Inga Bika
Kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma”
eksperte komunikācijas jautājumos
“Manuprāt, kino apmeklējums kopā ar vecāku ir brīnišķīga iespēja, kā stiprināt medijpratību, kā runāt ar bērnu par to, ko viņš ir redzējis kino un kā nerādīt viņam tikai absolūti infantilu saturu, kas kardināli atšķiras no dzīves realitātes,” tā Rīgas Starptautiskā kino festivāla / Riga IFF radošā direktore Sonora Broka pirms kāda laika pauda Latvijas Radio 1 raidījumā “Ģimenes studija”. Paplašinot šo domu, to var attiecināt uz visām kultūras nozarēm un kultūras pieredzēšanu arī kopā ar skolotājiem. Caurviju stīga joprojām ir neērtības pārvarēšana un sarunāšanās.
Sašust par dažādām tēmām un parādībām mēs protam itin labi, un subjektīvi viedokļi, kas pašu izpratnē top par objektīvu patiesību, bieži vien liedz redzēt skaidrāk un domāt plašāk. Ļoti asi atšķirīgu viedokļu lauki saduras, ja runājam par bērniem, un bieži vien gribot pasargāt, veidojam sev ilūziju, ka tas ir iespējams. Nepamanām, ka radio atskaņoto dziesmas cenzēto versiju vienpadsmitgadnieks, iespējams, jau ir noklausījies kādā straumēšanas vietnē vai YouTube platformā, kur saglabātas visas mākslinieka iecerētās frāzes un vēstījumi. Piemērs sadursmei starp jauniešu pieredzi un pieaugušo priekšstatiem par to manāms gadījumā ar šā gada maijā Ogres tehnikumā atcelto reperu M. Sencis (vārda cenzētā versija) un Grandmasters Neons koncertu. Navigēt pa interneta plašumiem liela daļa bērnu un jauniešu prot labāk par saviem vecākiem, tostarp atrast saturu, kas, pieaugušoprāt, nav piemērots.
Drosmīgā kultūra
Lai arī pa laikam Latvijas sabiedrību bažīgu dara kāda kultūras notikuma saturs, forma vai pat afiša, tieši pēdējā laikā ik uz soļa pamanu tramīgus izteikumus par šobrīd aktuālo kultūras piedāvājumu – Latvijas Nacionālajā teātrī šajā sezonā iestudētas intensīvas un izaicinošas izrādes – “Ugunsseja” un “Marats/Sads”. Pirmizrādi Liepājas teātrī tikko piedzīvojusi arī režisora Jāņa Znotiņa izrāde “Mīlestības vārdā” kas šķetina jautājumus par to, ko nozīmē vārdu savienojums “tradicionālā ģimene” un kā jaunietim iziet cauri pirmo romantisko pieredžu sarežģītajiem ceļiem. Manuprāt, tā ir lieliska iespēja skolotājiem nākamajā mācību gadā šo īpaši pusaudžu auditorijai veltīto izrādi piedāvāt saviem skolēniem un par to sarunāties.
Vizuālās mākslas nozarē atmiņā vēl nesenais precedents ar mākslas darbu izņemšanu no izstādes Rotko centrā, taču šobrīd aktuāls notikums Latvijas kultūrtelpā, kas rosinājis kaislīgas diskusijas sociālajos medijos, ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāde “Iekāres vārdā”. Varbūt vidusskolēniem tā varētu šķist interesanta, un, skaidrojot viņiem kontekstu, izstāde varētu būt labs izejmateriāls sarunām?
Jautājums nav skaļi uzdots
Pasaule vienmēr ir bijusi sarežģīta, satraucošu notikumu pilna, un daudzi jautājumi, kas cilvēkus nodarbināja pirms gadu desmitiem un simtiem, ir aktuāli arī šodien. Atšķirība ir tā, ka tagad varam notikumiem sekot teju tiešraidē, informācija par visu, ko varam un nevaram iedomāties, mums pieejama dažu klikšķu attālumā.
Lai kopīgi taptu par veselīgāku un mazliet laimīgāku sabiedrību, mums ir jābalsta citam citu un jāsarunājas, nevis jāslēpjas. Varbūt par kara ainām, ko ik dienas var redzēt visdažādākajos medijos, ar bērniem ir jārunā, pat ja jautājums nav skaļi uzdots, bet mazā cilvēka acīs manāms liels satraukums? Varbūt pret veselības mācību un seksuālo izglītību skolās nevajadzētu protestēt, bet šīs sarunas risināt arī mājās? Varbūt kāda filma nevis jāizslēdz, bet kopā jānoskatās un jāpārrunā? Varbūt vasara ir mierīgāks laiks rāmām sarunām?
