Kāpēc sarunāšanās ar jauniešiem pēc kultūras norises ir tikpat nozīmīga kā pati norise? Kāda ir neatkarīgo teātru veiksmes atslēga jauniešu uzrunāšanā? Kādēļ laikmetīgās mākslas izstumšana no ikdienas pieredzes ir zaudējums mums katram? Un kā panākt, lai skolotāji aktīvāk dalītos pieredzē par kultūras norišu izvēli?
Pārdomās par šiem un daudziem citiem jautājumiem dalījās Ventspils 4. vidusskolas sociālo zinātņu skolotāja ar vairāk nekā divdesmit gadu pieredzi pedagoģijā Kristīne Kornijanova. Gandrīz divu stundu garā sarunā ar Kristīni devās programmas “Latvijas skolas soma” eksperte (un bijusī Kristīnes skolniece) Sabīne Ozola.
“Programma “Latvijas skolas soma” ir viena no fantastiskākajām lietām, kas Latvijā vispār notiek. Tā ir ļoti svarīga un vērtīga.”
Ideja uzklausīt Kristīnes pārdomas par kultūras lomu izglītības vidē un programmas “Latvijas skolas soma” īstenošanu skolā aizsāka Facebook platformā ievietotais Kristīnes ieraksts. Tajā bija redzams plakāts, kur pārskatāmā veidā apkopotas visas kultūras norises, ko apmeklējuši viņas audzināmie vidusskolas laikā. Vizualizācija bija liecība gan skolēnu bagātīgajai pieredzei, gan skolotājas apzinātajai pieejai kultūras integrēšanai mācību procesā.
“Es saviem skolēniem uzdevu jautājumu, ko viņi programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros no kultūras ir pieredzējuši. Un ar lielām acīm viņi atbildēja, ka neko. Citreiz ir tā, ka skolotājs sazinās un sakārto visu administratīvo pusi ar mākslinieku un programma “Latvijas skolas soma” paliek kaut kur aizmugurē – skolēniem nezināma. Tā kā es mācu ekonomiku, man ir svarīgi, ka jaunieši zina, kur aiziet nodokļu nauda. Jo nav jau tā, ka šīs norises ir pa velti – kāds par to samaksā.”
Viņa arī uzsver klases audzinātāja nozīmi kultūras norišu plānošanā, norādot, ka šim cilvēkam nereti ir vislielākā ietekme uz izvēles procesu. Tāpat Kristīne dalās pieredzē par programmas piešķirtā finansējuma izlietojumu. Daļa tiek segta no programmas finansējuma, bet daļu skolēnu ģimenes veic kā līdzmaksājumu. Tā tiek panākts līdzsvars, kas ļauj semestra laikā apmeklēt vairākas kultūras norises, nezaudējot pieejamību.
Tumšie zirdziņi
Taču ne vienmēr iespējams izvēlēties to, kas jau ir redzēts un novērtēts. Bieži vien skolotāji paši pirmo reizi iepazīstas ar norisi kopā ar skolēniem – un šajā procesā slēpjas gan risks, gan vērtība.
“Es varēšu norisi novērtēt tikai tad, kad uz to būšu aizgājusi. Tāpēc ir svarīgi, ka skolotāji dalās ar savām pieredzēm. Un protams, ka svarīgi izcelt labo mākslinieku sniegumu, bet tik pat nozīmīga ir “kritiskā nots” – mēs tikai kopā varam izvērtēt to plašo piedāvājumu, kas programmā ir. Norises aprakstā var būt skaisti aprakstītas visas tēmas un kā tās noder mācību procesā, bet skolotājs ar savu redzējumu to var izvērtēt un komentēt.”
Kristīne šo nenoteiktību dēvē par “tumšajiem zirdziņiem” – norisēm, par kuru kvalitāte nav zināma līdz brīdim, kad tās piedzīvotas. Tāpēc viņa īpaši aicina kolēģus nebaidīties dalīties ar atsauksmēm – gan pozitīvām, gan kritiskām. Tikai atklāts viedoklis var palīdzēt izvēlēties to, kas patiesi atstāj iespaidu un rezonē ar skolēniem.
