Lolita Tomsone
Žaņa Lipkes memoriāla direktore
Rīgas pilī laiks nav taisna līnija, bet kārtu kārtām uzslāņojies materiāls – akmens, koks, vara, putekļi, svaigā ēkas restaurācijas smarža un jaunā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) ekspozīcija “Straumējot laiku”. Šī vieta pati jau ir pierādījums: vēsture nav kaut kur tālu un drošā attālumā, tā ir zem kājām un aiz loga Daugavas krastmalā. Turpat aiz pils biezajiem mūriem staigā valsts prezidents, kas pārstāv valsti, kuras tapšanas stāstu var izpētīt jaunajā ekspozīcijā. Pie tās pulcējas skolēni ar koka dēlīšiem rokās, kas mēģina saprast, kā cilvēki dažādos laikos kļūst par “mēs”, par kopienu. Un klase mēģina nepazust starp viduslaikiem, impērijām, neatkarīgu Latviju un saprotamu vēlmi beidzot apsēsties.
LNVM jaunā ekspozīcija “Straumējot laiku”, kurai izveidota arī nodarbība kultūrizglītības programmā “Latvijas skolas soma”, piedāvā iziet cauri vairāk nekā 12 tūkstošiem gadu Latvijas vēsturē. Nevis kā viegli aizmirstamu datumu rindai, bet kā kopienu vēsturei – saimēm, kārtām, draudzēm, pilsētniekiem, biedrībām, kustībām, partijām, pretošanās grupām un mūsdienu sadarbības formām. Ekspozīcija sākas pie vienkoča – laivas, kas izdobta no viena koka. Te varētu arī apstāties, jo metafora ir pārāk laba, lai to neizmantotu, – mēs visi esam vienā laivā. Tikai jautājums ir, kas mūs tajā ielicis, vai mēs airējam vienā virzienā un kurš vispār drīkst nosaukt sevi par “mēs”?
Kulturologs Deniss Hanovs ekspozīcijas kataloga ievadā raksta, ka “vēstures saturs un nozīmes top šodien, nevis ‘toreiz'”.
Tas ir labs teorētiskais rāmis, bet muzejā ar skolēniem teorijas ātri kļūst par praktiskiem jautājumiem. Piemēram, vai “padomju tauta” un “oktobrēni” ir kopiena? Skolēns saka – ir. Un tajā brīdī kļūst skaidrs, ka kopiena nav vārds, ko var vienkārši paskaidrot un turpināt nodarbību, tas ir jēdziens, kas dažreiz arī jāizglābj.
Programma “Latvijas skolas soma” mani uzaicināja piedalīties divās pirmajās muzeja nodarbībās – ar Rīgas 49. vidusskolas 10. klasi un Majoru vidusskolas 12. klasi. Pirmajā nodarbībā vēl bija jūtams nodarbības pirmreizīgums: kas strādā, kas aizķeras, kur skolēni pazūd, kur jaunais vēsturnieks un muzejpedagogs Kristaps Kalējs paspēj viņus atgūt un atkal ieraut stāstā.
Un tomēr viena lieta nemainās: 90 minūtes stāvēt muzejā ir daudz. Es to nesaku kaprīzi, bet kā ķermenis, kuram ir mugura. Skolēniem tas arī ir skaidrs. “Kas jūs izbesīja?” jautāju pēc nodarbības. “Ka jāstāv kājās visu laiku. Man, piemēram, savainota potīte,” saka viens 10. klases skolnieks. Kultūras pieredze nenotiek vakuumā. Tā notiek ķermenī – nogurušā, ziņkārīgā, izklaidīgā, reizēm sāpošā. Programmas “Latvijas skolas soma” kritērijos bieži runājam par pieejamību, kvalitatīvu saturu un sasaisti ar mācību procesu, bet pieejamība nav tikai tas, ka skolēns tiek līdz muzejam. Tā ir arī iespēja noturēt uzmanību, kaut ko saprast, apsēsties, paskatīties, pabakstīt un nejusties sodītam par to, ka arī pusaudzim ir kājas.
