Programmai “Latvijas skolas soma” un Latvijas Mākslas gada balvai kopīgs mērķis – tuvināt jaunāko paaudzi vizuālajai mākslai

Vizuālā māksla ir neaptverami plaša, aizraujoša telpa, kas iedvesmo, provocē un aicina domāt un atklāt jaunas perspektīvas, ļaujot vaļu vēl neiepazītām emocijām. Sabiedrība, kurā māksla ir daļa no ikdienas, ir atvērtāka, empātiskāka un spējīgāka uzdot svarīgus jautājumus, tāpēc aizvien no jauna nepieciešams aktīvi meklēt veidus, kā mākslu tuvināt ikdienai un parādīt tās nozīmi katra cilvēka dzīvē. Ir nepieciešami tilti: iniciatīvas, cilvēki un stāsti, kas palīdz mākslu ieraudzīt ne kā svešu pasauli, bet kā daļu no tā, kā mēs domājam, jūtam un saprotam sevi.

Tuvojoties pirmās Latvijas Mākslas gada balvas pasniegšanai un Mākslas nedēļas norisēm Valmierā un Valmieras novadā, Latvijas Nacionālā kultūras centra kultūrizglītības programma “Latvijas skolas soma” sadarbībā ar balvas nominantiem kategorijā “Gada mākslinieks” – Agati Tūnu, Laimdotu Malli, Lieni Mackus, Maiju Kurševu un Viktoru Timofejevu – meklēja atbildēt uz jautājumiem par vizuālās mākslas nozīmi viņu pašu dzīvē, mākslas lomu mūsdienu sabiedrībā un to, ko viņi vēlētos, lai bērni un jaunieši, sastopoties ar mākslu, atklāj sevī.

Atbildes apkopoja programmas “Latvijas skolas soma” eksperte Sabīne Ozola.

Ko Jums personīgi nozīmē vizuālā māksla? Vai un kā tā saistās ar Jūsu domāšanu, skatījumu uz pasauli un ikdienas dzīvi? 

Agate Tūna: Man tā ir cieši saistīta ar domāšanu kā formu – nepārtraukts process, kur savienojas dažādi informācijas tīklojumi un intuīcijas slāņi. Tas sākas ar vērojumu, ar kustību skatienā, pacelt acis, pieliekties, ielūkoties kādā kaktā, atvērt acis tumsā, ieklausīties, pabūt ilgāku laiku kopā un atklāt ko jaunu. Gan estētisks baudījums, gan intelektuāls smadzeņu kairinājums. 

Laimdota Malle: Vizuālā māksla man ir veids, kā domāt materiālā. Tā ļauj idejām iegūt formu, kas nav reducējama valodā. Mans darbs bieži sākas no iekšējas pieredzes, sprieguma, fragmenta vai attēla, ko iespējams izpētīt tikai caur materiālu un telpu. Šajā procesā domāšana nav lineāra. Māksla man ir instruments, ar kuru iespējams uztvert un strukturēt realitāti citā līmenī nekā ikdienas uztverē. Ikdienā tas nozīmē pastāvīgu uzmanību pret to, kas parasti paliek nepamanīts – jutīgs skatiens pret niansēm, pārejas stāvokļiem un nepabeigtību. 

Liene Mackus: Pašā jautājumā jau slēpjas atbilde. Vizuālā māksla man ir domāšanas veids, kas izpaužas dažādās valodās – zīmējumā, gleznojumā vai tēlniecībā. Tēlniecība ir mana valoda, kurā runāju vistiešāk. 

Maija Kurševa: Māksla ir manas dzīves centrā gan ikdienā, gan atpūtā, jo esmu praktizējoša māksliniece un piedalos izstādēs, ikdienā strādāju ar jaunajiem māksliniekiem kā pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijā un manu ceļojumu mērķis visbiežāk ir izstāžu apmeklējumi. Man patīk mākslas daudzveidība – no nopietnām tēmām līdz absurdam un jokiem. Mani interesē gan mākslas vēsture un teorija, gan aktualitātes un laikabiedru centieni. Mani iedvesmo un iepriecina citu mākslinieku darbs. 

