Inga Bika
Kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma”
eksperte komunikācijas jautājumos
Vidusskolas laikā viens no uzdevumiem literatūrā bija ik mēnesi izvēlēties kādu nesen pieredzētu kultūras norisi un uzrakstīt par to recenziju. Brīnišķīgs uzdevums, kas lika katru šo pieredzi analizēt, “pieslēgties” tai pa īstam. Tik tālu viss labi, un interese par kultūru arī atraisīta. Bet ir viens “bet”. Kopš literatūras skolotāja, komentējot manu recenziju par režisora Baza Lurmena (Baz Luhrmann) filmu “Romeo un Džuljeta” (“Romeo + Juliet”, 1996), ierakstīja, ka “šī filma ir ņirgāšanās par Šekspīru”, un saņēmu vērtējumu “neieskaitīts”, šķiet, neapzināti sāku piedomāt, kuru kultūras norisi recenzēt un kā formulēt savu vērtējumu.
Pavisam pozitīva scenārija gadījumā sastapšanās ar kādu kultūras pieredzi kaut nedaudz paplašina cilvēka redzējumu, palīdz saskatīt, izprast un pieņemt dažādību gan cilvēkos, gan mākslas izpausmēs. Ja nu tā nenotiek, būtiski ir necensties ietekmēt vai vienkārši noraidīt kāda cita pēcsajūtu un viedokli. Man veselīgas un aizraujošas diskusijas pēc kultūras notikuma pieredzēšanas veidojas ar kolēģiem, draugiem un tuviniekiem. Ne vienmēr vienojamies par vienu redzējumu, bet cienām cits cita skata punktu, un tas rosina atkal un atkal piedzīvot ko tādu, par ko gribas parunāt, nebaidoties izteikt savas domas. Šajā sakarā man ļoti mīļš ir teiciens “let’s agree to disagree” (vienosimies, ka nepiekrītam viens otram).
“Tas ar šo mākslas darbu nav domāts”
Darbojoties kultūrizglītības programmā “Latvijas skolas soma” un neskaitāmas reizes tekstos, prezentācijās, semināros stāstot par kultūras norišu izmantošanu mācību saturā, nākas atgādināt, ka nevajag prasīt pareizo atbildi un, reflektējot par mākslā pieredzēto, visticamāk tādu pareizo atbildi atrast nemaz neizdosies. Pirms kāda laika sarunā ar kādu skolotāju apbēdināja viņas stāstītais par pieredzi muzejā, kur skolēns atklājis, viņaprāt, mākslas darbā iekļauto vēstījumu, taču muzejpedagoģe norādījusi, ka “tas ar šo mākslas darbu nav domāts”. Tieši kultūras norises taču dod bērniem un jauniešiem brīvību domāt, sajust un izteikties; tas jāmācās gan skolotājiem, gan kultūras profesionāļiem. Tikpat svarīgi par to atcerēties arī ģimenē. Pieredzes bagāža vai profesionālā pozīcija nenozīmē privilēģiju piesavināties kādu neesošu vienīgo patiesību.
Māksla ir dažāda, un situācijas, kurās satapšanās ar mākslu ir notikusi, ir atšķirīgas. Dzīvē uzkrātā pieredze diviem cilvēkiem nav un nevar būt vienāda. Līdz ar to nekad nevarēsim vienoties par vienu objektīvu kāda mākslas daba vērtējumu, tomēr domāt, analizēt, just, izteikties un izpausties mēs katrs drīkstam, un tas ir nepieciešams.
Gandrīz secinājums
Tagad “Romeo un Džuljeta” režisora Baza Lurmena izpildījumā kļuvusi par vienu no filmām, kas figurē deviņdesmito gadu “kulta filmu” sarakstos, un arī es pa laikam to noskatos vai paklausos lielisko skaņu celiņu. Un tad, mazliet kā par spīti, pie sevis nosmaidu par to, ka ar šodienas pieredzi apzinos – vienas pareizās atbildes nav.
