“Es strādāju skolā jau 25 gadus. Kad programma “Latvijas skolas soma” vēl nebija, es savu audzināmo klašu vecākiem vienmēr pirmajā tikšanās reizē smejoties teicu – “ja jūs esat izvēlējušies mācīties manā klasē, tad kultūra būs jāmīl.” Mēs iesim uz kultūras pasākumiem un atteiksimies no kādas čipsu pakas, ja vajadzēs. Tāda bijusi mana pārliecība ilgi pirms programmas. Esmu no tiem skolotājiem, kura uzskata, ka caur kultūru mēs varam augt.”
Sigita Stefana
Šī mēneša saruna ar Liepājas Raiņa vidusskolas skolotāju, direktora vietnieci audzināšanas darbā un līdzpārvaldes koordinatori Sigitu Stefanu. Viņa jau piecus gadus ir arī kultūrizglītības programmas “Latvijas skola soma” koordinatore skolā. Par ikdienu skolas vidē, kultūras iniciatīvām un jauniešu kultūras pieredzēm ar Sigitu sarunājās programmas “Latvijas skolas soma” eksperte Sabīne Ozola.
“Sākumā bija liela neziņa – kas un kā, ko mēs darīsim. Pirmo reizi piešķir naudu kultūrai un neviens nesaprot – ko ar to darīt, kā to realizēt?“
Sigita skaidro, ka līdz skolas koordinatora lomai nonāca organiski, kā “nerakstīts likums” – direktora vietniece audzināšanas darbā, atbild par ārpusstundu pasākumiem. Citādi nevarētu būt. Joprojām Sigita atceras pirmo tikšanos ar kultūru 2018. gadā, kad programma “Latvijas skolas soma” ienāca skolā. Tas notika Liepājas teātrī, visa skola devās skatīties izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”, un Sigita skaidro, ka tur viņa sajuta īstu skolas kopības sajūtu caur teātra mākslu.
Koordinatora loma – vairāk nekā administratīvais darbs
Sigita strādā skolā, kurā ikdienā darbojas vairāk nekā 50 skolotāju un mācas vairāk nekā 800 skolēnu. Lai veiksmīgi īstenotu iespēju katram skolēnam sastapt un piedzīvot kultūru, skolā tiek rīkota skolotāju tikšanās katra mācību gada sākumā, kur kolēģi apmainās ar idejām, ieteikumiem. Tāpat notiek ikmēneša tikšanās un veiksmīgi norit ikdienas komunikācija.
Jautāta par koordinatora lomu, Sigita skaidro, ka tā ir iespēja būt kultūras dzīves apritē, to pārzināt gan pilsētā, gan Latvijā kopumā. Protams, ka tajā slēpjas arī “neredzamā daļa” – garas telefona sarunas, rēķini, līgumi. Tā kā Sigita koordinē arī skolēnu līdzpārvaldes darbu, iegūtās zināšanas palīdzējušas arī citiem projektiem.
Par īpaši izaicinošu laiku Sigita atceras pandēmiju. Tas licis pārstrukturēt un mainīt ierasto darba kārtību. Liela loma šajā laikā bijusi digitālajām norisēm, teātra izrādēm, uzmanība pievērsta Latvijas kino.
Atgriešanās no pandēmijas – kultūras nedēļas iniciatīvas rašanās
“Pēc Covid laika mēs sākām domāt, ka nepieciešams kaut ko darīt citādāk – cik var darīt vienu un to pašu? Mēs sākām domāt par kultūras nedēļu – kā veidot kultūras telpu skolā, lai visi to sajustu, sadzirdētu, izelpotu, ieelpotu.”
Sigita stāsta, ka kultūras nedēļas iniciatīva skolā tika aizsākta pirms trīs gadiem. Pamati tam meklējami projekta “Skola2030” jauninājumā – teātra mākslas ieviešanai mācību saturā.
Skola gatavojās teātra dienai, kas katru gadu norit 27. martā. Šajā laikā skolēni iestudē dažādas izrādes. To izrādīšana bija plānota 1. aprīlī.
