Tikko aizvadīts novembris, kad īpaši daudz runājam par vēsturi, identitāti un piederību. Tieši šajā laikā pirmizrādi piedzīvoja Dzintara Dreiberga jaunākā filma “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”. Tās aprakstā teikts, ka “cīņai zem groza vajadzīga drosme – tāpat kā cīņai par brīvību”. Sarunā ar kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” eksperti Sabīni Ozolu režisors Dzintars Dreibergs stāsta par savu ceļu kino, atbildību runāt par Latviju un to, kādēļ sporta un vēstures stāsti joprojām ir tik nepieciešami.
Ceļš uz kino
Stāstot par savu profesionālo ceļu, Dzintars atzīst, ka pēc skolas beigšanas nav bijis no tiem jauniešiem, kuri precīzi zina, ko darīs tālāk.
“Ļoti laimīgi ir tie skolēni, kuri beidz vidusskolu un skaidri zina, ko viņi dzīvē grib darīt.”
Pēc skolas pabeigšanas viņš devās studēt ekonomiku, iegūstot gan bakalaura, gan maģistra grādu. Lai arī tobrīd šķita, ka jāseko drošam un finansiāli stabilam ceļam, dzīve pamazām pagriezās citā virzienā. Tieši brīvajā laikā tapušās filmiņas bija par pamatu kino pasaules iepazīšanai.
“Pēc skolas pabeigšanas pat iedomāties nevarēju, ka būšu režisors!”
Kad profesionālā dzīve sāka ceļu kino nozarē, Dzintars saprata, ka ekonomista izglītība var būt negaidīti vērtīgs atbalsts. Filmu veidošana nozīmē arī sarežģītus organizatoriskus procesus, lielas komandas un finanšu plānošanu.
“Ekonomikas zināšanas šobrīd noteikti noder, it īpaši, kad jāstrukturē kino. Dažreiz filmas veidošanas komandā ir 3 000 cilvēku, un viņiem visiem ir jādod uzdevumi, jāpieskata visu izmaksas, jāizdomā loģikas ķēde, lai viss tiktu nofilmēts labi. Un tas viss vēl ārpus pašas mākslas.”
Dzintars uzskata, ka pirms kino pieredzēt citu profesiju vidi ir vērtīgi. Tas palīdz izvairīties no stereotipiem un labāk saprast cilvēkus.
“Vai tā ir medicīna, ekonomika, jurisprudence vai kas cits. Tā ir iespēja ieraudzīt reālo dzīvi. Kino ir ļoti viegli ieiet stereotipos, piemēram, ka visi, kas “sēž ofisos”, ir garlaicīgi. Jāsaka godīgi, ka mani trīs gadi ofisā bija pat ļoti jautri. Pusdienu ēšana, uzlavoties uz mājas jumta, un pirts atslēgu kopēšana un nodošana tālāk nav lietas, kas uzreiz nāk prātā, domājot par ofisa dzīvi. Ja nu vienīgi, skatoties seriālu “Ofiss” [smejas].”
Kas iedvesmo stāstīt?
Runājot par savu radošo darbību, Dzintars atklāj, ka tikai pēdējos gados spējis precīzi noformulēt, kas viņu iedvesmo veidot filmas.
“Es patiešām jūtu atbildību izstāstīt ļoti svarīgus Latvijas stāstus, kurus nezināmu iemeslu dēļ mēs tik ilgi neesam stāstījuši. Tā tas bija arī ar “Dvēseļu puteni”. Kā mēs varējām 30 gadus dzīvot neatkarībā un neizrunāt, ka strēlnieki mums šo valsti izcīnīja? Tagad tāpat ir par TTT filmu – tie ir pirmie pēc-okupācijas gadi. Kurš zina, kas notika 50. gados? Bieži vien pieaugušie cilvēki saka – šādas filmas vajag, lai par tiem laikiem uzzinātu jaunieši. Realitātē jau arī paši pieaugušie nezina, kas toreiz notika.”
Dzintars sarunā skaidro, ka, viņaprāt, vēstures notikumi ietekmē to, kādi latvieši ir šodien. Padomju laiki iemācīja klusēt, neteikt visu skaļi, jo tas šķita bīstami. Cilvēki cits citam neuzticējās.
“Ja mēs šos vēstures laikus un notikumus neesam izrunājuši, tad mēs nesaprotam, ka šī vēsturiskā trauma mūsos dzīvo. Tikai pēc tam mēs varam paskatīties uz sevi un jautāt – kāpēc es esmu tik kluss? Man taču nekas nedraud, es PSRS nedzīvoju – es varu runāt.”
