Kitija Balcare, Ph. D. (cand.), teātra kritiķe un pētniece,
Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts
Ieejot Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja zālē un apsēžoties kādā no pāris rindās puslokā izkārtotiem krēsliem, tobrīd nekas neliecina, ka tūdaļ te notiks teātris. Nav ne priekškara, ne aizslietņu. Teātrim ierastās “melnās kastes” vietā muzejs piedāvā tam ierastāku formātu – balto kubu (taisnības labad – drīzāk taisnstūri). Acīgākie gan var ievērot telpā pa kādai “Istabas teātra” radības pēdai, kas muzeja ekspozīcijā iezīmēs uzmanības taku jau pēc izrādes. Teātris vienmēr taču var notikt tur, kur klātesoša ir iztēle.
Izrādi “Dzīvs” ir veidojusi jauno skatītāju auditorijā daudz un bieži rūdīta radošā komanda – režisors Jānis Znotiņš, dramaturģe Rūta Dišlere, māksliniece Pamela Butāne un aktieri Endīne Bērziņa un Emīls Krūmiņš. Izrāde 2023. gada aprīlī ir izaugusi no rezidēšanas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, kas ir arī izrādes līdzproducents. “Istabas teātrim” muzeja un vienlaikus arī vēstures iedzīvināšana ar stāsta palīdzību jau ir pieredzēta izrādē “Puika ar suni” (2020), kas tapusi pēc Ineses Zanderes stāsta motīviem un vēl aizvien satiek sākumskolas skolēnus Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā.
Ejot laikam, mainījusies arī muzeja funkciju izpratne – no vietas daudz un dažādām lietām tas mainās uz vietu daudz un dažādām pieredzēm.
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs ir no tiem, kas spēj pašironiski paraudzīties uz uzkrāto, iekapsulēto laiku, veidojot savu krājumu pārvērtējošas ekspozīcijas un piedāvājot laikmetīgus skatpunktus, kā uz to paraudzīties. Tāpēc nav pārsteigums, ka muzejā vieta ir atradusies arī tematiskai izrādei bērniem, kas kustina iztēli.
Aizlaikos par bērnu biedu kļuvušais Dakteris Bērziņš izrādē gan nepiedalās, bet aktieri apspēlē paši savu identitāti un piesaka sevi ar personīgajiem uzvārdiem – Bērziņa un Krūmiņš –, kuri itin zaļi piedien izrādei. Labdien, saka Bērziņa un Krūmiņš, aicinot zālē arī trešo, nerunīgo aktieri – kodoskopu vārdā Kārlis Aļģe, un kopīgā dzīvības “preparēšana” ar teātra instrumentiem var sākties. Abi aktieri tērpti svītraini sportiski, signalizējot par kustību kā dzīvībai svarīgu elementu un iezīmējot savstarpējo sāncensību zināšanu “olimpiādē”.
Nepilnu stundu garā izrāde-mācību stunda tematiski iedalāma septiņos mini-cēlienos, katrā no tiem pievēršoties kādai no septiņām dzīvību raksturojošām pazīmēm. Darbība neiestieg izvērstos skaidrojumos, bet gan visu laiku aktīvi mainās gan tematiski, gan vizuāli, secīgi pārslēdzot jauno skatītāju uzmanību. Skatītāji mācību stundas garumam līdzvērtīgā izrādē uzzina, kā dzīvie organismi elpo, ēd, aug, vairojas, izvada, sajūt, kustas.
Līdz ar to izrāde top par izklaidējoši izglītojošu paplašinājumu dabaszinību stundai visjaunāko klašu skolēniem un arī tiem, kam skolā ieti jau gribas jeb sešgadniekiem vai to zinātkārajiem brāļiem un māsām.
Dramaturģiski izrādē ir arī kripata draudzēšanās “anatomijas”, kura šoreiz neatklājas tiktāl, lai varētu identificēties ar kādu no varoņiem. Tā paliek vien ieskicēta, ļaujot iedomāties, ka šie divi – Bērziņa un Krūmiņš – varbūt ir tie lielie, no sestās vai septītās klases, kas šodien vada stundu.
