03.12.2025.
Anete Ašmane-Vilsone,
Latvijas Radio 3 “Klasika” programmu vadītāja
Latvijas Televīzijas atbildīgā redaktore
Kad es gāju sākumskolā (un tas bija šīs tūkstošgades sākumā), mums galvenokārt bija divu veidu muzikāli notikumi – viens pašā skolā, kad ieradās mūziķis, kas uz sintezatora mēģināja atdarināt teju simfoniskā orķestra skanējumu, kuram pāri tika dziedātas dažādas vieglas melodijas, un otrs, kad devāmies ārpus skolas – parasti uz Rīgu, uz koncertciklu, kuru joprojām vada muzikoloģe Karina Bērziņa. Šodien piedāvājums, šķiet, ir ievērojami plašāks, arī kvalitāte augusi, klāt nākusi arī programma “Latvijas skolas soma”, lai katrs Latvijas skolēns vismaz reizi pusgadā piedzīvotu kādu kultūras notikumu. Taču vai problēmas ar kvalitatīvu, bērnu vecumam atbilstošu un izglītojošu kultūras notikumu trūkumu atrisinātas?
15. oktobra rītā VEF Kultūras pili pieskandina sākumskolēnu čalas, smiekli, spiedzieni un kņada – kāds mēģina atrast savu vietu, kāds pazaudējis draugus un skolotāju, kāds vēl mēģina pamosties, kāds cenšas saprast, kur nonācis un kāpēc. Visi esam sanākuši uz cikla “Nāc, ieklausies orķestrī “Rīga”!” koncertu “Muzikālais riču raču”. Kad visi sasēduši savās vietās, uzreiz top skaidrs, ka bērni ir prasīga auditorija – jau divas minūtes pēc norādītā sākumlaika sākas nepacietīgi aplausi, aicinot mūziķus uz skatuves. Zālē nodziest gaismas, un man rodas sajūta, ka esmu nevis klasiskās mūzikas koncertā, bet īstā rokkoncertā – skaļās un enerģiskās ovācijas nemaz neliecina, ka ir tikai desmit no rīta un sagaidāms pūtēju orķestra koncerts. Mūziķi, pacilāti un smaidīgi, ieņēmuši savas vietas, uz skatuves arī koncertsarunu cikla vadītājs Daumants Kalniņš, un spēlēm veltītais muzikālais notikums var sākties.
Klusums, kura tā arī nebija
Pēc Daumanta uzdotā jautājuma diezgan ātri top skaidrs, ka liela daļa auditorijas šāda veida notikumu apmeklē pirmo reizi. Un te arī viens no maniem būtiskākajiem vērojumiem, par kuru domāju vēl ilgi pēc koncerta – manā izpratnē programmas “Latvijas skolas soma” viens no mērķiem ir ne tikai parādīt kvalitatīvu saturu, bet arī iemācīt to skatīties, klausīties, sadzirdēt, pārdomāt.
Pieradināt gados jauno auditoriju, ka koncerts vai teātra izrāde nav kā televizora skatīšanās vai sociālo mediju ritināšana, ko var pārtraukt jebkurā brīdī, sarunāties tā laikā, izteikt savu viedokli vai ar blakussēdētājiem skaļi apspriest pavisam citas lietas.
Protams, aizgājušo gadsimtu vēsturē ir bijuši laiki, kad uz skatuves tika izrādīta opera, bet augstdzimusī publika tās pavadījumā vakariņoja, pārsprieda politiskās aktualitātes, dzīroja un fonā esošajai mākslai pievērsa maz uzmanības. Taču tie laiki beigušies jau pirms vairākiem gadsimtiem, un nez vai vēlamies tos atsaukt atpakaļ.