“Ģertrūdes ielas teātris, Kvadrifrons un Dirty Deal Teatro ir mani teātri”
Sarunā vairākkārt izskanēja Kristīnes īpašā cieņa pret neatkarīgajiem teātriem un viņu darbu ar jauniešu auditoriju. Viņa uzsver, ka šie teātri ne tikai rada saturiski dziļas izrādes, bet arī īpaši domā par formu un ilgumu – par to, kā noturēt skolēnu uzmanību un padarīt skatīšanos par piedzīvojumu, nevis pārbaudījumu.
“Es uzskatu, ka tie ir jauniešu teātri. Un nevis tāpēc, ka izrādēs spēlē jauni cilvēki, bet tās ir stundas garumā un stundu jebkurš jaunietis var nosēdēt, veltīt savu uzmanību un par to pēc tam padomāt.”
Viņa īpaši izceļ Ģertrūdes ielas teātri, Kvadrifronu un Dirty Deal Teatro kā platformas, kas uzrunā jauno skatītāju. Ne tikai ar saturu, bet arī ar atvērtību sarunai. Pēc vairākām izrādēm skolēniem tiek dota iespēja satikt aktierus, uzdot jautājumus un dalīties pārdomās.
“Pagājušajā semestrī mēs braucām uz izrādi “Vismaz 3. vieta”. Pēc izrādes aktieri palika uz sarunu, jauniešiem jautāja, ko viņi domā par izrādē redzēto, ko saprata. Minēja arī paši savas sajūtas. Daudzi jaunieši pēc tam teica, ka nebija iedomājušies, ka vienas izrādes ietvaros iespējams runāt par tik daudzām lietām, ko varbūt viņi skatīšanās laikā pat nebija pamanījuši un iedomājušies.“
Kristīne arī dalās ar konkrētām izrādēm, kas pēdējā laikā uzrunājušas gan viņu, gan viņas skolēnus. Kā labie piemēri izskan Kvadrifrona izrādes “Vēlēšanās” un “Nebiju. Nezinu. Neatceros”.
“Kvadrifrons pēdējā laikā veido izrādes par ļoti svarīgām tēmām. Interesants ir izrāžu veids, pieeja, kas arī uz jauniešiem atstāj labu iespaidu.”
Tāpat biedrības “DrKT” izrāde “Tiesa” mainījusi skolēnu izpratni par to, kāda var būt teātra izrāde.
“Daudzi jaunieši izgāja no zāles un teica – bet mēs taču gājām uz izrādi. Puse bija jāskatās video. [..] Jaunieši man uzdeva jautājumu – šo mēs saucam par izrādi? Tāpēc, ka viņiem nav pieredzes.“
Kā iegūt vai zaudēt nākotnes skatītāju?
Kristīne uzskata, ka jaunieši nav tikai pasīvi kultūras patērētāji – viņi ir nākotnes skatītāji, kuru attiecības ar kultūru veidojas jau šobrīd. Viņasprāt, lielie teātri ar ļoti garajām izrādēm šobrīd zaudē jaunieti kā skatītāju.
“Lielajiem teātrim būtu jāsaprot, ka, jā – šobrīd viņiem ir pilna, izpārdota zāle, bet skatītājs taču kādā brīdī arī noveco. Ja tu nedomā par to, kas tavu auditoriju nomainīs un teātri nāks skatīties… Tāpēc es vēlreiz atkārtoju, manuprāt, mazajiem teātriem būtu jāpiešķir ordenis, ka viņi audzina jauno skatītāju.“
Tomēr arī pieaugušajiem – skolotājiem, vecākiem – ir būtiska loma jaunieša ceļā uz kultūras izpratni. Pirmā pieredze var kļūt par pamatu turpmākai interesei – vai arī tās trūkumam.