Un šo vēsturisko notikumu seku apzināšanās notiek ļoti lēni – tam vajadzīgs laiks, un Dzintars uzskata, ka tādas filmas kā “Dvēseļu putenis” un “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” šajā procesā var palīdzēt.
Par Latvijas kino nozares realitāti
Runājot par kino industriju Latvijā, Dreibergs atklāti atzīst – tā balstās uz cilvēkiem, kuri strādā ar misijas apziņu, uz tiem, “kam pierē ir iesprausts auseklītis” (smejas).
“Viņi varētu strādāt citās nozarēs, bet jūt, ka tas ir svarīgi. Tie ir cilvēki, kas to grib darīt.”
Lai gan filmu bērniem un jauniešiem Latvijā nav daudz, viņš uzskata, ka vēstures stāstu izpratne ir vienlīdz svarīga gan pieaugušajiem, gan jauniešiem. Filmas sniedz iespēju paskatīties uz vēsturisku laikmetu no dažādiem skatpunktiem.
“Jaunākajā filmā bērni saskatīs to, kā TTT komanda uzvarēja, bet jau vecāki un zinošāki skatīs filmā kopsakarības – ir laikmets, kas tevi ierobežo, bet tev ir izvēle. Vai tu meklē labumu sev un savai basketbola karjerai, vai domā par komandu un Latviju? Un padomāšana par Latviju noteikti nav kaut kas pašsaprotams mūsu ikdienā.”
Filmpratība un izvēles brīvība
Runājot par mūsdienu filmu skatīšanās paradumiem, Dzintars uzsver, ka algoritmi bieži izlemj mūsu vietā – ko skatāmies un cik ilgi.
“Es pats dzīvoju YouTube un skatos ārzemju filmas, kas bieži vien ir draņķīgas. Holivudas lielo budžetu filmas kādreiz nostrādā un tāpēc nākamos 30 gadus tiek taisītas tieši tādas pašas, jo galvenais mērķis ir nopelnīt. Arī “Netflix” filmās kopā saliek četras filmu zvaigznes un cer, ka būs labi. Bet skatītājs jau nav dumjš. Viņš no bērnības ir trenēts skatīties. Ja kaut kas kļūst garlaicīgs, tad to vienkārši beidz skatīties.”
Viņš aicina būt prasīgākiem pret saturu un neaizmirst par nacionālo kino, jo tas veido mūsu izpratni par sevi.
“Lielās latviešu filmas mums katram ir jāredz. Es nesaprotu, kā Tu vari būt latvietis un neiet skatīties kādu no lielajām Latvijas filmām. Tā, manuprāt, ir mūsu atbildība šos stāstus redzēt.”
Sarunā tika apspriests arī balanss, ko nepieciešams meklēt starp filmu saturu, ko ikdienā patērējam.
“Kādreiz smējās par tiem, kas atnāca mājās un TV skatījās visu pēc kārtas. Bet šobrīd situācija ir tieši tāda pati, piemēram, straumēšanas platformā “Netflix” – mēs slēdzam filmu pēc filmas, ko viņi piedāvā, nemaz nedomājot par to saturu. Mēs vairs paši neizvēlamies, ko mēs skatāmies. Un tāpēc vietējiem filmu veidotājiem pretī ir jādod saturs, kas ir vērtīgs. [..] Mēs esam tik unikālā situācijā, ka to caur Latvijas kultūru un filmām varam stāstīt tikai mēs paši. Mums ir jāmaina domāšana – pasaule būtu milzīga ieguvēja, ja uzzinātu, kā iet Latvijā. No mums citi var mācīties ļoti daudz. Mēs kā nācija esam izgājuši cauri daudz interesantākām lietām nekā tie, kas katru dienu izdzer apelsīnu sulu un apēd maizīti, un ko darīja arī viņa vectēvi. Ko no tā var iemācīties? Neko. Bet no tā, kas ir noticis Latvijā, – mūsu vecāki stāvēja barikādēs, vecvecāki bija izsūtīti. Tās ir pilnīgi citas pieredzes, ko var nodot tālāk. Mums ir jāmaina domāšana – mēs esam ekskluzīva tauta, mūsu stāstus vajadzētu dzirdēt visiem.”
Basketbols – sirds lieta
Dzintars karjeras laikā veidojis vairākas filmas par basketbolu (“6tais spēlētājs” (2016), “VEF 54. Sezona” (2014)), un kā viņš pats norāda – tās visas ir vedušas uz filmu “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”.
