Aija Tūna, Dr. paed.,
kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” vadītāja
Mūsu pirmo šī gada tikšanos vēlos sākt ar daudzās nozīmēs spēcīgu citātu no 2024. gadā pieņemtā UNESCO ietvardokumenta par kultūras un mākslas izglītību. Pasaules gaišākie prāti un valstu līderi vienojās atziņā, ka
“kultūra un māksla ir neatņemama ikviena cilvēka un sabiedrības holistiskas un iekļaujošas attīstības, noturības un vispārējās labklājības sastāvdaļa. Kultūra ir centrālais elements tam, kas padara mūs par cilvēkiem un veido pamatu mūsu vērtībām, izvēlēm, savstarpējām attiecībām un attiecībām ar dabu, attīstot kritiskās domāšanas spēju, identitātes apziņu un spēju cienīt un pieņemt citādo”.
Tik vienkārši un skaidri izteikta cilvēka būtība un attiecības ar kultūru, aizsteidzoties priekšā jautājumam “Kāpēc kultūra?“ visās tā intonācijās un variācijās.
Daudzveidība, piemērotība, izvēle
Šajā straujo pārmaiņu un tehnoloģiju triumfa laikmetā mums visapkārt parādās aizvien pārliecinošāki piemēri tam, ka kultūrai un mākslai ir būtiski svarīga loma cilvēka iztēles, radošuma un pašizpausmes bagātināšanā, kas izpaužas kā tradicionālo robežu izšķīšana vai apzināta ignorēšana, izvēloties sava vēstījuma paušanai visdažādākos materiālus un procesus. Bērniem un jauniešiem saskarsme ar kultūru un mākslu sniedz jaunus impulsus tālākai cilvēku, dzīves un pasaules pētīšanai, rosina zinātkāri un paplašina radošās darbības iespējas, tā uzlabojot arī ikviena skolēna sociālās un ekonomiskās izredzes tālākajā dzīvē, jo īpaši jau kultūras un radošo industriju nozarēs. Atliek tikai izmantot kultūras sniegtās iespējas kā to nelielo, bet absolūti būtisko atspēriena punktu (un šis plaši izplatītais teiciens nāk no fizikas, vai ne?), kas ļauj paveikt pārsteidzoši lielas lietas.
Taču var jau arī iepazīšanos ar apkārtējo pasauli sākt ar esošo iespēju salikšanu pa kaudzītēm. Vispirms vienā veidā, teiksim, pa kultūras nozarēm, nodalot humanitārās un eksaktās zinātnes utt., tad citā veidā. Gluži kā bērni, kas ķērušies pie mantu kastes pētīšanas – varam sašķirot pa krāsām, pēc lieluma, atbilstoši veicamajai funkcijai vai vēl kā savādāk. Domājot par kultūras piedāvājumu bērnu un jauniešu auditorijai un pārskatot skolu sniegtās atsauksmes un pārskatus, visvairāk redzam teātra izrādes, koncerti un koncertsarunas (agrāk pazīstamas kā koncertlekcijas), muzeju ekspozīcijas un nodarbības un nu jau arī kinofilmas. Taču tas nebūt nav viss, kas pieejams un ir iepazīšanas vērts.
Tāpēc vēršamies pie radošajiem profesionāļiem un arī skolotājiem – izvēļu veicējiem, ar aicinājumu padarīt skolēniem redzamākas Latvijas dizaina pērles un talantīgos māksliniekus, vizuālās mākslas, tostarp fotogrāfijas, dejas, arhitektūras un cirka pienesumu Latvijas kultūrā dažādos laika nogriežņos.
… nav jāiet grūtākie ceļi
Man jau kādu laiku no prāta neiziet vārdi, kurus lieliskā rakstniece Laura Vinogradova nodod ar sava jaunākā romāna “Vārnas” galvenās varones Sannas starpniecību: “Man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga.”
Sabiedrības viedoklis par dzīves vērtīgumu, sverot un mērot citu dzīves ar savas pieredzes un stereotipu mērlentu, izpostījis ne viena vien cilvēkbērna pašvērtību, kas ir būtiskākais dzīves pamatu būvmateriāls. Nu var izpausties uzmācīgā iekšējā balss, kas apgalvo – lai ko tu darītu, tu neesi gana labs. Tu esi par lielu vai par mazu, par skaļu vai par klusu, tava āda ir par gaišu vai par tumšu, tu nerunā gana labi latviski vai runā kaitinoši daudz. Skaidrs, ka aizķersies kāja, saplīsīs zeķbikses, trāpīsies bedrainākais ceļš un gausākā rinda pie kases.