“Tieši 1. aprīlī paziņoja, ka nav nepieciešamas maskas – tas bija vienkārši kaut kas fantastisks, tās sajūtas nav iespējams aprakstīt, kā tas 1. aprīlis mūsu skolā izvērtās. Pirmkārt, mēs visi bijām noņēmuši Covid maskas, katrai klasei tika dots uzdevums – iejusties kādā tēlā, piemēram, kino, pasaku vai multiplikāciju varoņu, un tiem, kuri mācās teātra mākslu, bija iespēja rādīt savas iestudētās izrādes. Tad mums bija “āķis lūpā” ar kolēģēm, kas ir teātra mākslas skolotājas. Sapratām, ka tas aiziet, ka ir redzama dzirkstele jauniešos. Un tad jau uzreiz mēs sākām domāt, kā nākamajā gadā to vēl vairāk varam pilnveidot.“
Radās ideja to pārvērst par Kultūras dienu, kad tiks iesaistīta visa skola. Pērn tas tika pārvērsts par “Kultūras tramvaju Nr.1” – simtgades tramvaju, jo skola tieši svinēja savu simto dzimšanas dienu.
“Mēs sapratām, ka mums taču ir programma “Latvijas skolas soma” – liksim visu kopā, aptversim visas jomas!“
Kultūras izpratnes jomas skolotāji nāca kopā un katru dienu pārvērta par veltījumu kādai kultūras nozarei. Tā bija iespēja uz skolu aicināt kultūras nozares profesionāļus, izmantojot programmas “Latvijas skolas soma” piedāvājumu.
“Tā bija iespēja kultūru piedzīvot katram! Tagad mēs jau varam pasludināt, ka skolā dzimusi jauna tradīcija – katru gadu uz Teātra dienām izbrauc caur skolu kultūras tramvajs, dodot iespēju piedzīvot visiem bērniem kultūras sajūtu. [..] Mēs jutām, ka skola dzīvo kultūrā! Caur mākslu skolā bija dažāds jauniešu veidotas izstādes, starpbrīžos tapušas mākslas meistarklases, bija programmas “Latvijas skolas soma” mākslas nodarbības, zālē – danči, literatūras stundās – Ziedoņa izlaušanās istaba, vizuālajā mākslā – smilšu darbnīca. Un kulminācija Teātra diena, kur paši jaunieši rāda savas teātra izrādes.“
Organizēšanā iesaistīti kultūras jomas skolotāji. Netika traucēs mācību process, viss tika organizēts konkrētu stundu, piemēram, literatūras, vizuālās mākslas, mūzikas, stundu ietvaros.
“Skola dzīvoja – katrs savā stūrī kaut ko mēģina, dara, ģērbjas, pucējas, krāsojas. Teātris kā dzīve. Tāpēc mēs gribam šo tradīciju saglabāt.“
Skatoties nākotnē, Sigita skaidro, ka 2027. gadā Liepāja kļūs par kultūras galvaspilsētu, kas nozīmē vēl dažu gadu iespēju ideju attīstīt vēl tālāk. Lielākais ieguvums no šīs jauniedibinātās tradīcijas ir apzināšanās, ka kultūra ir vērtība. Sigita uzsver arī audzināšanas darbu – kā atšķiras dažādas mākslas formas (teātris un kino), kāpēc nevar iziet no zāles, kad to gribās, kāpēc teātra izrādēs nav vēlams ēst čipsus un dzert kolu. Tā ir cieņa pret skatuves mākslinieku.
“Ja mēs to nedarīsim, ja mēs to neskaidrosim šo audzinošo darbu, skolēni aizies uz lielo teātri, turpinās to darīt un nesapratīs atšķirību. Tas ir ļoti liels izglītojošais, audzinošais darbs, kur tikai caur pieredzi mēs varam mācīt.“
Kultūras nedēļa tapusi par iedvesmu arī citām Liepājas skolām, īpašu novērtējumu izteikusi arī Liepājas Izglītības pārvalde. Rudens semestris tiek atstāts skolotāju brīvai izvēlei un pašiniciatīvai – tiek sagaidīti dažādi piedāvājumi no skolotāju puses, iesaistot skolēnu pašiniciatīvas.