“Man viens jaunietis teica, ka viņš izrādē vienu reizi ir bijis un viņu tas neinteresē. Es teicu, ka nevedīšu viņu uz to pašu izrādi, bet nē. Un tā ir lieta – ja tu jaunietim pirmo pieredzi padari mokpilnu un nepatīkamu, un viņš izejot ārā neko nesaprot un pēc tam ar viņu nekas netiek pārrunāts – dabūt viņu otru reizi tajā pašā vietā būs ļoti, ļoti grūti. Pat skaistais teikums “mums nenotiks stundas” vairs tajā gadījumā nedarbojas. [..] Visas problēmas, ko mēs saskatām jauniešos, ir mūsu, pieaugušo pasaules radītas. Mēs ar savām attieksmēm, nepareizajām izvēlēm esam radījuši noraidošu attieksmi.“
Tādējādi Kristīne uzsver: kultūra var kļūt par jaudīgu izglītības instrumentu tikai tad, ja pieaugušie kļūst par sabiedrotajiem šajā procesā – radošiem, atvērtiem un godīgiem gan pret sevi, gan pret jauniešiem.
Konceptuālā māksla liek domāt
Kristīne sevi dēvē par modernās mākslas atbalstītāju. Viņa uzskata, ka laikmetīgajai mākslai ir būtiska nozīme mūsdienu sabiedrībā – tā rosina domāt, diskutēt un attīstīt kritisko domāšanu. Taču, viņasprāt, Latvijā šī mākslas joma joprojām netiek pienācīgi novērtēta.
“Mēs Latvijai nodarām milzīgu postu, ka mēs netiekam galā ar laikmetīgās mākslas centralizāciju, kur vajadzētu būt Laikmetīgās mākslas muzejam, kur regulāri notiktu izstādes un dažādas citas aktivitātes. Šobrīd modernās mākslas izstādes ir “jākasa pa kaktiem””.
Viņa uzsver, ka konceptuālā māksla ir spēcīgs izglītības instruments – tajā slēpjas simboli, zemteksti, alegorijas. Tieši šis slāņainums padara to par materiālu kritiskās domāšanas attīstīšanai.
“Konceptuālā māksla liek domāt un aizdomāties par aktuālām problēmām [..] Mēs varam mācīt skolēniem, kas slēpjas aiz virskārtas, ko mēs varam nojaust aiz redzamās daļas. Tas mūsdienu pasaulē ir svarīgi.”
Tomēr problēma, viņasprāt, ir tajā, ka daudzi pieaugušie, tostarp skolotāji, paši ar šāda veida mākslu nesaskaras. Tas veido plaisu starp izglītību un laikmetīgo kultūru, ko Kristīne saista ar padomju estētikas (reālisma) mantojumu. Viņa min, ka sabiedrības neizpratne bieži vien izpaužas skaļos konfliktos – piemēram, diskusijās ap mākslinieka Kristiāna Brektes darbiem –, bet pamatā tam visam ir vienkāršs fakts: cilvēki nav ar šo mākslu pietiekami iepazinušies.
“Skolotāji ļoti skeptiski skatās uz laikmetīgo mākslu, paši to nepatērē. [..] Man ir pretenzijas pret Latvijas kultūras kanonu. Es saprotu, ka tas ir svarīgi, bet tā visa ir tradicionālā lieta. Mēs noteikti tajā varam atrast iedīgļus modernajam, laikmetīgajam pasaules skatījumam, bet, manuprāt, tādam pašam kultūras kanonam būtu jābūt arī par laikmetīgo mākslu. Tad neradīsies situācijas, kad veidojas garas, negatīvas diskusijas par murāli, jo cilvēki nesaprot laikmetīgo mākslu. Un kā tad viņš to varēs saprast, ja to vispār nav to iepazinis?”
Domājot par skolas vidi, šeit Kristīne saredz programmas koordinatora lomu, kurš dažādo norišu un to formu izvēli.
Norišu izvēle
Runājot par norišu izvēli, Kristīne pauž bažas, ka skolotāji nereti apzināti vai neapzināti izvēlas skolēniem pārlieku sarežģītas kultūras pieredzes. Viņasprāt, šāda pieeja var būt bīstama – tā nevis ieinteresē, bet atsvešina. Bērniem, kuri kultūru ikdienā nepatērē, nepieciešams kaut kas interesants, kas veicina interesi.