Tieši šeit izšķiroša nozīme ir muzejpedagogam Kristapam Kalējam, jaunam vēsturniekam, kurš vēl nav aizmirsis, kā ir būt skolēnam, un kurš spēj vienlaikus būt gan stāstītājs, gan sarunas vadītājs, gan cilvēks, kurš jūt, kurā brīdī klase sāk slīdēt prom un kā to atkal savākt kopā.
Viņš nepārstāsta ekspozīciju, viņš ar to strādā kopā ar skolēniem, paskaidro, precizē, uzdod jautājumus un, ja vajag, apstājas pie tā, kas citādi paliktu nesaprasts. Viņš vēl nav aizmirsis, kā ir sēdēt skolas solā un būt vidusskolēnam, tāpēc viņš nerunā ar skolēniem no augšas. Otrajā nodarbībā viņš paskaidro arī “depozītu” – jēdzienu, kuru muzeja cilvēki varbūt lieto automātiski, bet kas skolēnam vairāk saistās ar plastmasas pudeļu depozītu.
“Man ļoti patika, ka mēs paņēmām gidu un mēs tiešām kā upe izstraumējām cauri ļoti loģiski,” saka Inga Freiberga, Majoru vidusskolas skolotāja. “Kristaps bija lielisks, un nekur neuzkavējās. Nebija jauniešiem iespēja atslābt.” Viņa piebilst, ka tas nav pašsaprotami: “Es gidus reizēm neņemu, jo tie mēdz būt vienmuļi un neatraktīvi.” Šajā gadījumā muzejpedagogs notur ritmu – nevis izstāsta visu, ko zina, bet pārvieto uzmanību tieši tik ātri, lai klase nepārvērstos par cilvēku grupu, kas pieklājīgi stāv pie nākamās vitrīnas un domās jau ir telefonā.
Ekspozīcija sadalīta deviņās daļās – no “Radošajiem cilvēkiem” līdz “Atgriešanās Eiropā” –, un šī amplitūda ir tieši tas, kas skolai padara to tik noderīgu. Tā dod nevis kārtējo atsevišķo tēmu, bet kopainu, ko Indra Lazdiņa, Rīgas 49. vidusskolas skolotāja, ļoti precīzi nosauc par helikoptera skatu:
“Man ļoti patika, jo 10. klasei tieši ir kurss ‘Vēsture I’, visai vēsturei jāiziet cauri, un šī ekspozīcija ir lieliska, lai radītu tādu helikoptera skatu no augšas.”
No šī skatpunkta pēkšņi kļūst redzams, kā vienā stāstā savienojas ziemeļbrieži un pilsētas tiesības, dzimtbūšana un revolūcijas, okupācija, Atmoda un eiroremonts, un tikai tad skolēnam sāk rasties sajūta, ka tā nav fragmentu virkne, bet viena nepārtraukta kustība. Tomēr kopaina pati par sevi skolēnus nenotur. Viņus notur darīšana. Skolēni tiek sadalīti grupās, viņiem ir koka dēlīši ar jautājumiem, un viņiem ekspozīcijā jāmeklē atbildes. “Pašiem jāmeklē priekšmeti, un tas iedarbojās,” saka 10. klases skolnieces.
“Nebija vienkārši tupa jāklausās teksts.”
Man šķiet, ka tupa ir ļoti labs pedagoģisks indikators; tas nozīmē, ka skolēns precīzi zina atšķirību starp pasīvu kultūras patēriņu un situāciju, kurā viņam ļauj domāt.