“Galvenais ir cilvēki, kuri to grib darīt. Man kultūras izpratnes jomā ir ļoti, ļoti radoši kolēģi – vizuālās mākslas, mūzikas, teātra mākslas, kultūras skolotāji. Un man ir paveicies ar šo komandu, jo šīm kolēģēm deg acis par to, ko viņas dara. Un Tu nekad nevarēsi kādam likt kaut ko darīt ar varu, ja viņam tas nepatiks. Var darīt tikai tad, ja patīk.“
Vairāk par kultūras nedēļu Liepājas Raiņa vidusskolā: http://citadaskola.lv/kulturas-tramvajs-nr-2/
Kultūras norise – katalizators diskusijām un pārmaiņām
Sarunas gaitā tiek apspriesta arī kultūras sociālā nozīme, tas, ko kultūra spēj dot skolēnam. Šeit Sigita dalās ar īpašiem pieredzes stāstiem.
“Divus gadus atpakaļ kopā ar skolēniem apmeklējām Liepājas teātra izrādi “Cietsirdīgās spēles”. Mēs atnācām no izrādes, un mums bija atgriezeniskā saite. Sagadījās, ka kultūras un mākslas stundu bija nepieciešams organizēt aktu zālē. Es zināju, ka svarīgs būtu izvērtējums, mēs sasēdāmies aplī, un tas bija kaut kas fantastisks – jaunieši bija tā pārņemti ar izrādi. Viņi bija tie, kas teica, ka jānoliek visi telefoni apļa vidū. Mums 80 minūtes bija saruna par izrādi. Es tā nebiju plānojusi, bet es sapratu, ka jauniešiem tas ir svarīgi. Viņi bija nolasījuši bērnu un vecāku attiecības, kā tikt galā ar aizvainojumu, kā likt saprast, ka vecāki arī kļūdas – par to, vai bērni vispār var izmainīt attiecību programmu, kas ir darbojusies no bērnības, ko vecāki ir bērnos audzinājuši un kodējuši.“
Otrs stāsts saistīts ar Liepājas teātra izrādi “Vairs nevienu”. Tā domāta skolas vecuma jauniešiem, un pēc tās skolēniem bijusi īpaša iespēja diskutēt un sarunāties ar tās režisoru Nilu Saksu Konstantinovu.
“Man pašai “norāva jumtu” šī izrāde. Tādā ziņā, ka es padomāju par sevi kā skolotāju, mammu, vecāku un par to, ko mēs vispār darām ar mūsu bērniem. Kas notiek viņos? Cik daudz mēs viņiem palīdzam vai nepalīdzam? [..] Pēc izrādes zvanīja viena puiša, kurš arī šobrīd ir sevis meklējumos, mamma un prasīja man, vai es nezinu kādu psihoterapeitu. Mēs pārrunājām šo situāciju, un viņa skaidroja, ka izrāde viņas dēlu ir ļoti ietekmējusi. Viņa jau pati apzinājās, ka tas ir nepieciešams, bet dēls vienmēr norādījis, ka šāda palīdzība nav nepieciešama. Man nesen ar šo puisi bija saruna, un viņš teica, ka, pateicoties šai izrādei, sapratis, kāda loma ir psihoterapeitam, cik ļoti tas var palīdzēt. Viņš grib mainīties, nezina kā, bet tagad iet uz nodarbībām, strādā ar sevis un ir sapratis – “palīdzēt sev varu tikai es pats“.”
