Liene Rumpe,
māksliniece, mākslinieku vadītās telpas “DOM” līdzdibinātāja
Pirms kāda laika mana galerijas kolēģe, kas paralēli pasniedz Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā, lūdza jauniešiem patstāvīgi aiziet uz ISSP galeriju un apskatīt tajā tobrīd izstādīto ekspozīciju. Nākamajā nodarbībā viņa jautāja par iespaidiem un saņēma vairākus atsauksmēs atkārtojošos formulējumus: “bijām ISSP muzejā”. Kad skolotāja mēģināja precizēt, vai viņi zina, ar ko muzejs atšķiras no galerijas, viena skolnieka atbilde izraisīja smieklus, bet tai bija arī ļoti simboliska nozīme: “Muzejā ir māksla, bet galerija ir telefonā”.
Šajā īsajā frāzē, kas šķiet amizants pārpratums, patiesībā atklājas daudz dziļāka problēma – ne vien jauniešiem, bet arī daudziem pieaugušajiem trūkst skaidras izpratnes par to, kādi ir mākslas institūciju modeļi, kā tie darbojas un kāpēc nepieciešami. Šis raksts ir mēģinājums kliedēt neskaidrības par mākslas telpām Latvijā, uzrādīt to daudzveidību, kontekstu un iespējamo nozīmi izglītības procesā.
Uzreiz arī ir svarīgi atgādināt lasītājiem, ka māksla nav tikai elitārs prieks šauram gardēžu pulciņam. Protams, pastāv noteiktas klišejas, un cilvēkiem nereti ir sajūta, ka mākslas galerijā kāds uz viņiem greizi skatīsies vai būs jāiesaistās sarunā, kam viņi nav gatavi. Tas rada nevajadzīgas bailes ieiet telpā, kas var izrādīties nemaz ne tik svešāda, kā sākotnēji šķiet. Turklāt jāpiebilst, ka ieeja mākslas galerijās (ar ļoti retiem izņēmumiem) ir bez maksas.
Kur sastapties ar mākslu? Institūciju veidi un piemēri Latvijā
Lai arī sarunvalodā vārdus “muzejs” un “galerija” mēdz lietot gandrīz kā sinonīmus, patiesībā tie ir ļoti atšķirīgi institūciju modeļi ar savām funkcijām, finansējuma struktūrām un auditoriju. Šīs atšķirības ir svarīgi zināt, it īpaši skolotājiem un skolēniem, lai spētu orientēties piedāvājumā un izmantotu to maksimāli mērķtiecīgi.
Mākslas muzeji
Muzeju pamatuzdevums ir mākslas mantojuma saglabāšana, pētniecība un popularizēšana, kā arī izglītības funkcija. Tiem ir augsti mākslas darbu konservācijas standarti, kas nosaka arī striktākus noteikumus. Muzeji ir labs pamats izpratnei par mākslas vēsturi, klasiku un mediju attīstību. Tajos pieejama pastāvīgā kolekcija, kā arī konceptuāli un vēsturiski plašas izstādes, kuras allaž pavada arī izglītības programma (tematiskas ekskursijas, meistardarbnīcas, metodiskie materiāli, muzeju stundas u. tml.). Skolotājiem tas nozīmē uzticamu struktūru un drošības garantu: zināšanu bāze ir plaša, pedagogiem draudzīga un viegli integrējama mācību procesā, kā arī muzejs galu galā ir skolēnu ekskursiju klasika, kas liekus komentārus neprasa.
Mākslas centri
Mākslas centri, piemēram, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), Kim? vai RIXC ir apjomīgas institūcijas, kas darbojas elastīgāk nekā muzeji. Tie nereti apvieno laikmetīgās mākslas izstādes, rezidences, festivālus, izglītības programmas, diskusijas, kopienas projektus un pat dalības starptautiskās mesēs. Mākslas centrus uztur gan valsts, gan privāto fondu finansējums.