Komiksu estētikā uz baltās muzeja sienas ar nerunīgā projektora starpniecību uzrodas situācijas. Uz tās ir dažas līnijas, kāds vārds, ēnu spēles un siena runā. Izrādes formulu varētu izteikt šādi = enciklopēdiski fakti + dzīvības pazīmes + askētiskas ilustrācijas + mainīgas projekcijas + mazliet asprātības un bērniem atpazīstamas ēverģēlības. Izrādē starp “puķēm” var ieraudzīt arī pareizo devu didaktikas. Kaut vai to, ka ēst simtiem saldējumu pēc kārtas vai aizturēt elpu daudzas minūtes nav tās dzīvībai un veselībai drošākās izvēles.
Lai arī izrādes telpā ir tikai viens kiborgveidīgs un divi cilvēkveidīgi aktieri, tomēr izrādes ainas ļauj mazajam skatītājam iejusties un doties tālāk laikā un telpā, un sastapt dinozaurus, krokodilus, ziloņus, vardes, sikspārņus, augstu griestos uzlidojušus piekūnus un grifus un pat “Istabas teātra” radību un tās atvases. To, cik aizraujošs ir Visums ar visu tajā esošo, atklāj mazo skatītāju atbildes uz aktieru uzdoto jautājumu, cik daudz spuras varētu būt iedomātajai radībai. Viedokļu konkurences cīņā skatītāju rindās no viencipara skaitļiem ātri vien nonākam līdz dažiem tūkstošiem un, protams, arī līdz bezgalībai. Lielie skaitļi, ko prot nosaukt mazie skatītāji, viņu vecumā ir kaut kas tikpat fascinējošs kā dinozauri.
Kāda smalka balss no zāles dzīvības pazīmes kādā brīdī papildina ar vēl vienu. Visi dzīvie organismi, mazā skatītājaprāt, arī domā.
Izrāde ir dzīvs teātris, kas neslēpjas aiz iedomātām lomām, bet izmanto skolēniem tuvu un atpazīstamu saziņas valodu gan vārdos, gan kustībās. Ar šo aktieriski savstarpēji izspēlēto zobgalīgo pieeju un dažiem publiku iesaistošiem jautājumiem abi aktieri, šķiet, panāk jauno skatītāju līdzdzīvošanu stāstam. Un, gribu domāt, arī aktīvu līdzdomāšanu.
Jaunie skatītāji, abu aktieru mudināti un laiku pa laikam jautājumu āķu ievilināti līdzdomāšanas teritorijā, apgūst, kā pamanīt dzīvo sev apkārt. Jā, mēs, skatītāji, tomēr uzzinām par to pasaules okeāna ūdeņos dreifējošo plastmasas atkritumu salu, ko izrādē aktieri nodēvē par “lielāko cilvēka kaku, no kuras arī zivīm sāp vēderi”, bet tomēr saturiski izrādes centrā ir jautājums par dzīvību. Jaunākajiem skatītājiem teātra izrādes līdz šim biežāk ir vērsušas uzmanību uz atkritumu tematiku kā vēstījumā, tā scenogrāfiski. Piemēram, tai pat laikā un tiem pašiem sešgadniekiem ar astīti paredzētā Liepājas Leļļu teātra izrāde “Lapsa un mežs” (rež. Mārtiņš Gailis, 2023), kas latviešu tautas pasakās sastopamos tēlus iemitina atkritumiem aizaugošā mežā. Izrāde “Dzīvs” no atkritumu kalniem pakāpjas soli nostāk vai drīzāk pat atpakaļ. Raugoties caur ekoteātra brillēm, izrāde “Dzīvs” ceļ godā visu dzīvo, kas sastopams cilvēkam apkārt, un sāk attiecību veidošanu ar dabu, iepazīstot to.
Ekoloģisko raižu laikmetā vērtīga ir lūkošanās ne tikai uz cilvēka dzīvību, bet arī uz citām dzīvām būtnēm faunā un florā, tālāk par viedierīču pikseļainajām iztēles telpām, kur dzīvību visdažādākajiem avatāriem ir krietni vairāk nekā septiņdzīvību kaķiem.
