Kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” komanda sadarbībā ar dažādu kultūras nozaru ekspertiem turpina rakstu sēriju, lai iepazīstinātu ar kādu no programmā iekļautajām kultūras nozarēm. Šoreiz fokusā literatūra un grāmatniecība.
Programma “Latvijas skolas soma” sniedz iespēju skolēniem iepazīt Latvijas mākslas un kultūras norises visā plašajā spektrā – mūzikā, teātrī, dejā, cirkā, vizuālajā mākslā, kino, arhitektūrā, dizainā, kultūras mantojumā, literatūrā un grāmatniecībā. Dažas no šīm jomām gan skolotājiem, gan skolēniem ir tuvākas un pazīstamākas, citas neko daudz neizsaka vai nav gadījies ar tām tā īsti sastapties un iepazīties. Šīs tematiskās izlases palīdz akcentēt kultūras daudzveidību un padarīt saprotamāku tās dažādo nozaru specifiku bērnu un jauniešu auditorijām, kā arī vēl vienā veidā sniegs atbalstu skolotājiem.
Anete Konste,
literāte, autore un dramaturģe
Likt obligāti iemīlēt nevar
Apzinos, ka manas attiecības ar literatūru ir veidojušās priviliģētos apstākļos. Mana mamma strādāja Jāņa Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (tagad – Rakstniecības un mūzikas muzejs), kurā es pavadīju diezgan daudz sava laika. Vakaros viņa man lasīja priekšā stāstus par trollīti Muminu, Pepiju Garzeķi, Ronju – laupītāja meitu un Kārļa Skalbes pasakas. Pēc tam es lasīju pati – par Annu no “Zaļajiem jumtiem”, “Mēs – Sālsvārnas salas vasarniekus”, Hariju Poteru, vēlāk arī “Krēslas” sāgu un skolas romānu sēriju, kas lielākoties bija ne pārāk gudri stāsti par pirmo mīlestību. Vidusskolā es lasīju Džeroma Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā” (atceros, ka manu skolas domrakstu par šo grāmatu sauca “Holdens Kolfīlds – cilvēks, kuram gribētos piezvanīt”), bet augstskolas pirmajā kursā – Milana Kunderas “Nepanesamo esības vieglumu” un Albēra Kamī “Svešinieku”.
Man bija iespēja ar literatūru iepazīties lēnām un pakāpeniski, nevis nesagatavotai saņemt skolas obligātās literatūras sarakstu.
Pirmkārt, apzīmējums “obligātā literatūra” man liekas briesmīgs (vai tā to vispār vēl sauc?). Mēs, tā saucamie pieaugušie, taču ļoti labi zinām, ka visu, kas jādara obligāti, gribas darīt vismazāk. Otrkārt, lai kā es cienītu un apbrīnotu, piemēram, Jāni Jaunsudrabiņu, es neticu, ka kāds bērns 8. klasē piespiedu kārtā kā vienu no pirmajām dzīves grāmatām izlasa “Aiju” un uzreiz iemīl literatūru. Labi, varbūt ar kādu tā var notikt, bet masveida tendence tā visdrīzāk nebūs.
Tāpēc man liekas, ka ir ļoti svarīgi sākt ar pareizo grāmatu, bez piespiešanas, lai neradītu asociācijas par lasīšanu kā smagu un nepatīkamu darbu.
Protams, lasīšana prasa koncentrēšanās spējas, ar kurām mums visiem kļūst arvien švakāk, laika paliek arvien mazāk, telefoni mums visiem ir pieauguši pie rokām, tā tas ir. Un tomēr cilvēki lasa un dara to pārsvarā tāpēc, ka viņiem tas patīk.
Kad publiskās dienasgrāmatas bija jauniešu TikTok
Kā jau daudziem, kam patīk lasīt, man patika arī rakstīt. Un arī šajā ziņā mani apstākļi bija priviliģēti, jo pusaudžu vecumā es nokļuvu interneta blogošanas platformā ar nosaukumu “Sviesta ciba”. Lielā mērā tieši tur es atklāju, ka rakstīt var ne tikai kā domrakstos (lūdzu piedošanu visām literatūras skolotājām) – ar plānu un pareizām atziņām beigās, bet brīvi, no sirds, par sevi, par citiem, vienalga. Šajā platformā savu dienasgrāmatu gandrīz 20 gadu garumā rakstīja arī rakstniece Andra Neiburga, kuras “Sviesta cibas” ieraksti nupat iznāca, apkopoti divās biezās grāmatās (“Es esmu tas, kas paliek pāri. Dienasgrāmatas. 2003-2019”).
