidzot šādi pavērsieni upura un mocītāja attiecībās nenotiek. Vienlaikus tieši tas, ka Estere lauž sevī bailes atzīt, ka labprāt draudzētos ar Jūelu, var pamudināt skatītājus pārskatīt savas prioritātes – kaut gan diemžēl scenārijs, ka tas nenotiks jau pieminētā bara (un pašsaglabāšanās) instinkta dēļ, ir reālāks.

Feisbukā lasīju kādas izrādi redzējušas skolotājas pozitīvu atsauksmi par izrādi, vienlaikus viņa pieļauj, ka būs pedagogi, kuri uzskatīs, ka izrādē atklātās problēmas vajag parādīt maigāk. Tāpat interesants fenomens ir skolēnu attieksme pret leksiku – ja vārdus, kurus paši runā ikdienā, pusaudži dzird no skatuves, viņiem tas liekas nepareizi, respektīvi, teātris nav tā vieta, kurā viņi šādu vārdu krājumu sagaida. Par līdzīgu skolēnu reakciju man savulaik stāstīja režisors Dmitrijs Petrenko, kurš Dailes teātrī iestudēja izrādi “Monstrs”. Taču tieši šāds izbrīns (“šoks” varbūt būtu par stipru teikts), ko izjūt mērķa grupas skatītāji, var mudināt viņus aizdomāties, kā izklausās tas, kā runā viņi paši. Leksika var kļūt par vienu no sarunas tematiem, apspriežot izrādi literatūras stundās. Taču, pēc izrādes veidotāju ieceres, sarunām pēc izrādes ir plašs tvērums, par ko liecina sadarbībā ar programmas “Latvijas skolas soma” vadītāju Aiju Tūnu sagatavotie metodiskie materiāli. Materiālu ievadā iezīmētas iespējas šādām sarunām- audzinātāja stundā, kā arī sociālo zinību, ētikas, literatūras, vizuālās mākslas, tehnoloģiju un citu mācību priekšmetu nodarbību ietvaros. Piedāvātajos jautājumos iezīmējas nozīmīgi diskusijas temati, piemēram, par to, vai kāda nozīme notikumu attīstībā ir varoņu dzimumam – konkrētajā darbā pāridarītāja ir meitene, bet upuris – zēns. Tāpat svarīgs ir salīdzinājums starp notikumiem izrādē un reālajā dzīvē, jo, šādu salīdzinājumu analizējot, skolotājam ir iespēja uzzināt par reālo situāciju vairāk nekā tikai novērojot to no malas.

Pārejot uz jautājumiem par personīgo pieredzi, saruna kļūst salīdzinoši sensitīva, jo tā nozīmē publiski analizēt skolēnu savstarpējās attiecības konkrētā klasē. Taču ir iespējams, ka šāda saruna kaut kādā veidā var ja ne uzreiz uzlabot kādu problēmsituāciju, tad vismaz iekustināt pārdomas par to, vai šāda lietu kārtība ir normāla.

“Viss, kas nav saskatāms” ir izrāde ar izteiktu sociālu funkciju, mērķtiecīgi realizēta tieši kā tāda.

Šajā gadījumā ir svarīgi, ka “Kvadrifrona” aktieri pilnībā nojauc ceturto sienu, darbojas ciešā sadarbībā ar skatītājiem un panāk viņu uzticēšanos, tādējādi mazinot arī aizdomas, ka pieaugušie kārtējo reizi gudri pamācīs, kā ir labi un pareizi.

Plašāk par izrādi var lasīt programmas “Latvijas skolas soma” kultūras norišu katalogā un teātra trupas “Kvadrifrons” mājaslapā.