Viktors Timofejevs: Manuprāt, māksla ir veids kā apstrādāt un saprast ārējo pasauli. Tas var nozīmēt padarīt neredzamo redzamu vai arī strādāt ar robežu starp uztverto un piedzīvoto realitāti. Kad es sāku nodarboties ar mākslu, tas bija veids, kā novērst uzmanību no hroniskām sāpēm, ko piedzīvoju savā ķermenī, – zīmēšana man palīdzēja izveidot tiltu uz iekšējo pasauli, iedot tai kaut kādu balsi, bet arī vienkārši novērsties no realitātes. Par laimi, mans ķermenis tagad jūtas labāk, bet tas pats impulss joprojām ir palicis. 

Vai dzīvojot 21. gadsimtā, ko raksturo nenoteiktība, straujas pārmaiņas un globāli satricinājumi, vizuālā māksla var palīdzēt saprast, sajust un pārdomāt notiekošo? Vai varbūt tai ir tikai estētiska loma – kāpēc? Par ko runā Jūsu māksla? 

Agate Tūna: Caur vizuālo mākslu ir iespējams raudzīties uz sev apkārt notiekošo – gan saprast, gan apjukt, gan definēt savu attieksmi pret to. Protams, māksla ir ārkārtīgi plašs jēdziens, un tā var attiekties uz dažādām interpretācijām un pieredzēm. Tā var būt, piemēram, domu kustinošs modelis, protests vai estētisks skatījums. Nav viena veida, kā uz to lūkoties. Māksla ir process, varbūt tā pat ir būtne? 

Savā radošajā darbībā es pētu garīguma un tehnoloģiju attiecības uztverē par neredzamo. Caur neredzamo es iezīmēju pagātnes nospiedumus, atmiņas, rēgus un pieredzes, kas turpina ietekmēt gan tagadni, gan nākotni. Strādājot ar analogo un eksperimentālo fotogrāfiju, svarīgs ir pats fotogrāfijas veidošanas process. Caur pašportretiem, inscenētām kompozīcijām un tiešu mijiedarbību ar materiāliem es veidoju attēlus, kas balansē starp dokumentālu stāstījumu un iztēli. 

Laimdota Malle: Pasaule ir vizuāli un strukturāli savāda, ja tai pievērš pietiekami uzmanīgas uzmanības. Pietuvināts skatījums palīdz ieraudzīt realitāti kā daudzslāņainas sistēmas. 21. gadsimta nenoteiktība šajā ziņā nav izņēmums, bet drīzāk stāvoklis, ko mēs tikai arvien skaidrāk apzināmies, bet tā ir daļa no attīstības procesa. Mākslai nav jānovienkāršo šīs sistēmas, bet jāpalīdz padarīt savādo pieredzamu un atvērtu. Mani darbi cenšas šo dīvainību nevis izskaidrot, bet materializēt kā formu, vidi vai procesu. Tādā veidā māksla kļūst par instrumentu, kas ļauj ar savādo sastapties tiešāk. 

Liene Mackus: Esmu ļoti pateicīga, ka Latvijā ir saglabājusies mākslas un mūzikas skolu sistēma, kas ir retums pasaulē. Ne visi šo skolu absolventi kļūs par māksliniekiem, taču viņi iemācas domāt un iedziļināties. Turklāt māksla piedāvā lēnumu – mākslas darbs top daudz lēnāk nekā TikTok video, un tas ļauj iedziļināties. Digitālajā laikmetā māksla ir īpaši nozīmīgs instruments, kas palīdz apstāties un padomāt. Es saskatu mākslas ārstniecisko, dziedējošo nozīmi – tā nav tikai radīšanas procesu, bet caur mākslu iemācāmies dzīvei svarīgas lietas. 

Mana virstēma darbos ir daba un augi. Esmu veidojusi sēriju ar augu sēklām – caur dabas pētniecību un tās izfiltrēšanu caur sevi es radu mākslu. Caur augiem es stāstu arī par savu ķermeni. Tā kā strādāju skolā, šīs tēmas un patiesumu nododu arī saviem skolēniem. 

