Rūta Pūce
Laikmetīgās dejas horeogrāfe
2025. gada 13. oktobrī pirmizrādi Rīgas cirkā piedzīvoja jaunākās paaudzes cirka un skatuves mākslinieku apvienības “Rīgas mazākais cirks” izrāde “Aizbēgt līdzi cirkam”, kas iekļauta kultūrizglītības programmā “Latvijas skolas soma” un veidota 6–11 gadu veciem bērniem. Kopš 2018. gada rudens, kad Rīgas cirks piedzīvoja arēnas pārbūvi un satura virziena maiņu no klasiskā uz laikmetīgo cirku, izrāžu regularitāti pārsvarā nodrošinājušas ārzemju trupu viesizrādes un Rīgas cirka skolas un neatkarīgās teātra trupas “Kvadrifrons” kopīgi veidotie Ziemassvētku pasākumi. Divas izrādes – “Ouroboros” un “Pačamamo” – līdzās “Aizbēgt līdzi cirkam” ir iekļautas programmā “Latvijas skolas soma”. Ik pa laikam notikušas atsevišķas cirka izrādes, kas visdrīzāk dažādu apstākļu dēļ vēl nav ieguvušas iespēju pie skatītāja nonākt atkārtoti. Tā, piemēram, šī gada augustā notika divas darbizrādes – Maijas Sukutes “Hurt” un Leldes Feldmanes un Aļonas Buhalovas kopdarbs “Trauslais spēks”. Abas izrādes ir starpdiciplināras un iekļauj arī laikmetīgo deju, bet izrādē “Trauslais spēks” piedalās arī laikmetīgās dejas studenti. Arī izrāde “Aizbēgt līdzi cirkam” Rīgas cirka mājaslapas kalendārā ir ielikta tikai šo vienu reizi, bet tās potenciāls iet tālāk par Rīgas cirka skolas audzēkņu izrādēm un liek domāt par to, ka cirka profesionālā vide arī Latvijā beidzot lēnām veidojas, jo šajā izrādē palīgos nenāk ne trupa “Kvadrifrons”, ne laikmetīgā deja.
Izrādes “Aizbēgt līdzi cirkam” pamatmērķis ir iepazīstināt jaunos skatītājus ar laikmetīgā cirka pasauli, atklājot sešu cirka mākslinieku personības un viņu ikdienu cirkā. Izrāde aizskar jautājumu par identitāti vienkāršā, bērniem piemērotā veidā.
Latvijas skatuves mākslas kontekstā šis ir ārkārtīgi vērtīgs un sākumskolas vecumposmam pedagoģiski veiksmīgs piemērs, kā runāt par to, kas es esmu, kas manī ir citādāks, kā es ar savu citādību varu iekļauties grupā un kā es varu pieņemt citādību sev apkārt.
Dramaturģiski izrāde iziet cauri radošās komandas personīgajiem stāstiem, kas savijas ar atsaucēm uz Rīgas cirka mantojumu – stāstiem no iepriekšējā laika posma, ko es savukārt atceros no savas bērnības. Tiek runāts par to, kāpēc cirkā vairs neizmanto dzīvniekus (lai taču cilvēki trenē paši savu ķermeni, nevis dresē dzīvniekus!), kādi traumatiski notikumi atstājuši nospiedumus cirka vēsturē (letāli kritieni, dzīvnieku uzbrukumi u. c.). Tiek arī ironiski apdziedāts cirka mākslinieku ikdienas risks – jebkurā brīdī satraumēt ķermeni. Tas aizved uz domām par cilvēka attiecībām pašam ar savu ķermeni – nepieciešamību ar to pārkāpt ikdienišķas funkcijas un padarīt to par rīku, kas pārsteidz ar savām spējām. Izrādē noteiktas cirka disciplīnas apguve tiek traktēta kā personīgā telpa, kurā cilvēks var būt un koncentrēties tikai uz sevi – izkopt savu citādību un aizbēgt no reālās pasaules, uz ko norāda arī izrādes nosaukums.
Rīgas cirka notikumus apmeklēju regulāri un bieži kopā ar bērniem. Vidēji reizi gadā nākas noskatīties arī kādu neveiksmīgu izrādi, kas radījis stereotipisku iespaidu, ka cirka kā skatuves mākslas žanra vājais punkts ir dramaturģija un/vai režija. Bieži ir redzami dažādi triki, kas sākumā pārsteidz, bet beigās garlaiko, ir nojaušama tēma, bet kopumā vienots koncepts, kas virza skatītāja uzmanību, dažreiz pietrūkst. “Aizbēgt līdzi cirkam” neietilps šajā kategorijā.
