Aija Tūna, Dr. paed.
kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” vadītāja

Tik piemērots šī brīža izjūtām liekas Kirila Ēča dzejolis “Augšiņa un lejiņa”, kas publicēts jaunākajā žurnāla “Lasis” numurā, ka vismaz dažas rindas atļaušos citēt:

Tu lec no gultas un joz pie loga, lai sveiktu jauno dienu!
Bet pēkšņi atkal – bladāc – kā ar bomi pa galvu!
Piemājas kokam nokrīt pēdējā lapa.
Ak, nē! Stāvi, lapa, stāvi! Bet viņa tevi vairs nedzird…
Viss apklust, un var jaust, kā no slēpņa uzglūn plēsoņa Ziema.

Arī dažādas citas zīmes liecina par to pašu: nule pārdzīvota ikgadējā pulksteņa pārregulēšana (kas, jāatzīst, rudeņos ir mazāk bīstama), šajās dienās pāršķirama arī kalendāra lapa, un nu tajā atlikuši vairs tikai divi pa mēnešiem sakārtoti dienu komplekti, kuros varbūt vēl var paspēt kaut ko no tā, kas Jaunā Gada Brašo Apņemšanos sarakstā drosmīgi (vai īsti neapdomājot) ierakstīts. Mācību gada kategorijās domājot, sanāk tādas pretrunīgas izjūtas (mūsu jaunieši teiktu – mixed feelings): it kā ar jaunu sparu atgriežamies no brīvdienām, bet semestra beigas ar nododamo darbu un nokārtojamo pārbaudījumu termiņiem (jo īpaši ņemot vērā visus priekšā stāvošos svētkus), elso pavisam cieši pakausī.

Iespējams, ka vēl darāmo darbu sarakstā personīgo vai profesionālo, vēlmju, vajadzību vai uzdevumu kategorijā joprojām savu kārtu gaida arī kāds kultūras notikums. Šoreiz atliksim malā norises no sērijas “nav iespējams dabūt biļetes” un paskatīsimies, kas ir pieejams. Vispirms gan sākšu ar tādu retorisku vai diskusiju izraisošu jautājumu: kā ir labāk – ja izvēles nav vai ja tā ir ļoti plaša? Tagad nomainīsim vienu vārdu: kā ir vieglāk – ja izvēles nav vai ja tā ir ļoti plaša? Ja tu vari dabūt to, ko dod, vai ja iespēju un variantu ir tik daudz, ka pašam jādomā un ir tik grūti pieņemt lēmumu? Šī izvēle ir aktuāla visiem tiem vairāk nekā 200 tūkstošiem skolēnu, kuriem valsts finansējums nodrošina regulāru kultūras pieredzi. Vai tomēr viņu skolotājiem? Kā tas notiek?

Vai skolēni ir tie, kuri arī šajā kultūras maltītē saņem to, ko uzservējuši tie, kas nosaka viņu dzīvi? Un pat tad, ja skolotāja veikusi izvēli pati (jo “man nav laika tādai demokrātijai”, “es viņus pazīstu, zinu, kas derēs” vai “tas ir viss, ko varam atļauties”), godīgs izvēles pamatojums un kaut kā noskaidrošana par sagaidāmo kultūras norisi palīdzēs būt klātesošam un meklēt savus saskarsmes punktus ar notiekošo.

Lai palīdzētu, programmas “Latvijas skolas soma” tīmekļvietne pildās ar jaunām profesionāļu gatavotām recenzijām (es gribētu teikt – pārdomām un apskatiem) par pieejamajām kultūras norisēm. Tajās paustajam viedoklim var piekrist vai nepiekrist – kad esi redzējis, dzirdējis, piedalījies pats, un esi gatavs iet dziļākā un argumentētākā sarunā.

Aizvien biežāk gan programmas komanda, gan paši norišu veidotāji gatavo ieteikumus, tai skaitā uzvedinošus jautājumus, kas palīdzēs atrast to vērtīgo domu, ko viņi norisē ir ielikuši. Piemēram, pirms filmas (līdzīgi arī izrādes, koncerta utt.) skatīšanās iespējams aktivizēt skolēnu interesi un iezīmēt iespējamo kontekstu, izmantojot norises nosaukumu (par ko būs šī filma?), žanru (piemēram, ko tas nozīmē, ja filma tiek pieteikta kā detektīvs; ko var sagaidīt no šādas filmas; kādus vēl filmu žanrus skolēni zina?), treileri (vai no tā var uzzināt par varoņiem, vidi, laiku/laikmetu, noskaņu utt.), filmas aprakstu (vai tas sniedz kādu papildus informāciju vai apstiprina kādu no pieņēmumiem) utt.