Maija Kurševa: Mākslas spēks ir tās daudzveidībā – katrs var atrast kaut ko tieši sev piemērotu, kur veldzēties, bagātināties un stiprināties. Un daudzveidība aicina arī pieņemt dažādību – būt atvērtam jaunajam. Mākslas spēks ir arī tās spēja izraisīt skatītājā empātiju – sajūtu, kas ir kopienas un savstarpējo attiecību noturības kodolā. Māksla ir brīvība – tā paver durvis bezgalīgām pašizpausmes iespējām. Māksla ir patvērums – gan indivīdam, gan sabiedrībai, tā var dot atelpu no trauksmainā informācijas pārsātinājuma, ļauj apstāties un ļauties citai – domu, formu, materialitāšu – pasaulei.  

Man pašai mākslā ir svarīga brīvība darīt ko un kā vēlos. Vienpatīgais darbs darbnīcā nodrošina apstākļus sarunai ar sevi par būtiskiem jautājumiem, tā ir iespēja radīt savu pasauli un pēc tam caur mākslas darbiem komunicēt ar citiem vizuālā valodā. Man ir svarīgi, lai pašai ir interesanti un arī pats darba process sagādā prieku, nevis mocības. 

Viktors Timofejevs: Man liekas, ka māksla noteikti var reflektēt par to, kas notiek pasaulē, bet būtu kļūda no tās gaidīt risinājumus lielām, strukturālām problēmām. Pirms vairākiem gadiem man bija pieredze, strādājot ar vecāka gadagājuma cilvēkiem mākslas terapijas grupā, un tas man ļoti spilgti parādīja mākslas funkciju – es redzēju, kā mākslas process uz dažām stundām nedēļā saved kopā kopienu un dod cilvēkiem sajūtu, ka viņiem ir mērķis. Mani darbi runā par personīgām sistēmām un iekšējām balsīm, bet man ir svarīgi tās dalīt ar citiem, lai justos dzīvs. Es esmu diezgan optimistisks, ka kopienas veidošana ir tā īstā “līme”, kas visu notur kopā ilgtermiņā. Varbūt tas izklausās naivi, bet man šķiet, ka man tam ir jātic, lai vispār varētu turpināt būt mākslinieks. 

Pastāv uzskats, ka mūsdienu vizuālā māksla ir sarežģīta un bieži vien neizprotama. Kā nenobīties no vizuālās mākslas? Vai tajā jāsaskata mākslinieka ieplānotais vēstījums vai tomēr tas katram var būt savs – kāpēc? 

Agate Tūna: Interpretācijai var un vajadzētu būt daudzveidīgai, jo skatītāja pieredze, zināšanas un konteksts būtiski ietekmē uztveri. Mana interese par noteiktu tēmu veido manu skatījumu, bet katram tas var atklāties citādi. Māksla ir dialogs, reizēm pat neverbāla saruna, kas var turpināties domās, sarunās un vēlāk pat sapņos. Dažkārt pietiek ar nelielu atklāsmi vai kādu negaidītu sakritību, kas pēkšņi iegūst nozīmi. Tāpat kā skatītājs var baidīties no mākslas, arī māksliniekam var būt bail to radīt, bet baidīties nevajag ne no mākslas, ne no spokiem. 

Laimdota Malle: Mūsdienu māksla var šķist sarežģīta, jo tā ne vienmēr piedāvā viennozīmīgu nozīmi. Taču tas ir tās darbības princips. Lai nenobītos, nav nepieciešamas priekšzināšanas. Svarīgāka ir gatavība un atvērtība uztvert, kā arī pamanīt savu reakciju. Mākslinieka iecere ir viens no slāņiem, kas bieži vien palīdz iegūt veidus, kā par to domāt. Bet tā nav vienīgā interpretācija – katrs skatījums veidojas no individuālās pieredzes, un tas ir leģitīms. Tieši šī atvērtība padara mākslu par dzīvu procesu, nevis fiksētu ziņojumu. 