Viens no labākajiem uzdevumiem ir meklēt analogus – saprast, kas mūsdienās pilda līdzīgu funkciju vēsturiskiem priekšmetiem. Ne visi uzreiz saprot, ko nozīmē “analogs”, un Katrīna no 10. klases to formulē ļoti skaidri: “Iekavās vajag paskaidrot, kas tad ir analogs, ko no mums sagaida.” Šī piezīme ir vērtīga, jo labs uzdevums nav tikai gudrs uzdevums; tas ir arī saprotams uzdevums. Kad tas kļūst skaidrs, jaunieši ar detektīva aizrautību metās meklēt priekšmetus. Kas ir analogs zīmoggredzenam? E-paraksts! Kabatas pulkstenis ar ķēdi tagad ir digitālais pulkstenis, kas skaita soļus. Naudas depozīts tagad ir mūsu bankas konts vai krājkase. “Mums bija visgrūtākais jautājums, pašiem jāmeklē priekšmeti un jāizdomā analogi,” saka Katrīna. Tieši tur muzejs sāk strādāt kā mācību vide, nevis tikai skaista priekšmetu krātuve.
“Radošo cilvēku” daļā tas izdodas īpaši labi. Tur ir ziemeļbrieži, harpūnas, krams, kaula rīki, māla trauki, kurus Kristaps sauc par “māla ķobīšiem”, un tas pēkšņi visu padara saprotamu, jo māla ķobīšus, vairāk vai mazāk neveiksmīgus, katrs ir taisījis bērnudārzā. Tehnoloģija kļūst tuva. Bronza, radoša pieeja, amata mākslas nodošana – kopiena kā zināšanu pārneses forma. Viens 12. klases skolēns par senajiem cilvēkiem pasaka: “Kopienai jābūt labiem izdzīvošanas instinktiem, jābūt izmanīgiem, citādi mūsu te nebūtu.” Tas ir viens no tiem brīžiem, kad gribas skolēnam iedot stipendiju vai vismaz atļaut apsēsties. Turpat parādās arī valodas jautrība. Grupai, kurai jāatpazīst dažādas kopienas noteiktā vēstures posmā, skolēni atrod Ziemeļbriežu “medītāju” kopienu. Angļu valoda mūs nokaus, domāju es, tas ir dzīvs pierādījums tam, kā skolēni domā, tulko, saliek vārdus un mēģina vēsturi ievietot savā pasaulē. Ekspozīcijā goda vietā stāv dzintara priekšauts. Es nezinu, vai ekspozīcijas veidotāji to paredzējuši, bet tas pilnīgi noteikti varētu noderēt kā izlaiduma dāvana skolotājai, ja klase būtu gana pateicīga un nedaudz atriebīga. Šādi priekšmeti – neparasti skaisti, dīvaini, pārspīlēti un fiziski klātesoši – panāk to, kas neizdodas muzeju tekstiem – tie ievilina. Tāpat kā bruņucepure, kuras mūsdienu analogu šobrīd, diemžēl, iztēloties nav grūti, jo kari ir visapkārt un ķiveres atkal nav tikai vēstures priekšmeti.
Viduslaiku Rīgas sadaļā skolēni nonāk pilsētā ar mūriem, krustnešiem, misionāriem, cunftēm un ģildēm. Viņi faktiski atrodas telpā, kurā pils pati kļūst par eksponātu. “Te jūs esat visi gravīrā ar Rīgas pili,” varētu teikt. Tik sena ir šī ēka, tik pārāk īsa ir mūsu uzmanība. Muzejpedagogs jautā, kādās valodās runāja rīdzinieki? Šis ir labs jautājums, jo tas liek domāt par to, kas paliek nepamanīts. Tagad mums apkārt ir angļu valoda, bet kāds toreiz bija pilsētas valodu troksnis? Vācu, latīņu, lībiešu, latviešu, krievu? Varbūt skolēni to visu nezinās, bet labs jautājums nav tikai tāds, uz kuru var pareizi atbildēt; labs jautājums mazliet sajauc galvu. Ticību sadaļā ekspozīcija rāda draudzes un konfesijas, luterāņus, katoļus, pareizticīgos, vecticībniekus, ebrejus. Ir Pesaha trauki, ir audio ar lūgšanām, dziesmām un balsīm, kuras daži jaunieši tiešām klausās. Te laika ir par maz, lai runātu par visu, un tas ir saprotami, bet man pietrūkst hernhūtiešu – ekspozīcijā tie ir, bet skolēni līdz tiem neaiziet. Tā nav reliģiska kustība vien, bet kopiena, kurā latviešu valoda atdzimst rakstītā, pašu latviešu sarunu valodā. Brāļu draudzes ir kā pirtiņa, kur latviešu valoda piedzimst, lai vairs nekad nepazustu, kopienu ekspozīcijā tā būtu pateicīga tēma.