Daumanta Kalniņa kā koncerta vadītāja uzdevums nav viegls, taču varbūt palīdzētu, ja katra šāda pasākuma sākumā īsi, dažās minūtēs, publika tiktu iepazīstināta ar “noteikumiem”. Un te es nedomāju striktus noteikumus, kas izteikti valdonīgā tonī – drīzāk tādu kā iepazīšanos ar to, kas tad ir koncerts, kas ir koncertzāle, kā tas atšķiras, piemēram, no sporta vai kādiem citiem notikumiem utt. Jā, to varētu pastāstīt arī skolotāji vēl pirms koncerta apmeklēšanas, taču arī skolotāji ir dažādi, un tad nu visi ar vai bez priekšzināšanām satiekas zālē, kur visa atbildība koncerta vadītāja rokās. Man šķiet, bērni visai labi pielāgojas un saprot situāciju, ja viņiem to jau sākumā paskaidro. Šajā reizē tā nenotika, un vēlāk, kad Daumants vairākkārt mēģināja panākt, lai mūzikas laikā būtu klusums, tas diezin ko sekmīgi nevedās.
Spēles un mūzika vai mūzika un spēles?
Orķestra “Rīga” mākslinieciskās kvalitātes ir augstas, kā jau profesionālam orķestrim – viņiem pa spēkam gan laikmetīgas partitūras, gan dažādu citu žanru mūzika, un arī šajā reizē ar kopspēli un interpretāciju viss bija kārtībā (cik nu varēju sadzirdēt, ņemot vērā sākumskolēnu spraigās čalas man blakus). Taču pārdomas radīja balanss starp mūziku un stāstiem. Šīs reizes tēma bija spēles – apskatīts tika cirks, riču raču, šahs, kārtis, jūras kaujas (jeb “kartupeļi”, jeb “kuģīši”), un arī datorspēles. Daumants Kalniņš pastāstīja katras spēles izcelšanos un kādus interesantus faktus, tad sekoja atbilstošs muzikāls piemērs. Ar hronometru laiku neuzņēmu un sekundes neskaitīju, taču likās, ka stāstiem atvēlēts vairāk laika nekā mūzikai. Pēc koncerta šķita, ka klausītājs saņēmis ievērojamu informācijas devu par dažādu spēļu vēsturi un rašanos, taču par attiecīgajiem komponistiem vai muzikālajiem piemēriem runāts tika daudz mazāk. Šī gan ir tendence, ko esmu novērojusi arī citos bērnu auditorijai domātos pasākumos. Saprotams, ka mūzikas vēstures lekcijai šis nav piemērots brīdis, taču nešaubos, ka gana interesantus un gados jaunai auditorijai aizraujošus faktus varētu atrast arī par attiecīgo mūziku.
Auditorijas iesaiste
Tas, šķiet, ir viens no svarīgākajiem elementiem, lai noturētu bērnu interesi, un vairāki mēģinājumi to darīt bija arī šajā koncertā. Jau pašā sākumā, kad Daumants Kalniņš mācīja bērniem spēli, kur konkrēti vārdi dziesmā jāaizstāj ar kustībām. Pārsteigumu gan man raisīja melodijas izvēle – bērniem tika teikts, ka dziedāsim dziesmas “Trīs runči” melodiju, vārdi gan būs citi (par cepuri ar trīs stūriem). Jā, daļa bērnu zināja šo melodiju, taču man bija jādomā, vai tā bija visatbilstošākā izvēle 1. līdz 6. klases skolēniem – melodija no dziesmiņas par trīs runčiem, kas sēž krogā un spriež par jaunību, kas nenāks vairs? Kā redzēju publikā, bija bērni, kas šo dziesmu tiešām nezināja, taču spēle ātrā tempā gāja uz priekšu, liela daļa noteikumus nesaprata, bet neko darīt, apstāties nevar, jāturpina, jo galu galā šī spēle jau tā aizņēma visai daudz laika. Un vēl jautājums par jēgu un būtību – ko bērni no šī iemācījās? Bet varbūt tāds nemaz nebija mērķis, varbūt tas bija – izkustēties un pamosties.