Liene Mackus: Jā, mūsdienu mākslas darbi bieži ir sarežģīti. Māksliniekiem patīk rakstīt konceptuāli un filozofēt, un tas var šķist nesaprotami. Taču jāatceras, ka mākslinieki strādā ar to, ko citi bieži vien nepamana, un tieši tāpēc viņu darbi var šķist gan nesaprotami, gan paradoksāli pašsaprotami vienlaikus. 

Mākslas darbus neuztver tikai ar prātu – tos uztver ar sajūtām. Jo vairāk mākslu redzam, jo vairāk trenējam gan aci, gan prātu, gan sajūtas. Labs mākslas darbs ir skatāms vairākos līmeņos. Vienā no tiem skatītājam ir pilnīgi skaidra mākslinieka doma, jo viņš ir izlasījis visu iespējamo par autoru un viņa iepriekšējo praksi. Taču pastāv arī cits, sajūtu līmenis – tu ienāc telpā, un kaut kas tevi sasniedz, tu notici šim darbam. Un tad sākas jautājumi, kāpēc tieši šī krāsa, kāpēc tieši šī forma? 

Pat Venēcijas biennālē man neizdodas iedziļināties visos darbos. Nekas cits neatliek, kā paļauties uz to, ka kāds darbs tevi sasniegs varbūt daudz vēlāk, domājot par redzēto. 

Maija Kurševa: Arī dzīve ir sarežģīta un nesaprotama. Tiešām brīnums, kā viss dienu no dienas turpinās un turas kopā!  

Jo biežāk cilvēki sastapsies ar mākslu, jo atvērtāki kļūs. Katrs apskatītais darbs veido indivīda vispārējo izpratni par mākslu, un jo vairāk skaties, jo bagātāka kļūst tava atsauču bibliotēka, kas savukārt veido gaumi. Cilvēki baidās no nepazīstamā un nezināmā. Ja apzināti nemeklē mākslu un pēkšņi ziņās uzraujas uz kādu māksliniecisku provokāciju, tad, iespējams, no viena skandaloza gadījuma tev veidojas izpratne par visu mūsdienu mākslu. 

Interpretācija ir svarīgs domāšanas veids un indivīda satikšanās ar mākslas darbu izveido unikālas attiecības. Esmu pārliecināta, ka īsts mākslinieks, veidojot darbu (ieguldot laiku, pūles, finanses) nedomā par to, kā apčakarēt skatītāju vai pataisīt viņu par muļķi. Mākslai ir gara vēsture un savi konteksti. Ja tos nepārzina, tad ir viegli apjukt. Gadās, ka pirmajā brīdī nesaproti, bet vēlāk izveidojas sinapse un nāk kāda atklāsme. Un tas ir OK nesaprast, varbūt, ka arī mākslinieks dažbrīd pats nesaprot, ko uztaisījis, bet konstatē, ka kaut kas tur “strādā” un tikai post-factum mēģina artikulēt (iespējams – interpretēt) savu darbu pats sev. 

Viktors Timofejevs: Man liekas, ka sarežģīti laiki rada sarežģītu mākslu. Labākais veids, kā nenobīties no mākslas, ir vienkārši skatīties to vairāk, kā arī pašam vairāk mēģināt kaut ko radīt. Interesantākajai mākslai nav viena konkrēta vēstījuma – tā drīzāk ir kā Roršaha tests. Tā var mainīties laika gaitā, un to nevar izmantot kaut kam, kam tā sākotnēji nav domāta, piemēram, propagandai. Mēs dzīvojam laikā, kad mākslīgais intelekts visu apkopo un izskaidro – vai tad mēs paši negribam veidot savu skatījumu un saglabāt šo spēju domāt patstāvīgi? 

Ko Jūs vēlētos, lai šodienas skolēni piedzīvo vai atklāj sevī, sastopoties ar vizuālo mākslu galerijās, muzejos vai pilsētvidē? 