Jāteic, arī šī izrāde ir dzīva. Jo tā elpo ritmiski kopā ar skatītājiem, ainu pa ainai, ēd vai drīzāk barojas no cilvēkuzmanības, aug līdz ar skatītājiem un to zināšanām, vairojas izrāžu daudzskaitlīgumā un atkārtojumos, izvada sviedrus aktieru atdevībā mazajiem skatītājiem, sajūt skatītāju noskaņojumu, un kustas telpā un kustina savus varoņus. Finālā jauniegūtās zināšanas aktieri ieraksta ar savām kustībām arī vizuāli atmiņā, izpildot septiņu dzīvības pazīmju dziesmu. Šai svētdienas rītā mazie skatītāji, vecāku, vecvecāku un citu pieaugušo paspārnē sēdēdami, notiekošo vēro lielām acīm un dejā nemetas, bet mājupceļā dungo gan.
Izrādei beidzoties, skatītāji saņem apaļu goda zīmi – uzlīmi ar “Istabas teātra” radību uz tās. Tā kļūst par tālākā detektīvdarba palīgu, dodoties muzeja ekspozīcijā. Šī pati zīme ir atrodama arī muzeja citās telpās, izceļot tajās pieturpunktus. Laiku pa laikam jau izrādes gaitā daži ziņkārību kacinoši faktu pavedieni pie skatītājiem nonāk, kad aktieri mudina pēc izrādes ekspozīcijā aplūkot, piemēram, dzelzs plaušas, kas reiz glābušas daudzas dzīvības, vai suni ar divām galvām. Tiesa, šī monstrozā objekta piesaukšana izrādē atstāj intrigu, bet nepiedāvā kritisku komentāru, atstājot to vecāku vai pedagogu ziņā. Šis izceltais muzeja eksponāts ar savu eksperimentālo dabu saduras ar citādi rotaļīgi rāmo dzīvību cildinošo izrādes stāstu.
Teātra hronikas liecina, ka izrāde “Dzīvs” tapusi vienlaikus ar režisora Jāņa Znotiņa un mākslinieces Pamelas Butānes izrādi bez teksta “Skeleta Juhana gaitas” (2023) Latvijas Leļļu teātrī. Tās abas veido savdabīgu tematisku “tandēmu”, kur līdzās izrādei-mācībstundai par dzīvību iztēli kustinošā objektu valodā nostājas arī tādas tēmas kā vecums un nāve. Tiesa, izrāde “Skeleta Juhana gaitas” savus skatītājus jau ir satikusi, ieguldama Latvijas Leļļu teātra arhīva lādē. Taču tematisku dzīvības izpēti apritīgi veidotā stāstā var turpināt arī režisora Edgara Kaufelda veidotajā izrādē “Lasis Stasis” (2024). Tā mazākos skatītājus var pārsteigt ar “melnā kabineta” maģiju – no atkārtoti lietota tekstila darinātās zemūdens pasaules lelles un scenogrāfijas elementi šķietami melnajos ūdeņos peld paši, jo leļļinieki ir ietērpušies no matu galiņiem līdz pirkstgaliem melnā ietērpā un paliek skatītāja acīm teju neredzami.
Lai arī izrāde “Dzīvs” ir iemājojusi Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, īpašvietas teātra priekšrocības pilnā apmērā tā neizmanto. Izrāde noris tukšā zālē, dramaturģiski apdzīvojot vienu no tās tīrajām sienām. Izrādes “baltā lapa”, uz kuras top stāsts par dzīvību, tikpat labi var atrasties jebkurā citā ēkā, tostarp arī skolās. Līdz ar to šī izrāde mēdz atdzīvoties arī izbraukumos.
Tiesa gan, veiksmīgas pieredzes gūšanai skolotājiem jāspēj turēties pretī kārdinājumam sapulcināt vienkopus pārāk daudz skatītāju, lai nezaudētu šai izrādei svarīgo tuvumu aktieru un skatītāju attiecībās. Un vēl izšķiroši, ka ir pieejamas divas svarīgas lietas. Pirmkārt, aptumšojama iekštelpa ar iespēju izmantot sienu kodoskopa projekcijām. Un, otrkārt, iztēle.
Plašāk par izrādi var lasīt programmas “Latvijas skolas soma” kultūras norišu katalogā.
Medijos
“Istabas teātra” jaunā izrāde “Dzīvs” top Medicīnas muzejā
Vai kakas var aizstāt skeletu? “Istabas teātra” izrādes “Dzīvs” apskats
Režisors Jānis Znotiņš “saslima” ar teātri, būdams Jaunā Rīgas teātra garderobists