Arī spēle ar minēšanu, kurš instruments varētu būt visatbilstošākais katram dzīvniekam no labi zināmās cirka spēles, šķita nedaudz par garu, jo bērnu uzmanība beidzās vēl pirms spēles noslēguma. Ideja laba, realizācija – neviennozīmīga.
Ja runājam par bērnu uzrunāšanu, arī te sekmes mainīgas – daži no stāstiem par spēļu rašanos bija visai formāli izstāstīti, kā no kādas bieži lietotas interneta enciklopēdijas, un tas atstāja virspusēju iespaidu, ko diemžēl parādīja arī bērnu attieksme – savās piezīmēs koncerta laikā vairākkārt esmu pierakstījusi “publika neklausās”.
Pēc koncerta
Kad aptuveni stundu ilgais koncerts noslēdzās, satiku Ādažu vidusskolas ceturtās klases skolēnus un viņu audzinātāju. Kādam prieks, ka varēja uzzināt, no kurienes radušās iemīļotās spēles. Citi priecājās, ka bija iespēja dzirdēt mūziku no “Karību jūras pirātiem”. Tiem, kas mācās arī mūzikas skolā, likās interesanti redzēt pieaugušos mūziķus uz skatuves.
Skolotāja atzina, ka uz šādu pasākumu ar klasi devās pirmo reizi – ne pati zināja, ko gaidīt, ne bērni. Esot radušies arī jautājumi un temati, ko ar bērniem pārspriest stundās turpmāk – piemēram, kas tā par Alisi no Brīnumzemes, kas tika pieminēta.
Skolotāja atviegloti atklāja, ka viņas bērni koncerta uzvedības noteikumus gan apzinājās un bija pat nedaudz šokēti par vispārējo kņadu un nebeidzamo runāšanu pasākuma laikā. Viņa cer, ka šādos notikumos varētu arī no skatuves stāstīt par uzvedības kultūru, lai skolotāji nebūtu tie “vienīgie sliktie, kas vienmēr kušina bērnus”. Bet brīdī, kad skolotāja atklāja, ka klase dosies arī uz nākamo šī cikla koncertu, bērnu prieks bija neviltots un skaļš, tātad pasākums guvis auditorijas atzinību.
Ieteikumi
Lai arī iepriekš minēju vairākas, manuprāt, ne pārāk veiksmīgas detaļas, kopumā jāteic, ka orķestra “Rīga” piedāvājums šķiet ļoti labs un noteikti ieteiktu pedagogiem apsvērt iespēju to kopā ar skolēniem apmeklēt, īpaši, ja iepriekšējos gados tieši mūzikas notikumiem nav pievērsta uzmanība. Šis būtu labs veids, kā bērnus iepazīstināt ar mūziku, orķestri un kultūrvietu, koncertzāli. Uzskatu, ka tādiem notikumiem būtu jābūt pieejamiem dažādās Latvijas vietās un reģionos, lai jaunā auditorija varētu iepazīt arī šādu kultūras segmentu. Domāju, cikls “Nāc, ieklausies orķestrī “Rīga”!” tikai iegūtu, ja orķestris talkā aicinātu režisoru un/vai scenāristu, kas pieredzējis strādāt ar konkrētā vecuma publiku – pieļauju, tad komunikācijas veids, akcenti un uzsvari būtu vēl skaidrāki, skolēnu auditorijai atbilstošāki, tad dabiski varētu iekļaut arī sadaļu par uzvedības kultūru šādos pasākumos, atrast veidu, kā tiešāk uzrunāt un iesaistīt skolēnus. Jo šim pasākumam jau piemīt daudzas mākslinieciskas kvalitātes, ko atliek tikai atbilstoši ietērpt un pasniegt. Atliek vien atcerēties, ka galvenais ir nesteigties, nepārblīvēt koncertu ar informāciju un dažādām darbībām, jo notikuma mērķis ir mācīties klausīties, iepazīt un izbaudīt labu mūziku lieliskā izpildījumā.