Pats, pats galvenais ir attīstīt ieradumu sarunāties par pieredzēto, jo tas veicina tālāku domāšanu.

Mēs ceram, ka šādas vienkāršas atgādnes skolotājam ikdienas skrējienā var palīdzēt ātrāk no zināšanu un pieredzes lādes izcelt tieši konkrētajā situācijā vajadzīgo. Gadās, ka skolotāji velta daudz laika un pūļu radošu aktivitāšu izdomāšanai, bet aizmirst par pamatu izveidošanu. Radošums nevar būt pašmērķīgs, sevi izceļošs; vislabāk, ja tas atraisās jau gatavojoties stundai un tad tālākajā procesā spēj notvert darbības un piemeklēt paņēmienus, kas ierosina skolēnos to kraukšķīgo uzzināšanas, izzināšanas un saprašanas prieku, kas rada vēlmi, dod spēku un azartu turpināt.

Atgriežoties pie izvēlēm un tā, kas šogad vēl jāpaspēj – jārīkojas veikli, jo šī mēneša “pēdējā brīža piedāvājuma saraksts” ir krietni apjomīgs. Vispirms kultūras norises, kas godina mūsu valsti un cilvēkus, kas to izveidoja, sargāja un turpina to kopt un sargāt arī šodien. Pieejams bagātīgs dokumentālo īsfilmu klāsts, kurās arī gados jauni mākslinieki pauž savas rūpes un mīlestību Latvijai, un skolu jaunieši to sadzird, atliek vien viņus pamudināt – vienkārši un sirsnīgi. Man īpaši palicis atmiņā kultūras vēsturnieka Gustava Strengas kādā radioraidījumā teiktais: “Šī valsts ir laba valsts, un par to ir vērts cīnīties.”

Nevis pret kaut ko, bet par – ar godprātīgu un radošu ikdienas darbu jebkādā tā izpausmē. Tā var būt arī jauna vārda, kā piemēram, orķestromīma izgudrošana, kā tas notika, orķestrim “Rīga” sadarbojoties un sadraudzējoties ar ansambli “Rīgas pantomīma”, kopā veidojot aizraujošus stāstus tieši skolēnu auditorijai. Radies vēl viens brīnišķīgs kopdarbs –  Liepājas Leļļu teātra un Liepājas Simfoniskā orķestra darbs “Riekstkodis”, kas kopīgi veidots muzikālas masku izrādes formātā sākumskolas vecuma bērniem.

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pierāda un parāda, ka pasaulē viss skan. Mūzika slēpjas gan mamuta taurēšanā, gan putna balsī, gan vēja šalkoņā, un tas, kas sākumā varētu šķist kā troksnis vai nejaušība, ieklausoties var kļūt par ritmu un mūziku. Turpinot iepazīt pasauli kā daudzveidīgu kultūras izpausmju kopumu, nonākam pie mūzikas un kustības apvienojuma dejas izrādē “Nofočē mani”, ko uz jūsu skolu labprāt aizvedīs biedrība “Tuvumi”. Tajā laikmetīgā deja kļūst par līdzekli iztēlei un optiskai ilūzijai, ko spēj radīt dejotāju rokas, kājas un ķermeniski kustību virpuļi. Skolēni varēs vērot, kā rotaļa kļūst par sportu, bet iztēle – par nepieciešamību, kas cilvēkus vieno un spēj iedvesmot. Arī lai kopā ar rakstnieci Luīzi Pastori ielūkotos brīnumainā tumsas pasaulē un radītu spīdošus varoņstāstus.

Te ir tikai daži piemēri tai bagātībai, kas pieejama Latvijas bērniem. Tās iepazīšanai nepietiek ar semestri vai mācību gadu; šai iespējai jābūt visiem un bez beigu termiņa, jo tas ir vislabākais veids, kā mācīties dzīvot mūsdienu pasaulē.

Kultūras pieredzēšana rada vēlmi atklāt, radīt, domāt atšķirīgi, iztēloties un izmēģināt jaunus ceļus ideju īstenošanai, iet ārpus esošā, nebūt saistītam ar esošo, pazīstamo, iepriekšnoteikto, normām. Tikai tā var mācīties veidot atvērtus, iepriekš nebijušus risinājumus un darīt to ar atvērtu prātu un atvērtu sirdi – katra paša un mūsu visu interesēs.