LLMC darbojas kopš 2000. gada un, lai arī tam nav savas pastāvīgās izstāžu zāles, katru gadu festivāla “Survival Kit” norises laikā māksla iemājo visdažādākajās lokācijās. Izglītības programmas tiek veidotas ciešā saiknē ar aktuālajiem LLMC projektiem un izstādēm, iesaistot dažādu mērķauditoriju – bērnus, jauniešus, seniorus – un piemērojot auditorijai un tēmai atbilstošu formātu un metodes. Izglītības norišu vidū ir radošās un sarunu darbnīcas, lekcijas, diskusijas, tematiski semināri un konferences, mākslas vēstnešu un kuratoru vadītas ekskursijas. LLMC izdod arī bērnu un jauniešu izglītības darbam atbalstošus materiālus: bukletus, darba lapas un ceļvežus.
Savukārt pašā Kim? nosaukumā ir iekodēts jautājums (“Kas ir māksla?”), un tas turpina nemitīgi risināt, ko mūsdienās nozīmē darboties plašajā laikmetīgās mākslas ainavā, kā izrādīt mākslu un runāt par to, kā tā darbojas dažādos kontekstos. Kim? izstāžu programmas centrā ir pārsvarā jaunradīts mākslas darbs un tā veidotājs, bet tam pretī ir apmeklētājs. “Kas tas ir? Kā to uztvert? Kā tas ir veidots?” arī ir jautājumi, uz kuriem Kim? palīdz rast atbildes, cenšoties nodot mākslinieka vēstījumu un domas saprotamā līmenī. Kopš 2014. gada Kim? to dara strukturēti ar izglītības programmas piedāvājumu, kā arī vienmēr ir iespējams pieteikt grupas tūri.
RIXC, kas arī dibināts 2000. gadā, ir jauno mediju kultūras centrs, mākslas galerija un mākslinieku kolektīvs. RIXC īsteno projektus, kas apvieno mākslu, zinātni un jaunākās tehnoloģijas. Šis mākslas centrs ar saviem festivāliem un izglītības programmu būtu īpaši noderīgs un interesants vecāko klašu skolēniem ar eksakto ievirzi, jo RIXC pētniecības laukā ir bijis gan, piemēram, augu intelekts, gan elektromagnētiskie viļņi kā medijs mākslā.
Komerciālās mākslas galerijas
Komercgaleriju galvenā funkcija ir pārdot mākslu un pārstāvēt māksliniekus tirgū, līdz ar to fokuss galvenokārt ir uz tirgus pieprasījumu. Komercgalerijas veido ilgtermiņa sadarbības ar māksliniekiem, piedalās mākslas mesēs vai veido savu kolekcionāru tīklus.
Komercgalerijas nav piemērotākā vieta lielām skolēnu ekskursijām. Apmeklējums varētu būt noderīgs nelielām, mērķētām grupām, piemēram, mākslas skolu klasēm vai vecāko klašu audzēkņiem, kas apgūst mākslu padziļināti, interesējas par tirgus norisēm un aktualitātēm. Līdz ar to izglītības programmas nav formālas, iepriekš par apmeklējumu un tā mērķi būtu jāvienojas. Svarīgi uzsvērt, ka Latvijā komercgalerijas iedalās tādās kā divās kategorijās.
Pirmā ir salona tipa galerijas (Birkenfelds, Bazar’t, Jēkabs, u. c.), kuras līdzinās veikalam – ieejot iekšā, pie sienām ir plašs klāsts mākslas darbu, kas pieejami iegādei. Šo galeriju prakse nereti ir piedalīties izsolēs. Lai arī salona tipa galerijām cenu zīmes mēdz būt uzkrītošas, jums nebūtu jājūt pienākums kaut ko obligāti iegādāties. Salona tipa galerijas gan nav labākais rādītājs, lai izprastu kopējo mākslas ekosistēmu un tirgu. Tās tomēr visbiežāk ir saistītas ar noteiktu vietējo klientūru un ne obligāti seko principam – jo dārgāks, jo vērtīgāks kā investīcija.
Otrā kategorija ir galerijas, kas veido izstāžu (visbiežāk personālizstāžu) programmu, reprezentējot savus pārstāvētos māksliniekus (Māksla XO, Asni, LOOK!, ISSP, u. c.) starptautiskā ievirzē, piedaloties mākslas mesēs jeb gadatirgos, kur popularizē savus māksliniekus un cenšas dibināt saites ar mākslas pircējiem, kolekcionāriem un citām institūcijām. Šīs galerijas ir plašākā internacionālā komunikācijā un apritē, līdz ar to var sniegt precīzāku ieskatu par aktuālo un tirgū pieprasītiem profesionālajiem standartiem.