Lai cik rūpīgi tiek maskētas patiesās izjūtas, lielāka kļūst arī ledāja redzamā daļa – pieaug bērnu un pusaudžu mentālās veselības problēmu apjoms. Tad nu tiek rīkotas diskusijas, iekārtotas jaunas atbalsta sniegšanas vietas, veidoti projekti, kuru pareiza īstenošana nāk ar jauniem kreņķiem un uztraukumiem, un tā bez gala. Zinām taču, ka iedarbīgāk, ilgtspējīgāk un neapšaubāmi lētāk būtu kļūt savstarpēji laipnākiem un iejūtīgākiem, noteikt reālākus mērķus un saprātīgākus to sasniegšanas termiņus, bet kurš gan pirmais būs tas lūzeris, kurš pazeminās gaidas un prasības, ja vajag, tā sacīt, katru dienu aizvien ātrāk, augstāk, tālāk.
Pag’, sleja bija jāraksta par kultūru. Vai neesam aizgājuši neceļos? Noteikti nē, jo viena no kultūras un mākslas brīnumainajām īpašībām ir spēja dziedēt – ar nomierinošu vai enerģisku mūziku, ar mākslas darba, izrādes vai grāmatas radīto spēku, kas saudzīgām rokām atpogā pret pasauli sargājošo bruņukreklu un ļauj sajust tās skudriņas, no kurām tikai mazs pussolītis līdz asarām, smiekliem, apskāvienam vai varbūt vēlmei un gatavībai sasukāt matus un uzvilkt tīras drānas.
Kultūras notikumi un mākslas darbi atklāj, ka arī citi jutušies vai jūtas līdzīgi un ka ir veidi, kā tiešām pamazām uzlabot savas dzīves kvalitāti.
Tajos var uzzināt arī par lamatām, kas dzīves ceļā noteikti neizpaliks, un varbūt kultūras pieredze būs tas, kas palīdzēs mācīties no citu kļūmēm un nenokrist vai vismaz sagrupēties un padarīt kritienu mīkstāku un piecelšanos veiklāku.
Mani interesē dzīve
Atgriežoties pie atziņas, ka kultūra ir izšķirošā mūsu cilvēciskās dzīves sastāvdaļa, mudinu jūs šajā gadā vēl vairāk izbaudīt un izmantot kultūru savas personības un visas mūsu sabiedrības izaugsmei. Pasaules sadalīšana kaudzītēs ir tikai sākuma punkts, kurā vēl maz prieka un arī labuma, taču centieties paņemt kaut ko no katras kaudzītes. Iepazīstot dažādas kultūras nozares, mēs gādājam sastāvdaļas gardajai zupas, kas taps lielajā saimes zupas katlā. Mēs izvēlamies labākos katra veida produktus – vai tie būtu dārzeņi, garšvielas un aizdars zupai vai izrādes, izstādes, koncerti un citi kultūrnotikumi; vērojam, kā tie sadraudzējas, veidojot ko nebijušu (grāmata pārtop filmā vai izrādē, mākslinieka gleznas iedvesmo mūzikas rašanos utt.), un tad ieraugām mākslinieka veidotajā realitātē sevi un savu dzīvi ar visām tās gaišajām un tumšajām svītrām.
Nevar pateikt labāk, kā to savulaik kādā intervijā teicis viens no izcilākajiem latviešu fotogrāfiem Valts Kleins:
“Mani neinteresē fotogrāfija. Mani interesē dzīve.”
Meklējiet paši un neuzkrītoši palīdziet jums apkārt esošajiem bērniem un jauniešiem ieraudzīt un saprast dažādās kultūras valodās stāstītos stāstus par dzīvi, atrodot tajos gan idejas, ko attīstīt, gan darbus, ko darīt, gan svētkus, ko svinēt. Cerībā, ka tā kļūsim labāki cilvēki, kas grib un prot veidot labāku sabiedrību, sākot te un tagad.