“Man dažreiz šķiet, ka skolotāji izvēlas tik sarežģītas kultūras norises, ka tas būtu tas pats, ja mēs jauniešiem fiziku sāktu mācīt ar kvantu fiziku – sākam 7. klasē un uzreiz ņemiet un saprotiet to. Un bieži vien skola arī to kultūru sāk ar “kvantu fiziku” – lielos, sarežģītos literatūras tekstus. Un, ja bērns nepatērē literatūru ikdienā, mēs skolā uzreiz piedāvājam smagnēju, dziļu, ar daudzām nozīmēm, simboliem un iekodētiem DNS pilnu tekstu.“
Šeit atkal parādās Kristīnes galvenā ideja – kultūrai skolā ir jābūt tiltam, nevis mūrim. Lai skolēns vēlētos pie šīs pieredzes atgriezties, viņam tā vispirms ir jāsaprot, jājūt, jāatpazīst tajā kaut kas sev pazīstams vai interesants.
Pirms un pēc – sarunas, kas padziļina pieredzi
Kristīne uzsver, ka skolēna kultūras pieredzi neveido tikai pats notikums. Ļoti būtiska loma ir sarunai – gan pirms, gan pēc. Taču viņa atzīst: sagatavošanās izrādei jeb “pirms” aktivitāte var būt izaicinoša, īpaši tad, ja pats skolotājs notikumu vēl nav redzējis. Tomēr viņa regulāri meklē veidus, kā iepriekš dot skolēniem kontekstu.
“Dirty Deal Teatro Ventspilī rādīja izrādi “Drama Queen”. Pirms izrādes man bija stunda, kur es vispār skaidroju, kas šobrīd notiek Ukrainā, kādas pilsētas skar, par bēgļiem. Un izrādās, ka es stundā biju uztrāpījusi tieši to pilsētu par kuru bija stāstīts izrādē. Un tad jaunieši bija priecīgi, ka tieši pirms izrādes bija runājuši tieši par to pašu.“
Kristīne izmanto recenzijas, kultūras apskatus, piemēram, “100g kultūras”, un kritiķu viedokļus kā atbalsta materiālus skolotājam – tie kalpo kā “atskaites punkts” aiz kura aizķerties, lai sagatavotu skolēnus izrādes uztverei. Viņa arī novērtē, ka teātri mūsdienās pievieno izrāžu aprakstiem arī saites uz recenzijām.
“Pirms skatījāmies izrādi “Nebiju. Nezinu. Neatceros”, daudz runājām par Viktoru Arāju. Daudzi jaunieši pat nezināja, ka mums arī bija cilvēki, kas piedalījās holokausta realizācijā. Un mēs veidojām diskusiju – kāpēc cilvēki šajā situācijā nostājās vienā vai otrā pusē.“
Runājot par pēcrefleksiju, viņa uzsver: tas ir būtisks posms, kas nedrīkst tikt atlikts uz vēlāku. Refleksijai jānotiek drīz pēc notikuma, kamēr sajūtas vēl ir dzīvas. Kristīne uzskata, ka nevajag uzspiest rakstisku pieredzes aprakstu – būtiskākais ir saruna. Viņa aicina skolēnus brīvi izteikties un viens otru dzirdēt. Tādā veidā saruna kļūst par turpinājumu kultūras notikumam, nevis atsevišķu uzdevumu.
“Pārrunāšana ir ļoti svarīgi. Ja nepārrunā, es esmu sapratusi, tad nemaz nav nekādas jēgas. Jauniešiem ir grūti ar simboliem un zemtekstiem. Bet, ja viens var izteikties, tad otrs, tad, man šķiet, tā diskusija ir tik pat vērta kā tas kultūras notikums.“
Papildus programmas aktivitātēm Kristīne skolā rīko gardēžu filmu vakarus, kuru svarīgi sastāvdaļa arī ir sarunāšanās par redzēto.