Tās stiprākais posms ir tieši izrādes spēja turēties kopā vienā veselumā (režisors – Andris Zeļonka) un ritms – ainu garums, to nomaiņas ātrums, paralēlo notikumu esamība uz skatuves, kas caurauž dramaturģisko uzbūvi (dramaturgi – Ketija Jurčenko un Andris Zeļonka).
Līdz ar to mazsvarīgāki kļūst triki, runātie teksti un pašu mākslinieku skatuviskās klātbūtnes spējas. Laikmetīgā cirka disciplīnas, ko redzam izrādē, ir gaisa un grīdas akrobātika, pāru akrobātika un žonglēšana, par kurām sniegta informācija arī izrādes programmiņā. Šie nav iespaidīgākie triki, ko esmu redzējusi uz skatuves, daļu no akrobātikas disciplīnas ikdienā apgūst un pārvalda arī laikmetīgās dejas mākslinieki. Tajā pašā laikā šis disciplīnu saturs izrādē iekļaujas veiksmīgi un mazie skatītāji zālē ir sajūsmā. Mani pārsteidz un iepriecina drošības aspekts – daļa triku tiek pildīti ar drošības jostu palīdzību. Tas signalizē, ka mākslinieki apzinās savu spēju robežas, joprojām ir procesā un nav pārgalvīgi. Tas noteikti ir svarīgs signāls gados jaunajai auditorijai – drošība ir pirmajā vietā. Sākot no ķiveres uz velosipēda un beidzot ar cirka mākslinieka karāšanos gaisā. Kā mazāk veiksmīgu aspektu izrādē saskatu darbu ar tekstu. Gan to, ko saka, gan to, kā saka. Lai arī teksts ved izrādi uz priekšu un savij kopā stāstu, tā saturs un izpildījums ir skolniecisks. Šī nav lieta, kas traucē ļoti, bet tomēr ir jūtama. Ņemot vērā Rīgas mazākā cirka skatuves pieredzes ilgumu, aicinātu skatītājus šo faktu piedot. Sirsnīgums un entuziasms, kas staro no izrādes māksliniekiem, piedošanu padara ļoti vieglu.
Nozīmīga vakara daļa bija sarunas ar radošo komandu pēc izrādes. Ievērojams skaits mazo skatītāju sasēdās arēnā uz grīdas tuvāk māksliniekiem un apbēra tos ar jautājumiem un dalījās arī savā pieredzē, kas raisīja gan kuriozus momentus, gan apliecināja, ka bērniem izrāde patikusi un interese par cirku kā skatuves mākslas nozari ir.
Sarunā tika pārrunāts, ar ko laikmetīgais cirks atšķiras no cirka, kurā izmanto dzīvniekus, kādas ir ētiskās problēmas. Kāds jaunais skatītājs secina: “Kad bija dzīvnieki, baigi smirdēja”, bet viena apmēram sešgadniece pārsteidz klātesošos ar secinājumu, ka laikmetīgā cirka izrādē ir svarīgs stāsts, ne tikai triki. Ir jābūt skaidram vēstījumam. Tiek izrunāti arī visu iesaistīto pienākumi un pārvaldītās disciplīnas, parādās interese, ko dara producents, kā komandā iekļaujas drošības speciālisti un kā var kļūt par cirka mākslinieku Latvijā. Arī manis intervētie bērni atzīst, ka izrādi ir izbaudījuši, pat ja licies, ka dažus elementus varētu izdarīt arī paši. Gan praktiski, gan konceptuāli “Aizbēgt līdzi cirkam” kājas joprojām aug no Rīgas cirka skolas, jo Rīgas mazākā cirka jaunie cirka mākslinieki ir bijušie Rīgas cirka skolas audzēkņi, lai gan jāuzsver, ka tie vairs nav bērni, bet pieaugušie vecumposmā no 20 līdz 30 gadiem. Pārsteidzoši, ka, vērojot izrādi, biju pārliecināta, ka viņu vecums ir 15–20 gadi.
“Aizbēgt līdzi cirkam” ir entuziastisku jauno profesionāļu izrāde, kas skaidro cirka lomu sabiedrībā šodien, atceroties tā vēsturi un mantojumu.
Tā veidota atbilstoši sākumskolas mērķauditorijai, nepārslogojot mazo skatītāju uzmanību un nodrošinot tos ar uztveramu informatīvo lauku, atstājot vietu arī interpretācijai un pārdomām.
Informācija par izrādi programmas “Latvijas skolas soma” kultūras norišu katalogā.