Agate Tūna: Es novēlu, lai skolēni, sastopoties ar vizuālo mākslu, piedzīvo brīvību interpretēt un nebaidās no nezināšanas. Nav jāuztraucas, ja kaut kas šķiet garlaicīgs, nesaprotams vai nomācošs, jo arī šādi brīži atver telpu domām un pārdomām. Māksla piedāvā pieredzi, kas ļauj uzdot jautājumus, savienot šķietami nesavienojamas idejas un atklāt jaunas nozīmes. Es iesaku skolēniem piedzīvot arī neierastas vai nesaprotamas mākslas pieredzes, tādas, par kurām var pabrīnīties, jo tieši šajā neparedzamībā bieži dzimst radošums un izpratne. 

Laimdota Malle: Es no sirds novēlētu, lai skolēni, sastopoties ar mākslu, kļūst ziņkārīgi. Ne tikai par to, ko viņi redz, bet arī par to, kā viņi paši uztver un domā. Neskaidrība var būt vērtīga pieredzes daļa. Māksla var palīdzēt apzināties gan sevi, gan apkārtējo vidi, arī to, kas nav uzreiz redzams. Tā trenē spēju uztvert daudznozīmību un pieņemt, ka vienai lietai var būt vairāki skatījumi. Ir svarīgi, ka cilvēki kopumā saglabā atvērtību – spēju spēlēties ar domāšanu un skatīties uz lietām no dažādiem leņķiem. Un, iespējams, arī saprast, ka paši var būt radītāji, ne tikai skatītāji. 

Liene Mackus: Mana atbilde būs piezemēta – vispirms vēlos, lai jaunietis vizuālo mākslu vispār piedzīvo. Kultūras cilvēki, kas regulāri apmeklē izstādes, reizēm pat neapzinās, ka ir tādi, kas nevienu mākslas darbu nav redzējuši klātienē. Tāpēc novēlu, lai mēs vedam bērnus un jauniešus nevis uz lielveikaliem, bet uz izstāžu zālēm un muzejiem – arī reģionos dzīvojošos. Šeit redzu ļoti lielu nozīmi programmai “Latvijas skolas soma”.  

Atceros savu pirmo mākslas piedzīvojumu izstāžu zālē “Arsenāls” – tur redzēju Aijas Zariņas darbus. Tā bija neizdzēšama pieredze. Līdz šim neesmu pilnībā noformulējusi, ko tieši es tur redzēju, taču tas atstāja dziļu iespaidu. 

Maija Kurševa: Novēlu, lai māksla padara ikdienu neparastu un patīkami pārsteidz. Iesaku uzaicināt draugu pastaigā pa mākslas muzeju vai galeriju, būs tēmas interesantām sarunām. Un aicinu apstāties un veltīt laiku mākslas darbam, kas uzrunā. Tas, kam pievēršam uzmanību, kļūst par daļu no mums pašiem. 

Viktors Timofejevs: Man šķiet, ka apjukums var būt ļoti produktīva reakcija, sastopoties ar mākslu – tāds labs apjukums, kas liek uzdot jautājumus, nevis uzreiz meklēt atbildes. Kaut kas, ko es bieži saku saviem studentiem, palīdzot viņiem veidot “eksperimentālas” datorspēles, ir būt apzinātiem ar saviem “gļukiem”. Ja tavs mērķis ir radīt apjukumu, tad visam darbā vajadzētu strādāt šī efekta virzienā – nevajag pievienot lietas, kas mulsina pašu apjukumu. 

Par Latvijas Mākslas gada balvu: 

Latvijas Mākslas gada balva ir ikgadējs apbalvojums Latvijas vizuālās mākslas nozarē, un tās mērķis ir izcelt gada nozīmīgākos mākslas nozares notikumus un personības, apzināt aktuālās tendences un veicināt mākslas procesu attīstību. Tā ir ne tikai atzinība, bet arī platforma, kas ļauj sasniegt plašāku auditoriju, veidojot dialogu starp mākslu un sabiedrību. Plašāka informācija: https://lmgb.lv/