NEPALAID GARĀM! Kultūras norises tuvākajā laikā 

Izstāde “Rūdolfs Heimrāts 100. Mantojums”

Piedāvā: Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs
Norises laiks: Saskaņā ar izstādes darba laiku līdz 2026. gada 22. novembrim
Kontaktinformācija: Izglītības programmu kuratori, e-pasts: [email protected], tel. nr.: 67830917
Mērķauditorija: 5.–12. klase
Plašāk: https://lnmm.gov.lv/dekorativas-makslas-un-dizaina-muzejs/izstades/rudolfs-heimrats-100-mantojums-59

Lasīt vairāk

Izstāde parāda Rūdolfa Heimrāta daudzpusīgo radošo mantojumu, izgaismojot viņa ievērojamo ieguldījumu Latvijas tekstilmākslas attīstībā 20. gadsimta otrajā pusē. Līdzās gobelēniem, dekoratīvajām tekstilijām, keramikai, audumu apdruku dizainiem no dažādu muzeju kolekcijām skolēni varēs iepazīt mākslinieka dzīves laikā nerealizētas ieceres, ko glabā ģimenes arhīvs. Ekspozīciju papildina audiovizuālie dokumenti no Valsts kinofotofonodokumentu arhīva, kuros redzams meistars, viņa ģimene un audzēkņi, dalība starptautiskos simpozijos un izstādēs, kā arī kadri no zudušiem interjeriem. Pirmo reizi īpaša uzmanība pievērsta Heimrāta sadarbībai ar arhitektiem (Martu Staņu, Dzintaru Dribu, Oļģertu Ostenbergu, Liu-Astu Knāķi, Modri Ģelzi u. c.) un viņa devumam interjera dizaina jomā. 
Rūdolfa Heimrāta daiļrade grupēta vairākās viņam svarīgās tematiskās sadaļās: dzimtās zemes mīlestība, dabas skaistums, tautas svētku tradīcijas, tekstilmākslas vērtību izpratne no klasiskā gobelēna līdz laikmetīgai inovācijai un radošiem eksperimentiem.

Deja

Kultūras mantojums

Literatūra un grāmatniecība

Mūzika

Teātris

Vizuālā māksla

Izstāde “Raimonds Staprāns. Klusuma arhitektūra”

Piedāvā: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Norises laiks: Saskaņā ar izstādes darba laiku līdz 2027. gada 17. janvārim
Kontaktinformācija: Izglītības programmu kuratori, e-pasts: [email protected], tel. nr.: 67324461
Mērķauditorija: 5.–12. klase
Plašāk: https://lnmm.gov.lv/latvijas-nacionalais-makslas-muzejs/izstades/raimonds-staprans-klusuma-arhitektura-576

Lasīt vairāk

Raimonda Staprāna (1926–2026) simtgades izstādes iecere ietver vēlēšanos izcelt līdz šim Latvijā neredzētus darbus un veidot kompaktu, bet piesātinātu stāstu par meistara daiļradi no pašiem agrīnākajiem darbiem 20. gadsimta 50. gados līdz pat pēdējiem, ko viņš gleznojis 21. gadsimtā. 2025. gada pavasarī izstādes kuratorei Dr. art. Elitai Ansonei bija iespēja mākslinieka darbnīcā Sanfrancisko atlasīt gleznas izstādei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izveidotā kolekcija ļauj izsekot, kā septiņdesmit gadu garumā mainījies Staprāna glezniecības unikālais rokraksts. 

No abstraktā ekspresionisma Staprāns iemācījās glezniecības “arhitektūru”, to, kā glezna tiek konstruēta. “Gleznai jāspēj “stāvēt” kā ēkai,” sacīja mākslinieks. Staprāna glezniecība ir enigmātiska, tā izceļas ar stingri arhitektonisku kompozīciju un kolorītu, kas novests līdz kādai galējai sajūtai, kas piepildīta ar iekšējo spriegumu. Šī ir intelektuāla glezniecības valoda – Staprāns neizskaidro pasauli, bet ar precīziem vizuālajiem līdzekļiem rada emocionāli un estētiski piesātinātu un nospriegotu klusuma telpu. Ikviena Staprāna glezna ir kā noslīpēts dimants, kas tapis ilgā, lēnā procesā.