Protams, minimālā Latvijas mākslas tirgus dēļ šīm galerijām nereti ir vēl kādi finansējuma avoti vai stratēģiskie mērķi. Piemēram, ISSP organizē gan mākslinieku rezidences, gan pārstāv arī izglītības lauku, darbojoties kā foto skola, piedāvājot meistarklases un iesaistoties arī kultūrizglītības programmā “Latvijas skolas soma”, kurā piedāvā nodarbības savas programmas “Latvijas laikmetīgā fotogrāfija un es” ietvaros.
Nekomerciālās mākslas galerijas / Mākslinieku vadītas telpas (artist-run spaces)
Šīs galerijas primāri demonstrē laikmetīgo mākslu bez tieša komerciāla mērķa. Tas nozīmē, ka tām ir lielāka kuratoriālā brīvība, vairāk iespēju uzņemties risku, kā arī tās mēdz izstādīt tieši jaunākās paaudzes māksliniekus, nodrošinot platformu karjeras atspērienam. Tās nereti ir pašorganizētas iniciatīvas, kas balstītas nelielā finansējumā (pašfinansējums vai projekti), kopienas brīvprātīgā vai minimāli apmaksātā darbā. Šāda tipa mākslas telpām raksturīgs demokrātiskāks, eksperimentālāks formāts, mazāk hierarhijas, ņemot vērā, ka tie var būt salīdzinoši īslaicīgi dibinājumi, vai arī var mainīties gan telpas, gan dalībnieki.
Tās ir, piemēram, manis vadītā DOM galerija, 427, MABOCA galerija Visuma Centrs 2 Madonā u. c. Šīs mākslas telpas ir ļoti piemērotas (un pēc personiskajiem novērojumiem arī diezgan iecienītas) vidusskolēniem un mākslas skolu audzēkņiem, kā arī studentiem, kas interesējas par laikmetīgās mākslas procesu. Nav varbūt ideāli maziem bērniem skolas izbraukuma laikā (programma mazāk paredzama, nav arī specializētas izglītības ievirzes), tomēr tas neizslēdz arī šādu opciju. Galeriju vadītāji ir ieinteresēti un atsaucīgi, var pieteikt neformālas vizītes, autentiskas tikšanās ar pašiem māksliniekiem, tā nodrošinot nepastarpinātu saskarsmi un parādot ļoti būtisku pakāpiena posmu, kas drīzāk pietuvina, ne attālina priekšstatu par mākslu kā kaut ko “tur muzejā”.
Mūsdienās šādas telpas ir īpaši svarīgas, jo spēj pastāvēt arī bez milzīga birokrātiskā vai institucionālā atbildību sloga, bet nodrošina piederības sajūtu vietējai vizuālās mākslas kultūrai arī ārpus mākslas studijām, kas ir īpaši nepieciešams jaunajiem un topošajiem māksliniekiem.
Ārpus kuba
Viena no mākslinieku vadītajām telpām reģionos ir “MABOCA galerija Visuma Centrs 2”, kas kopš 2022. gada ir patstāvīgi iemitinājusies Madonā, Poruka ielā 4. Šīs galerijas programma izteikti atšķiras no klasiskā reģionos pieejamā satura. Tās viena no vadītājām, māksliniece Margrieta Griestiņa uzsver, ka reģionos kopumā cilvēkiem ir cits skatījums, jo bijušas mazāk laikmetīgās kultūras pieredzēšanas iespējas, tomēr tieši tāpēc šādu institūciju loma ir būtiska, noderīga un attīstoša. Kā arī šādas telpas veido pilsētas seju, kas ilgtermiņā nāk tikai par labu. Pēc savas pieredzes mākslas skolotājas darbā Griestiņa stāsta, ka jauniešiem laikmetīgā kultūra bieži vien šķiet interesantāka kā tradicionālā, jo viņi to saprot un uztver organiskāk nekā skolotāji. “Visuma centrā 2” dažkārt notiek arī meistarklases, viņi ir atvērti ekskursijām, un, lai arī apzināti šobrīd uz to nefokusējas, ir gatavi arī piedāvāt atsevišķas aktivitātes parastajām un mākslas skolām, ja tām šāda vēlme rastos.