Tālāk nāk kārtu sabiedrība, muiža, pienākumi, vīzes, pūrlādes un klaušas, kas jādara nevis tāpēc, ka gribi, bet tāpēc, ka esi piedzimis konkrētā kārtā. Vīzes varētu pasniegt kā zero waste materiālu, lai gan tajās noteikti bija auksti un neērti. Pūrlādes savukārt ir skaistākas par daudziem IKEA skapjiem, kas stāv mūsu mājās, un tās arī pacelt nav viegli – te sanāktu vesela nodarbība par materiālo kultūru, laulībām un sociālo smagumu vienlaikus. Kāds puisis par dzimtbūšanu saka: “Zemnieks ir kā vergs, viņam nav brīvības.” Vienkārši, neakadēmiski un precīzi. Šajā vietā varētu vēl vairāk runāt par to, cik ļoti cilvēks nevarēja pats izlemt, ko vilkt mugurā, kur strādāt, kā pelnīt naudu, ko precēt un kā svinēt kāzas. Grūti iedomāties, ka tagad Rīgas dome paziņotu, kādā mantijā un ar cik zelta kroņiem galvā kāds drīkst laulāties, lai gan, pazīstot cilvēci, pilnībā to nevaram izslēgt.
“Kustības spēks” un “Pilsoņa tapšana” ir sadaļas, kurās ekspozīcija kļūst īpaši svarīga pilsoniskajā izglītībā: brīvlaišana, zemnieku pārvietošanās, avīzes, lasītprasme, streiki un biedrības, cīņa par sieviešu tiesībām. Te var viegli vilkt analogus uz mūsdienām. Kas ir streiks? Ka lidostā streiko un tu nevari aizlidot? Kas ir mediji? Cik jauniešu spētu izlasīt veco druku? Sievietēm nebija tiesību balsot, mantot, šķirties un lemt pašām par sevi? Šīs tēmas nav tikai vēstures programmas saturs, tās ir pilsoniskās izglītības nervs. To visu nevar paspēt, bet jaunieši meklē kopienas. Esot svarcēlāju kopiena, ir kordziedātāju kopiena.
Ar 20. gadsimtu stāstījums kļūst smagāks un steidzīgāks. Latvijas Neatkarības karā karo puiši vidusskolnieku vecumā. Te būtu ļoti vērts vēl vairāk sazemēt vietu ar piemiņu: Lāčplēša dienā cilvēki nes sveces pie Rīgas pils. Vai tā ir kopiena? Kas vieno cilvēkus, kuri stāv pie mūra ar svecēm? Piederība un atbildība? Ieradums vai atmiņa? Šādi jautājumi skolēniem varētu strādāt, jo tie nav tikai par “toreiz”, tie ir par rituāliem, kuros viņi paši varbūt piedalās, īsti nezinot, kāpēc. Tā ir Rīgas pils burvība – viss svarīgākais notiek tepat.
Padomju laika sadaļā redzams, ka skolēniem šis ir jau cits laikmets, nevis viņu pašu, bet vecvecāku, reizēm vecāku bērnības vai jaunības laiks. Latvijas vēstures piķa melnās lappuses nākas pāršķirt ātri vien: deportācijas un Holokausts, represijas, obligātais dienests padomju armijā, nespēja brīvi izbraukt no valsts, kolhozi, valsts kontrole un pilsoņu izsekošana. Bet kā to izstāstīt, lai tas nekļūtu par vēl vienu melnu plāksni ar fotogrāfijām, kuru visi godbijīgi apskata un iet tālāk? Skolēniem vieglāk saprast, ka padomju laikā nebija tualetes papīra, nekā saprast padomju cenzūru, represijas un okupāciju, pie kuras vairākums bija spiests pierast kā pie bezcerīgas ikdienas.