Interneta dienasgrāmatas bija manas paaudzes Tiktoks – iespēja, ka vari sacerēt stāstu un uzreiz pats to arī publicēt – likās lieliska. Tie, kas nebija atklājuši “Sviesta cibu”, dienasgrāmatas publicēja arī tolaik populārajā portālā draugiem.lv (tieši publiskas dienasgrāmatas formātā savas literārās gaitas uzsāka arī, piemēram, rakstnieks Jānis Joņevs).
Latvijas literatūra ārzemju grāmatnīcās
Nesen Facebook grupā “Atsaucīgo māmiņu forums” ieraudzīju kāda anonīma lietotāja ierakstu: “Un kur bāzt jau sapirktās grāmatas? Vai tās var kur nodot? Tikai aizņem vietu mājās”. Paldies šim anonīmajam lietotājam par to, ka uzreiz neizmeta grāmatas atkritumu tvertnē – tātad pieļāva domu, ka tās vēl kādam varētu noderēt.
Pirms aptuveni septiņiem gadiem es sāku strādāt literatūras eksporta platformā “Latvian Literature”. Mans un kolēģu uzdevums ir panākt, lai latviešu literatūras grāmatas tiek tulkotas un izdotas dažādās valodās citur pasaulē. Diemžēl neviens franču, britu vai meksikāņu izdevējs tāpat vien neiedomājas, vai gadījumā latviešiem nav kāda laba grāmata, ko varētu izdot. Šī grāmata viņam ir jāpiedāvā. Parasti tas notiek tā, ka grāmatas potenciālais tulkotājs, kurš dzīvo ārvalstīs un nodarbojas ar literatūras tulkošanu kādā citā (franču, spāņu, angļu, bulgāru u.tml.) valodā, grāmatas izdevējs Latvijā vai arī literārais aģents uzrunā ārzemju izdevēju kādas konkrētas grāmatas izdošanai, piedāvājot izlasīt šo grāmatu kādā citā svešvalodā vai tās paraugtulkojumu angļu valodā. Ja izdevējam ir interese šo grāmatu izdot, ir iespējams piedalīties konkursā, lai saņemtu daļēju Latvijas valsts finansiālu atbalstu grāmatas izdošanai.
Šāds atbalsts ir nepieciešams, jo literatūra ir viens no valsts tēla veidošanas instrumentiem, veids, kā mums stāstīt par sevi pasaulei, bet izdot visbiežāk nevienam nezināmu latviešu autoru jaunā tirgū ārvalstu izdevēji parasti uzskata par pārāk finansiāli riskantu. Ar šādu savas literatūras izdošanas atbalstu ārvalstīs nodarbojas gandrīz visas Eiropas valstis. Protams, ja kāds no autoriem kļūst pazīstams un pieprasīts ārvalstīs, tad šāds atbalsts vairs nav nepieciešams. Darbs pie Latvijas literatūras eksporta paredz arī regulāru došanos uz lielākajiem grāmatu tirgiem Frankfurtē, Londonā, Leipcigā un Boloņā. Domāju, ka tad, ja jau minētais “Atsaucīgā māmiņu foruma lietotājs” ierastos kādā no šiem grāmatu tirgū, viņš nekavējoties nokristu ģībonī, jo viņa acu priekšā pavērtos miljoniem grāmatu – vismaz kādas desmit Ķīpsalas izstāžu halles, visas pilnas ar grāmatām. Turklāt cilvēki nav tās tur sanesuši tāpēc, ka viņiem tās mājās aizņēma pārāk daudz vietas. Tieši otrādi, šajos tirgos pērk un pārdot izdošanas tiesības, lai varētu drukāt arvien jaunas un jaunas grāmatas, ar ko cilvēkiem aizkraut savas tukšās istabas.
Grāmatu tirgi ir arī ļoti laba vieta, ja gribas kaut uz mirkli kliedēt savas ilūzijas par to, ka jaunieši mūsdienās vairs nelasa.
Pirmās tirgus dienas parasti ir veltītas profesionālajai auditorijai (izdevējiem, literārajiem aģentiem, tipogrāfiju darbiniekiem u.tml.), bet pēdējās dienās grāmatu tirgū ierodas vienkāršie lasītāji – viņu vidū ļoti daudz jaunu cilvēku, kas saģērbušies savu mīļāko grāmatu varoņu tērpos (angliski šo fenomenu sauc par cosplay). Simtiem bērnu un jauniešu ir satikušies, lai ne tikai atrādītu savus tērpus, bet vienkārši sarunātos par grāmatām un stāvētu rindās pēc mīļāko rakstnieku autogrāfiem.