Ir vēl vairākas mākslas sastapšanas iespējas ne tik klasiskā “baltā kuba” uzstādījumā. Māksla var apdzīvot arī dzelzceļa staciju (Mākslas stacija Dubulti), mežus, purvus un pļavas (Savvaļa, Pedvāles mākslas parks). Manuprāt, šāda veida pieredzes ir īpaši piemērotas skolēniem, jo apvieno kustību, vides izziņu un vizuālo pieredzi, kā arī ir apvienojamas ekskursijās kā viens no pieturpunktiem.
Praktiski ieteikumi
Mākslas telpu apmeklējumi skolēniem var kļūt par spēcīgu izglītības instrumentu, ja pedagogi tos izmanto mērķtiecīgi un ar apzinātu metodiku. Lai apmeklējums nekļūtu par “pasaku pastaigu starp skaistām bildēm”, bet gan par mācību procesa sastāvdaļu, ir vērts sagatavot gan skolēnus, gan sevi.
Vispirms pedagogam ieteicams iepazīties ar konkrēto institūciju – noskaidrot, vai tā piedāvā izglītības programmas, grupu ekskursijas vai materiālus darbam klasē. Lielākie muzeji nodrošina sagatavotus uzdevumus, bet arī galeriju un mākslinieku vadīto telpu darbinieki parasti ir gatavi sarunai un nelielai ekskursijai, ja vizīte tiek pieteikta savlaicīgi. Otrkārt, nākot uz izstādi, skolēniem var iedot nelielu uzdevumu lapu, piemēram, atrast trīs darbus, kas raisa konkrētas emocijas, pamanīt izmantotos materiālus, pierakstīt vienu pārsteidzošu faktu vai sagatavot īsu komentāru par darba iespējamo nozīmi. Vai arī tikpat labi nofotografēt telefonā to, kas paticis visvairāk, un to, kas vismazāk. Šādi uzdevumi palīdz skolēniem fokusēt skatienu un veicina prasmes formulēt viedokli. Treškārt, pēc apmeklējuma svarīgi organizēt refleksiju: diskusiju klasē, radošu uzdevumu vai eseju, mutisku prezentāciju vai pat, piemēram, alternatīvu plakāta izstrādi redzētajai izstādei. Šī posma nozīme ir būtiska – skolēni iemācās argumentēt, salīdzināt pieredzes un saprast, ka mākslas uztvere ne vienmēr ir viennozīmīga, ka nav jākoncentrējas uz “pareizi” vai “nepareizi”, bet drīzāk jāspēj pamatot savi patikas vai nepatikas spriedumi, kas ir arī iespēja iepazīt savu gaumi.
Ceturtkārt, pedagoga uzdevums ir palīdzēt skolēniem saskatīt saikni starp izstādi un tādiem mācību priekšmetiem, kā vizuālā māksla, literatūra, sociālajās zinības, kultūras vēsture vai pat dabaszinātnes. Piemēram, laikmetīgās izstādes var kalpot kā diskusijas ierosinātājs par mediju uzticamību un kritisku spriestspēju, sabiedriskiem procesiem un vērtībām.
Piektkārt, skolotājam nav jābūt “ekspertam”: mūsdienu izglītībā svarīgāka ir spēja uzdot jautājumus, pamanīt detaļas un kopā ar skolēniem meklēt skaidrojumus. Lielākoties institūcijās strādā arī jauni, atraktīvi un pretimnākoši cilvēki, sen jau vairs nav patiess mīts par “dusmīgajām muzeja tantēm”.
Visbeidzot, vēl svarīgāk par jebkuru metodi ir normalizēt mākslas telpu apmeklējumu kā ikdienišķu kultūras pieredzi. Tas attiecas gan uz pieejamo galvaspilsētā, gan izstāžu vietām reģionos. Jaunietis, kurš saprot, ka galerija nav slēgts, elitārs templis, bet gan dinamiska un atvērta vieta domāšanai, daudz vieglāk veidos attiecības ar kultūru arī turpmākajā dzīvē. Pedagogiem, kā arī ģimenei šajā procesā ir nozīmīga loma. Viņi var padarīt mākslas pieredzi ne tikai pieejamu un saprotamu, bet arī aizraujošu, iedvesmojošu un izglītojoši jēgpilnu.
Papildus izziņas avots par mākslas galerijām Rīgā: www.liveriga.com
