Sabīne Ozola
Kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma”
eksperte administratīvajos jautājumos
Pēdējo gadu laikā atvaļinājumos un brīvdienu izbraucienos esmu sev izveidojusi kādu noteikumu – paralēli izklaidei un kafejnīcu (vislabāk tādu, kuru piedāvājumā ir plaša desertu izvēle) apmeklējumiem, obligāti savu ārvalstu ceļojumu plānos iekļauju kādu kultūras institūciju – muzeju, mākslas galeriju, bibliotēku u.c. Tas katru reizi jaunā veidā ļauj ieraudzīt vietējos cilvēkus, viņu vēsturi un vērtības. Un pirms kāda laika, šķiet, ka pat neapzināti, šīs pieredzes sāku salīdzināt ar to, ko kultūrvietās pieredzu Latvijā – ko redzu, satieku, kurš uzsmaida un kurš palīdz atrast īsto ieejas biļetes QR kodu. Un tas katru reizi no jauna atgādina, ka kultūras institūcijas nav tikai ēkas, kur uzglabāt, saglabāt, turpināt un no jauna radīt kultūru visā tās dažādībā, bet arī saskatīt un pieredzēt cilvēcisko. To, kas mūs padara par cilvēkiem. Šoreiz par to no personīgajām piezīmēm, esot apmeklētāja lomā.
No akadēmijas laikiem atceros lekcijas, kurās tika stāstīts, ka kultūras institūcijas kalpo par mūsu sabiedrības kolektīvās atmiņas glabātāju. Katrs artefakts, katra glezna ir mūsu pagātnes liecība, saglabājot to cilvēku, kas bijuši pirms mums, zināšanas un pieredzi. Tās ir kā laika kapsulas, kas savieno mūs ar idejām un notikumiem, kas notikuši mums nepiedzīvotos laikos.
Taču kultūras institūcijas ne tikai parūpējas par to, kas bijis, bet arī izceļ šobrīd dzīvojošā cilvēka radošumu. Staigājot pa kādu galeriju vai apmeklējot koncertu, mākslas darbi atgādina par cilvēka neierobežoto iztēli. Arvien jaunos veidos tiek dota balss māksliniekiem un citu jomu kultūras profesionāļiem, kuri pārkāpj robežas, izaicina normas un iedvesmo mūs redzēt pasauli caur jaunām perspektīvām (kuras ne vienmēr ir skaidras un uzreiz uztveramas).
Kultūras institūcija kā dzīva, elpojoša būtne
Es ļoti ceru, ka katra kultūras institūcija jūtas nevis kā statisks piemineklis, bet gan kā dzīva, elpojoša būtne, kas mainās tāpat kā cilvēks – reaģē uz sabiedrības pārmaiņām, kļūst atvērtāka, iekļaujošāka, apgūst jaunas tehnoloģijas un pieejas, kā arī atspoguļo mūsu laika mainīgās normas.
Turklāt tieši tādas kultūrvietas konfrontē mūs par morāles un ētikas jautājumiem, kuriem ikdienā bieži nerunājam. Savā pieredzē esmu piedzīvojusi mākslas darbus, kas izaicina manus personīgos uzskatus un liek stāties pretī neērtām patiesībām (un tas ir grūti). Kas tas vispār ir? Kā tas liek man justies? Kāpēc es tā reaģēju? Un bieži vien tieši šīs pieredzes liek augt kā cilvēkam.
Diskusijas, ko izraisījis provokatīvs eksponāts, kopīgais klusums teātrī – šie mirkļi rada piederības sajūtu, kopienas izjūtu. Muzeji, teātri, kultūras centri (un cilvēki, viņu darbi, kas tajos mīt) mums atgādina, ka mēs neesam vieni savās domās vai emocijās, bet gan saved kopā, palīdzot atrast kopīgu valodu mūsu dažādajās pieredzēs. Un dažādība nav slikta. Tā parāda (un mums svarīgi saskatīt), cik neskaitāmos veidos cilvēki dažādās ģeogrāfiskajās lokācijās (vai arī dzīvodami vienā kāpņutelpā) un laika periodos domā. Un, cerams, ka katru reizi arvien vairāk pamanot kopējo, veidojas savstarpējā empātija un sapratne. Tā pamazām starp mums mazinās savstarpējās plaisas.
Cilvēka izšķirošā loma
Atgriežoties pie kultūras institūcijām, liela loma ir arī kuratoriem, bibliotekāriem, pedagogiem, mediatoriem, māksliniekiem un visam plašajam kultūras darbinieku lokam. Šiem cilvēkiem ir izšķiroša loma vēstījuma radīšanā un pieredzes veidošanā. Viņi izlemj, kādi stāsti tiek stāstīti, kādā veidā un kā viņu klātbūtne var izraisīt konkrēta veida dialogu, apmeklētāju emocijas un attieksmes. Vai kāds man palīdzēs saprast, kur varu atrast savu sēdvietu koncertā? Vai kāds norādīs, kur varu atstāt savu slapjo lietussargu, ko izmantoju, lai lietainā laikā atskrietu uz jaunās izstādes atklāšanu?
Un tāpēc man šķiet, ka savā būtībā jebkura kultūras institūcija ir dziļi cilvēciska — atspoguļo mūsu vēsturi, mūsu radošumu, mūsu vērtības, savstarpējo saikni un nākotnes neparedzamību.
Un šodienas pasaulē, kas bieži jūtas sadrumstalota un sadalīta, kultūras institūcijas piedāvā fizisku un garīgu telpu, kur mēs varam satikties, lai pētītu, mācītos un svinētu to, ko nozīmē būt cilvēkam. Jo nav jau īsti viena veida, kā tādam būt.