Poētiska nācija ar daudz spēcīgiem grāmatu ilustratoriem
Šo gadu laikā ļoti daudz ir bijis jāatbild uz jautājumu, ar ko tad pasaules tirgū ir ievērojama latviešu literatūra? Īpaši mēs izceļamies ar divām lietām – dzeju un bērnu literatūru. Latvieši ir ļoti poētiska nācija – pie mums iznāk proporcionāli daudz dzejas grāmatu, turklāt līdzīgās (lai gan tas diemžēl arī nozīmē – mazās) tirāžās kā tādās valstīs kā Vācija, Francija vai Lielbritānija. Šķiet, pat lielai daļai mūsu prozas grāmatu raksturīgs poētisks apcerīgums, ne spraigs, uz priekšu dzenošs sižets.
Un vēl mums ir ļoti daudz talantīgu bērnu grāmatu autoru un ilustratoru – kā veiksmīgākā jāmin Anete Melece, kuras grāmata “Kiosks” par kioskā iesprūdušo pārdevēju Olgu, kas sapņo doties ceļojumā, izdota vairāk nekā divdesmit valodās, kā arī Vācijā iestudēta pat “Kioska” operas izrāde. Tāpēc zināmā mērā tas, ka milzīgus starptautiskus panākumus kino nesen ir ieguvusi tieši bērnu animācijas filma (Ginta Zilbaloža filma “Straume”), nemaz nav pārsteigums, jo literatūrā ar bērnu grāmatu ilustrācijām pasaulē izceļamies jau kādu laiku. No pieaugušo literatūras visvairāk ārvalstu valodās tulkotie prozas autoru darbi ir Noras Ikstenas “Mātes piens”, Jāņa Joņeva “Jelgava 94”, Lauras Vinogradovas “Upe”, Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc”.
Arī lieli rakstnieki staigā peldbiksēs
Atceros, ka vēl viena mana bērnības privilēģija bija diezgan agri uzzināt, ka visi rakstnieki nav veci un miruši. Reiz mēs ar mammu pludmalē satikām rakstnieku Albertu Belu (peldbiksēs!), kurš tolaik bija manas skolas obligātajā literatūrā. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc man jau vēlākos gados ļoti patika festivālā “Dzejas dienas” redzēt skolēnus ar pierakstu blociņiem rokās.
Lai gan visdrīzāk viņi tur bija nokļuvuši ne pēc pilnīgi brīva prāta, tā vismaz ir laba iespēja ieraudzīt, ka rakstnieki var būt arī jauni, skaļi, stilīgi, introverti, ekstraverti, smieklīgi, visādi. Tāpēc arī noteikti ir atbalstāma rakstnieku braukšana uz skolām – iespēja redzēt un parunāt ar dzīvu autoru grāmatu noceļ no obligātās literatūras pjedestāla, padarot mīļāku, pieejamāku un saprotamāku. Un arī rakstnieki priecājas redzēt savus lasītājus, citādi jau viņi tikai sēž un raksta, un nemaz nezina, vai viņus kāds maz arī lasa.
Tad kāpēc vispār cilvēkam būtu jālasa? Es bieži iztēlojos, kas notiktu, ja mani ieslēgtu telpā bez lielām izklaides iespējām vai kaut vai – izmestu uz vientuļas salas. Kas es būtu bez domām par rēķiniem, praktiskām ķibelēm, nenodotiem darbiem un nepagatavotām vakariņām? Vai man būtu pietiekami daudz domu, ko izdomāt, un stāstu, kurus atcerēties? Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es lasu – lai radinātu sevi domāt un iztēloties.
Kas tad vēl ir dzīve, ja ne stāstu stāstīšana
Tomēr galvenokārt jau es lasu vienkārši tāpēc, ka tas ir interesanti. Es šobrīd audzinu zīdaini, kas man dod iespēju daudz atcerēties arī savu bērnību. Visiem (labi, drošības pēc teikšu – gandrīz visiem) bērniem patīk klausīties stāstus, patīk, ka viņiem lasa priekšā, patīk pašiem izdomāt visvisādas iedomājamas un neiedomājamas lietas. Tas izklausīsies ļoti banāli, bet svarīgākais pēc iespējas ilgāk šo vēlmi nosargāt un nesačakarēt. Un es gribētu, lai katram Latvijas bērnam tiek dota tāda privilēģija – ja ne ģimenē, tad bērnudārzā un skolā.
