Ilze Kļaviņa
Teātra kritiķe, Spēlmaņu Nakts 2024/2025 žūrijas eksperte
Pirms izrādes Valmieras Tehnikuma svētku zālē es uzrunāju pirmajā rindā sēdošās jaunietes Aleksandru un Joannu, kuras pēc noskatīšanās apsola sniegt gaidāmā uzveduma vērtējumu. Meitenes piebilst, ka pilsētā esošo profesionālo teātri apmeklē reti, bet programmas “Latvijas skolas somas” viesošanās šajā izglītības iestādē ir pierasta lieta. Šoreiz mūsu uzmanību saista Cēsu Mazā teātra iestudējums “Distance”, kas mērķēts uz skolēnu auditoriju 7.–12. klašu vecuma grupā.
Pēc īsas organizatoru uzrunas un uzaicinājuma izslēgt telefonus uz skatuves uznāk četri aktieri, kas turpmāk visu izrādes laiku tur paliek. Gaisma zālē nenodziest, priekškars neatdala dekorāciju vietu no auditorijas. Redzami tikai daži rekvizīti, audiovizuālajā koptēlā nav ne miņas no tā, ko citkārt vērtējam kā teatralitāti šī vārda – “izlikšanās”, “pārspīlējums”, nozīmēs.
Gandrīz dokumentāli
Fonā ieskanas mūzika reiva stilā, aktieris Agris Krapivņickis pieiet pie nosacītas radiostudijas pults un, mikrofonā runājot, iepazīstina ar viesiem, kuru stāstus mēs dzirdēsim. Viņu vārdi atbilst aktieru Ilzes Liepas, Mārtiņa Liepas, Sandijas Dovgānes vārdiem. Jāpiebilst, ka izrādē nav lielo un mazo lomu, ansambļa dalībnieki atbalsta cits citu ar kopīgu skatuves darbību. Būtiski, izrādes pieteikumā profesionālie aktieri sevi sauc par performantiem, uzsverot netradicionālu spēles veidu un personiskas pieredzes iekļaušanu stāstu dramaturģijā.
Viesrežisore Sofija Meļņikova (Ukraina) apvienojusi mazo kolektīvu ar vēlmi kaut nedaudz pietuvināt pusaudžu un jauniešu izpratni tām sarežģītām izvēlēm, kas katram no viņiem jāpiedzīvo. Četri atsevišķi stāsti – monologi nosaka izrādes ritmu, tas pakļaujas individuālam vēstījumam un atklājas pakāpeniski. Vienam stāstam seko nākošais.
Aktieri ar tiešu un godīgu atklātību atskatās uz savām skolas gadu vājībām, emocionāli izvēršot to, kas mākslinieku iekšējā pasaulē un sajūtās bija izdzīvots viņu skolas vecumā.
Ar dramaturgu Jāņa Golubova un Diānas Kondrašas tekstu sakārtojuma palīdzību dzīves pieredžu rekonstrukcija mērķtiecīgi un lakoniski ilustrē gan apstākļus, gan piedzīvotās izvēles, gan zaudējumus un samierināšanos, arī vēlmi izķepuroties.
Daudz ir precīzu notikumu detaļu, starp tām katrs jaunietis var saskatīt ikdienā diemžēl apkārt sastopamo – atkarības no kaitīgiem ieradumiem, līdzatkarību no tuvo cilvēku problēmām, piemēram, tik izplatīto aizraušanos ar smēķēšanu/veipošanu.
Laika tēma
Uzrunājot auditoriju ar tiešumu un godīgu atklātību, aktieri to pasniedz caur sava vecuma pieredzi un vērtību skalu, tomēr bez didaktikas. Spriežot pēc zālē valdošām klusuma pauzēm attiecīgajās tām paredzētajās stāstu vietās, šķiet, ka vēstījums sasniedz pārpildīto skatītāju zāli. Sapratne un rosinājums uz pārdomām par iekšējām izvēlēm un salīdzinājumu ar savu pieredzi notiek bez vārdiem. Īpaši izteiksmīga ir Mārtiņa Liepas epizode, kurā aktieris it kā otrreiz izdzīvo to pašu iekšējo spriedzi ko pagātnē izdarīto izvēļu laikā. Fināla kopsavilkumā viņš fokusē uzmanību uz velti zaudēto laiku, kad bija jālabo kļūdas, jāsedz kredīti, jāsakārto attiecības. Intonācija robežojas ar nožēlu un vainas sajūtu pašam pret sevi.
Ar uzticēšanos skatītājiem bez tradicionālās pieaugušo–bērnu attiecību distances, ar klātesamības atdevi un bez uzspēles, izpildījuma patiesuma spēks sabalsojas ar skatītāju aplausiem. Tie skan neviltotā atzinībā.
Pēc izrādes
Jaunietes Aleksandra un Joanna un vēl trīs viņu kursa biedrenes, kuru vārdus nepaspēju pierakstīt, labprāt sniedz komentārus. Minot augstāko iespējamo – “10 no 10” baļļu vērtējumu, visas apgalvo, ka mēdz būt ļoti kritiskas un, ja būtu kas negatīvs, ko teikt, tad to neslēptu. Īpaši viņām paticis, ka situācijas, par kurām stāsta viens vai otrs izpildītājs, netiek rādītas ar lomu spēlēm, bet ir papildinātas ar metaforiskas nozīmes darbībām. Piekrītu viņu viedoklim, ka, iespējams, spilgto un izteiksmīgo performatīvo momentu ar kustību teātra un improvizācijas elementiem varētu būt vairāk.
Mans pēdējais provokatīvais jautājums liek jaunietēm samulst – “vai tas ir īsts teātris”. Vienas atbildes nevar būt. Tas, cik katru individuāli saviļņojis teātra iestudējums “Distance”, nav izmērāms, bet nenoliedzami veiksmīga ir tuvināšanās katra iekšējas izvēles motivācijai, kas panākta ar minimāliem ārējiem līdzekļiem.
Vai to vajag salīdzināt ar daktera poti kādas slimības profilaksei un vai skatuves mākslai ir preventīva ietekme, kas pasargās no kļūdām, arī ir neatbildami, taču sirsnīgas mijiedarbības un labvēlības piepildītā izrādes stunda – tā ir vērtība.
Izrāde ir vērtīgs pienesums profesionālo teātru veidoto iestudējumu sarakstam, kas pēdējos gados, pieaugot abu pušu – gan skolu, gan teātru – interesei, pastiepies garāks un skar tādas smagas tēmas kā skolēnu savstarpējās attiecības, mobings, dzīves pozīcijas izvēle un citas. Arī šī izrāde “Distance” trāpa būtiskā – atkarību izraisītu mentālo traumu problemātikā, izteiksmes ziņā atbilst iecerētā vecuma interesēm, iepriekšējai pieredzei, uztverei, un palīdz nokļūt tuvāk cits citam.
Plašāk par izrādi var lasīt programmas “Latvijas skolas soma” kultūras norišu katalogā.