“Es pats trenējos basketbolā, un šī mīlestība pret basketbolu manī ir saglabājusies. Man ir vēlme parādīt šo spēli ne Holivudas prastajā veidā, kur ir ātras montāžas, kadrs, kā iemet grozā vai iedod ātru piespēli. Nē, es gribēju parādīt īsto spēli – kā uz laukuma Tevi dauza, kā skrien un met grozā, neiemet, un kombinācijas tiek taisītas vēlreiz. Man to basketbola prieku gribējās izstāstīt, jo tā ir mana spēle. Man nevajadzēja nevienu treneri blakus, kurš izstāsta, kā šai spēlei jāizskatās. Es zinu, kāda tā ir.”
Jautāts par to, kāpēc tieši šī komanda izvēlēta filmai, Dzintars atsaucas uz TTT komandas stāstu, kas joprojām ir unikāls pasaules mērogā. Viņš to redz kā pierādījumu tam, cik spēcīgi latvieši ir bijuši pat sarežģītos laikos.
“Ir daudz labas veču komandas, bet iedomājieties – TTT dominēja visā pasaulē 30 gadus. Viena basketbolista mūžs ir desmit gadi. Tātad trīs paaudzes nomainās un joprojām tā bija labākā komanda visā pasaulē. Vienā paaudzē ir Skaidrīte Smildziņa, kas ir tā laika Lebrons Džeims, bet viņa aizgāja projām un vēl divas tikpat labas paaudzes sekoja. Cik tas bija unikāli un cikdaudz pasaule šīs komandas dēļ ir mainījusies. Piemēram, kā TTT aizsāka roku salikšanu kopā pirms spēles. Mūsu meitenes braukāja pa pasauli, un tagad to dara visi. Mēs mūsdienās nevaram iedomāties rokkoncertu, kur mūziķi pirms iziešanas uz skatuves nesaliktu kopā rokas. Mūsu meitenes radīja šo tradīciju! Un atkal – it kā maza tauta, bet pat okupācijas laikā mēs esam spējuši ietekmēt visu pasauli.”
Viņu īpaši iedvesmojusi aktrišu-basketbolistu atlase, kurā apvienojās disciplīna un radošums.
“Šobrīd mans mīļākais aktrišu tips ir aktrises-basketbolistes. Jo ir salikta kopā radoša domāšana un tas, ko sports iemāca – mērķtiecība. Tu visur esi laikā, atnāc desmit minūtes ātrāk, tu visu esi iemācījies, tu vispār nečīksti un esi gatava skriet visu cauru dienu, jo tev tā saka. Tur ir perfekts disciplīnas un mākslinieciskuma salikums. Ne tikai peldi pa gaisu, bet arī turies pie zemes. Mums ir ļoti daudz talantīgu meiteņu, kuras varētu būt aktrises. Un atlase tiešām nebija viegla.”
Ko mums stāsta sports un vēsture?
Sarunas noslēgumā Dzintars stāsta, kāpēc viņam tik svarīgi runāt par vēsturi un sportu ne tikai ar faktiem, bet arī metaforām.
“Sports ir brīnišķīgs ar to, ka mēs varam noteikt uzvarētāju – kurš noskrien ātrāk vai iemet vairāk punktu. Ja ideoloģiskas sistēmas mēģina iestāstīt, ka ir labākas, tad tajā brīdī, kad tās zaudē, tās zaudē un tur neko nevari mainīt. Var attaisnoties, kā gribi, bet mēs visi zinām, ka tā ir zaudējusi. Tā ir precīza metafora par to laiku. Mums teica, ka mēs, latvieši, nekas neesam un neko nevaram. Tas notiek arī šobrīd caur propagandu. Un tad mēs ņemam un uzvaram viņus laukumā. Tas parāda, ka mēs esam labāki basketbolā un daudzās citās lietās. Un par drošību. Mums dažreiz šobrīd ir bailīgi kaut ko teikt un darīt, bet paskatāmies uz tiem laikiem – tikko bija notikusi izsūtīšana. Viņiem bija jābūt ļoti nobijušiem, bet viņi vilka ārā Latvijas karogus, iznēsāja skrejlapas, droši atbalstīja savu komandu, atrada viltīgus veidus, kā savējie sapratīs, ka esi pret. Šī pretošanās ļoti bīstamos apstākļos latviešiem ir bijusi asinīs. Ne velti smalkais humors mums ieslēdzas tieši tajos brīžos, kad kaut kas ir jāpaslēpj. Un tas mums ir, to ir labi saprast. Mēs redzam lielu patriotismu vēl šodien tieši sportā, jo to toreiz mēs iemācījāmies. Tas, kas mums ir jāpaņem šodienai, ir, ka mēs drīkstam būt droši, būt paši, tikt vaļā no nepilnvērtības važām. Mēs kā latvieši esam vērtība.”