Un tad nāk skolēnu valoda, kas visu pēkšņi atdzīvina. “Tur bija padomju valdnieku režīms,” saka kāds skolēns. Cits ierauga simbolu un saka: “Re, te ir veseris un sirpis.” Nevis sirpis un āmurs. Veseris. Šajā vārdā norīb visa paaudžu plaisa. Padomju bērni šo vārdu savienojumu var nosaukt pusmiegā. Jauniešiem tas vairs nav iedzīts reflekss, un tajā ir kaut kas aizkustinoši veselīgs.
Man pašai sāpīgākā vieta ir kopienas, kuras nepiedalījās padomju valsts “celšanā” un smadzeņu skalošanā – Franču grupa, “Katedrāle”, hipiji, dižkoku glābēji ar Imantu Ziedoni, dzejnieki, cilvēki, kuri pretojās, slēpās, runāja citādi, klausījās citādi, domāja citādi. Tās ekspozīcijā ir, bet tās ir jāgrib pamanīt. Vieglāk ir ieraudzīt “padomju tautu” vai kolhozniekus, nekā slepenas, trauslas, bieži dārgi par iekšējo brīvību samaksājušas kopienas.
“Tagad arī ir cenzūra, bet paslēpta. Propaganda arī ir, bet pārsvarā internetā,” saka 12. klases skolēns. Tas ir viens no brīžiem, kad vēsture satiekas ar tagadni, nevis ar pareizo atbildi darba lapā.
Atmodas un 1990. gadu sadaļā ekspozīcija atkal kļūst īpaši vizuāla. Te ir Tautas fronte, 4. maijs, manifestācijas pie Rīgas pils un Daugavas, atgriešanās Eiropā, NATO un Eiropas Savienība, humānā palīdzība, no kuras latviešu valodā nostiprinājās vārds “humpalas”, jaunajiem uzņēmējiem vajadzīgs “jumts”, lai pasargātu no reketa, visur ir pirātiski kopētās kasetes un video, jo kādas vēl autortiesības? Šajā pašā laikā līdzās cīņai par valsti ienāk arī Zīgerista banāni, kas jauniešiem neko neizsaka, bet ļoti precīzi parāda, cik strauji pazūd simbolu nozīmes. Mehānisms gan viņiem būtu saprotams uzreiz, priekšvēlēšanu populisms ar tukšiem solījumiem nekur nav pazudis, tikai banānu vietā tagad piedāvā kaut ko citu. Te man ļoti gribētos vēl vairāk vizualizēt eiroremonta dzīvokli, kā Igaunijas Vabamu muzejā (Vabamu Okupāciju un brīvības muzejs), tērauda durvis, jo noziedzība un rekets, ģipša arkas padomju dzīvoklī, laškrāsas sienas un palma, krāsojamās tapetes. Tā bija jaunā pasaule, kas ienāca ne tikai politikā, bet arī priekšnamā, un Latvijas postpadomju pilsonis beidzot varēja izvēlēties kaut ko citu, ne tikai Baltkrievu tapetes uz sienām un linoleju zem kājām.
Svarīgi, ka Latvijas vēstures straume ekspozīcijā aizplūst līdz mūsdienu kopienām, līdz Upītes kultūrtelpai, līdz Ciltskoki.lv, romu kopienai, zaļajam dzīvesveidam, ziedot.lv, cilvēkiem, kuri skrien maratonus, darbojas, rada, kopj un atjauno Latviju.
Nodarbībā šai daļai paliek maz laika, jo 12 tūkstoši gadu vienā elpas vilcienā ir apbrīnojams uzdevums pat labam muzejpedagogam. Bet tieši šī pēdējā daļa varētu būt ļoti svarīga skolēniem – kopiena nav tikai pagātne, kur visi valkāja kaut ko raupju un neērtu, tā ir arī tagadne, kur cilvēki izvēlas kaut ko darīt kopā.
