Rita Dementjeva
Platformas “Latvian Literature” starptautisko projektu koordinatore
Mans prāts no rītiem ir gauss un nepaklausīgs, tāpēc no visas sirds apbrīnoju 6. un 7. klases skolēnus, kuri plkst. 8.30 ir ieradušies skolā, lai piedalītos dzejas nodarbībā, kuru vada dzejniece Inga Gaile. Jau no pirmajām minūtēm kļūst skaidrs, ka šīs nodarbības centrā ir skolēni, kuriem būs iespēja pašiem iesaistīties radošajā procesā, domāt par emocijām un iepazīt dzeju kā personiski nozīmīgu pieredzi. Šāda veida nodarbība organiski sasaucas ar kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” mērķiem – nodrošināt skolēniem iespēju klātienē pieredzēt Latvijas kultūras vērtības, attīstīt kultūras izpratnes un pašizpausmes kompetenci.
Apmēram 58 skolēni ir sapulcējušies skolas aktu zālē un sasēdušies nelielās grupās (3–4 skolēni). Nodarbība ir sadalīta divās daļās, no kurām katra ilgst 40 minūtes. Sākumā Inga Gaile aktualizē jautājumu par dzejas nozīmi, aicinot skolēnus domāt par to, kāpēc dzeja vispār ir vajadzīga un kāda ir tās vieta indivīda un sabiedrības dzīvē.
Galvenais uzsvars tiek likts uz emociju izpausmi. Dzejā iespējams runāt par dusmām, bailēm, bēdām un prieku, kā arī citām izjūtām. Nodarbības vadītāja uzsver arī to, ka dzeja palīdz pārrakstīt pieredzi – nepatīkamiem vai satraucošiem notikumiem ir iespējams piešķirt citu emocionālu nokrāsu vai pat radīt tiem citu nobeigumu.
Interesanta ir Ingas Gailes veidotā saikne starp tautasdziesmām un mūsdienu jauniešu pieredzi. Viņa aicina skolēnus domāt par to, ka arī viņi paši savā ziņā veido mūsdienu folkloru. Tā nodarbībā sniegtās jaunās zināšanas sasaistās ar personisko pieredzi.
Nodarbības laikā tiek atkārtoti arī vairāki valodniecības jēdzieni un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi – antonīmi, atskaņas, salikti teikumi, melodija un ritms. Tāpat Inga Gaile aktualizē atskaņu lietojuma vēsturisko kontekstu, kas nav bijis tikai estētisku apsvērumu dēļ, bet tam ir bijis praktisks mērķis, kas atviegloja teksta iegaumēšanu un nodošanu tālāk mutvārdu tradīcijā.
Praktiskā daļa mijas ar Ingas Gailes dzejas lasījumiem. Svešvārdi, kas parādās Ingas Gailes dzejoļos, tiek skaidroti skolēniem saprotamā veidā. Praktiskajā daļā skolēni paši rada dzejoļus (strukturētus poētiskus tekstus), rakstot apgalvojumus vai atbildes uz jautājumiem. Uzdevuma struktūra ir skaidra, instrukcijas tiek projicētas uz ekrāna, un katrs var strādāt sev piemērotā tempā. Skolēni aktīvi iesaistās, uzdod jautājumus, apspriežas savā starpā un kopīgi meklē atskaņas. Inga Gaile vairākkārt uzsver radošā procesa brīvību, akcentējot to, ka dzejā nav pareizu vai nepareizu risinājumu.
Īpaši vērtīga šķiet brīvprātības principa ievērošana. Skolēni uzzina, ka savu dzejoļu lasīšana auditorijas priekšā nav obligāta. Tas mazina spriedzi un veicina autentiskāku pašizpausmi. Tomēr brīdī, kad skolēni tiek aicināti nolasīt savus tekstus pārējiem, gribētāju nav daudz. Rodas iespaids, ka skolēniem būtu vieglāk atraisīties savu klasesbiedru vidū, nevis jauktu klašu grupās. Tāpēc vēlētos ieteikt skolām iespēju robežās neveidot jauktas klašu grupas, jo pazīstama sociālā vide bieži sekmē lielāku emocionālo atvērtību un drosmi.
Visas nodarbības laikā valda brīva un iedrošinoša atmosfēra. Ingas Gailes attieksme nav didaktiska vai augstprātīga – viņa ar skolēniem runā atklāti un cieņpilni, dalās arī savā pieredzē un runā par uztraukumu kā par dabisku publiskās uzstāšanās daļu.
Īpaši interesanti ir vērot skolēnu individuālās radošās stratēģijas – viens strādā ar gandrīz matemātisku precizitāti, cits ļaujas brīvai vārdu plūsmai, vēl kādam svarīga ir ideju apmaiņa ar blakussēdētāju. Tas spilgti apliecina radošā procesa daudzveidību un to, cik svarīgi ir radīt vidi, kurā visām šīm stratēģijām ir vieta.
Ingas Gailes vadītā nodarbība vēlreiz apliecina, kā profesionālā māksla var būt nozīmīga izglītības procesa sastāvdaļa.
Skolēni ne tikai uztver informāciju par dzeju, bet paši kļūst par radošā procesa dalībniekiem, tā attīstot kultūras izpratnes un pašizpausmes kompetenci, emocionālo inteliģenci, prasmi reflektēt, kā arī spēju interpretēt personisko pieredzi mākslinieciskā formā. Šī nodarbība attīsta skolēnu radošumu un tekstpratību, turklāt dod arī iespēju runāt par emocijām, personisku pieredzi un “neērtām” tēmām drošā vidē. Īpaši nozīmīgi šķiet tas, ka skolēni tiek mudināti reflektēt par savām dusmām un bailēm, uzticēties savai iztēlei, kā arī apjaust to, ka dzejā iespējams piešķirt pieredzei jaunu nozīmi.
Nodarbības noslēgumā īpaši paliek atmiņā Miķeļa dzejoļa rindas: “Es esmu dzīvs, un mans spilvens ir mīksts.” Šī vienkāršā divrinde labi raksturo arī pašas nodarbības būtību – spēju caur valodu pamanīt, izjust un nosaukt sev svarīgo.
Kopumā Ingas Gailes vadītā dzejas nodarbība ir vērtīga, mūsdienīga un emocionāli inteliģenta pieredze, kas skolēniem ļauj ieraudzīt dzeju nevis kā formālu literatūras daļu, bet kā autentisku pašizpausmes veidu.