“Dažreiz šķiet, ka cilvēki kultūru redz “ejam, baudām mākslu, priecājamies, smejamie””, bet patiesībā mūsdienās jauniešiem ir ļoti lielas mentālās problēmas. Dažreiz vai mēs esam aizņemti vai neatrodam laiku tām sarunām – dažreiz jau vajag tikai parunāt, dažreiz vajag, lai viņus uzklausa.“
Par kultūrizglītības programmu “Latvijas skolas soma”
Ņemot vērā Sigitas piecu gadu pieredzi programmā, sarunas laikā viņai tika jautāts arī par programmu. Sigita norādīja, ka tai ir liela vērtība. Pieminot Oļģerta Krodera vārdus (kas Sigitai ir īpaši tuvi) “valstij bez kultūras nav nākotnes”, Sigita atgādina, ka caur kultūru tiek uzturēta mūsu nacionālā identitāte.
“Šai programmai ir jāturpina dzīvot. Ir jāļauj piedzīvot, izdzīvot, sajust kultūras garšu. Un arī audzinošais moments – varbūt tiešām būs kāds bērns, kurš savā dzīvē ne reizi nebūs aizgājis uz simfoniskā orķestra koncertu, baletu vai teātri.“
Jaunākā loma – mentors
Ar Sigitu pēdējo reizi klātienē tikāmies profesionālās kompetences pilnveides programmā “Kultūras norises kā mācīšanās resurss” šī gada 18. aprīlī. Sigita bija viena no 20 skolotājām, kura dalījās pieredzē un apguva jaunas metodes pilnvērtīgai kultūras norišu izmantošanai mācību saturā, lai tādējādi padarītu mācīšanos mūsdienīgāku, jēgpilnāku un personiskāku.
Jautāta par pieredzi šāda veida programmā, Sigita izceļ Izglītības attīstības centra profesionāļu darba kvalitātes zīmi, iegūto pieredzi – materiālus, metodes, un min, ka tie “iededzināja dzirksteli” turpināt darboties.
“Pēc pirmās semināru dienas mūsu skolā tieši iekrita metodiskā diena – kamēr viss svaigi palicis atmiņā, mēs novadījām kolēģiem veselu meistarklasi. Dalījāmies ar visiem materiāliem, izstāstījām, kā gatavoties kultūras norisēm, kā veikt sagatavošanas darbu. Un tagad jau mēs saņemam atgriezenisko saiti – vairāki skolotāji izmantojuši, piemēram, uzvedības etiķetes uzdevumu pirms muzeja apmeklējum. Tādas lietas, kas reāli jau sāk dzīvot.“
Savā skolā metodiskās dienas Sigita kopā ar kolēģiem veido kā darbnīcas. Šajā reizē atnāca 20 skolotāji, kuri vēlējās uzklausīt iegūto pieredzi. Un tie nebija tikai kultūras jomas skolotāji. Tie bija arī klašu audzinātāji, matemātikas skolotāji.
Jaunākais izaicinājums – kultūrpratība
Domājot par pēdējā laika aktualitātēm, Sigita norāda piedāvājuma “sijāšanu”. Viņa savā ikdienas darbā aizvien lielāku uzmanību pievērš kultūras norišu izvēlei: izmaksām, kvalitātei, saturam un pievienotajai vērtībai.
“Pēdējā laikā esmu iemācījusies pateikt “nē” vairākiem piedāvājumiem, jo es gribu, lai ir kvalitāte, lai ir vērtība.“
Un vēl sarunas noslēgumā Sigitai tiek lūgts minēt kādu ieteikumu kultūras nozarei, profesionāļiem, kuri vēlas sastapt skolēnu. Sigita uzdod īpaši svarīgus jautājumus, kurus atcerēties nepieciešams katram:
“Kāds ir vēstījums? Kad tiek gatavota norise – kāds ir tās mērķis, sasniedzamais rezultāts? Ko šis nozares profesionālis skolēnam grib iedot? Lai tas nav tikai par peļņu. Kā es varu palīdzēt? Kā es varu likt domāt? Tas ir pats svarīgākais. [..] Aiziet uz koncertu, kur uz ekrāna uzlikts Latvijas skats – jā, es piedzīvoju pozitīvas sajūtas, bet jādomā dziļāk.“