No programmas “Latvijas skolas soma” skatpunkta šī nodarbība ļoti labi atbilst programmas iecerei: tā piedāvā kvalitatīvu kultūras saturu, sasaista muzeju ar mācību procesu, palīdz apgūt vēsturi ne tikai no grāmatas, bet arī telpā ar priekšmetiem, balsīm un jautājumiem, un ļauj skolēniem nevis vienkārši “apmeklēt kultūru”, bet piedalīties, aktīvi domājot līdzi.
Tā nav ideāla – 90 minūtes stāvot ir par daudz, abstrakti jēdzieni jāizskaidro precīzāk, dažas būtiskas tēmas paliek fonā, bet kvalitatīva norise muzejā nav tāda, kurā viss ir gluds. Kvalitatīva norise ir tāda, pēc kuras ir, par ko runāt, un skolēni ir sajūsmā.
Skolotājas to redz ļoti skaidri. Inga Freiberga uzsver vizualitāti un ritmu: “Mūsdienu jauniešiem ir ļoti īsa koncentrēšanās spēja, viņi pēc 40 minūtēm vairs nevar. Šis piesaistīja: gan gids, gan daudzveidīgā ekspozīcija, krāsas, interaktīvie elementi, arī koši padomiski sarkanais un kliedzošais.” Viņa piebilst: “Ja ir vairāk par stundu, jaunieši nogurst, bet te bija tādi uzplaiksnījumi. Vienā citā muzejā mums par paklāju stāstīja pusstundu, un tas nebija izturami.”
Skolotāja Indra Lazdiņa savukārt uzsver ekspozīcijas spēju strādāt ar dažādām auditorijām: “Biju te ar ukraiņu bērniem – viņi teica, ka tas dod labu pārskatu par Latvijas vēsturi.” Īpaši viņus uzrunājis Tautas frontes manifestācijas uzraksts krieviski: “Mēs, krievi, esam par neatkarīgu Latviju.” Tas ir svarīgs brīdis, jo Latvijas vēsture šeit nav tikai latviešu pašapliecināšanās ģimenes albums, bet sarežģīta kopienu straume, kurā ir arī tie, kuri piederēja vairākām kultūrām un valodām, kurus biedēja jaunais laiks.
Nodarbības beigās es jautāju skolēniem, kas viņiem palika atmiņā? Atbildes nebija tās, kuras es noteikti nevarētu paredzēt metodiskajā materiālā – viņus interesēja totalitārisms, Aukstais karš, “tas, ka mēs te vispār esam”. Patika tautas tērpi, cunftes kausi, sievietes, kas karoja, ekspozīcijas krāsu gamma. Tas nozīmē, ka kaut kas ir noticis. Ne obligāti tur, kur muzejs to ir ieplānojis, bet tomēr ir noticis.
“Šo nodarbību iesaku vidusskolas klasēm,” saka skolotāja Indra Lazdiņa. Muzejs dod iespēju saprast, ka vēsture nav tikai hronoloģiska, kaut arī LNVM to veidojis kā tiekšanos uz Latvijas valsts tapšanu un atgriešanos Eiropā ne vien ar eiroremonta palīdzību, bet arī iestājoties Eiropas Savienībā un NATO.
“Straumējot laiku” vislabāk strādā brīžos, kad skolēni paši sāk meklēt, salīdzināt, kļūdīties un reizēm arī smieties.
Kopiena nesākas ar eksponētu muzeja priekšmetu. Tā sākas brīdī, kad kāds skolēns pie vienkoča un ziemeļbriežu medniekiem pēkšņi pasaka: “Kopienai jābūt labiem izdzīvošanas instinktiem, jābūt izmanīgiem, citādi mūsu te nebūtu.”
Un tajā brīdī Rīgas pils, vienkocis, dzintara priekšauts, eiroremonts un programma “Latvijas skolas soma”, skolotājas un muzejpedagogs Kristaps uz īsu mirkli tiešām atrodas vienā laivā.
Piedāvā: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs
LNVM muzejpedagoģiskajā nodarbībā “Straumējot laiku”. Foto: Poļina Koroļova