“Jauniešiem ir sava doma un savs skatījums. Un tāpēc viņi bieži vien pamana lietas, ko es neesmu pamanījusi. Tāpēc ir svarīga tā sarunāšanās – katrs var izteikt savu domu un pavirpināt citu idejas. [..] Dažreiz vajadzēs kaut kā īpaši viņus uzvedināt, bet dažreiz viņi paši ļoti labi saskata. Kad sākas saruna, tad aiziet ideja pēc idejas. Nevajag to jaunieti pārāk zemu novērtēt, pat ja viņš ikdienā kultūru nepatērē.“
“Art should disturb”
Gatavojoties intervijai, internetā uzgāju bildi, kur Kristīnei mugurā ir krekls ar uzraksti “Art should disturb” (“Mākslai vajadzētu būt traucējošai”). Tas uzvedināja runāt par neērtām emocijām un skolotāju robežām, kas bieži vien ir galvenais šķērslis laikmetīgās mākslas pieņemšanai. Kā skolotājam pārkāpt robežu un ļauties laikmetīgās mākslas aicinājumam sajust arī negatīvas, nepatīkamas un kairinošas emocijas? Kristīne skaidro, ka atslēga meklējama tajā, ka sarunas pirms un pēc kultūras notikuma vajag ne tikai jauniešiem, bet arī starp pieaugušajiem.
“Skolotāju iepazīstināt ar laikmetīgo mākslu ir, manuprāt, desmit reizes grūtāk nekā jaunieti. Jaunieši ļaujas. Es nekad nepiekritīšu, ka jaunieši ir nepieklājīgi vai viņiem nav autoritātes. Protams, ka tā gadās, bet bieži vien pie tādas situācijas vainīgs ir tieši pieaugušais. Jaunieši bieži vien ieklausās, ļaujas notikumiem, jaunām lietām. Bet skolotājus, kam jau ir priekšstats, kas ir un kas nav pareizi, vērtīgi un nevērtīgi – tas ir cits jautājums. Es domāju, ka to nevar izdarīt citādāk kā pašiem ejot un pēc tam pārrunājot.“
Šī tēma sarunā vairākkārt atgriezās – mākslas neizpratne sabiedrībā nav tikai skolotāju problēma. Tā ir plašāka parādība, kas saistīta ar kultūras izglītības trūkumu un stereotipiem.
“Kultūras norises kā mācīšanās resurss”
Kristīne 2024. gadā piedalījās programmas “Latvijas skolas soma” un Izglītības attīstības centra rīkotajā pedagogu profesionālās kompetences pilnveides programmā “Kultūras norises kā mācīšanās resurss”, kas sarunas laikā ļāva pārrunāt Kristīnes sajūtas par pieredzēto kursos. Šī pieredze viņu vēl vairāk pārliecināja – skolotājiem ir jādod iespēja pašiem būt skatītājiem, nevis tikai kultūras pieredzes organizatoriem.
“Izglītības attīstības centrs – tā ir kvalitātes zīme. Ingūna Irbīte un Daina Zelmene ir spēcīgākie metodiķi Latvijā, kurus vienmēr ir interesanti klausīties. Man ir paveicies, ka viņas ir arī manas jomas pārstāves, tāpēc es no tiem kursiem iegūstu trīskārtēju labumu. Es brīnos, ka viņas netiek vairāk pieminētas un izceltas. Viņu sagatavošanās un tas, kā viņas skatās uz lietām, man ir ļoti saistošas. [..] Mums skolotājiem reizi trīs gados ir bērnu tiesību kursi jāiziet – varētu tos mest malā un šādus kursus vajadzētu rīkot obligāti visiem klašu audzinātājiem.“
Kristīne uzsvēra, ka kultūras norišu piedāvājums ir mainīgs, bet piemēru iekļaušana kursu programmā sniedz iespēju pašiem skolotājiem iepazīties ar jauniem piedāvājumiem, norišu formātiem, kā arī dalīties viedokļos. Tāpēc svarīga būtu arī apmācību regularitāte, kas ļautu atjaunot zināšanas.
“Svarīgi, ka kursi ļāva piedzīvot kultūru pašiem skolotājiem. Izrāde “Vēlēšanās” kursu ietvaros bija perfekta! Tā ir neatsverama pieredze. Ne vienmēr ikdienas darbā šie labie piemēri līdz skolotājiem nonāk.“
Tāpat Kristīne izceļ iespēju satikt dažāda līmeņa skolotājus un administrāciju pārstāvjus. Apmācību ietvaros izskanēja dažāds pieejas programmas īstenošanā skolā, taču svarīgākais, ko Kristīne uzskata – lēmumu par norišu izvēli nevar pieņemt tikai viens cilvēks.
“Visos gadījos, kad lēmumus var pieņemt viens cilvēks – tas ir bīstami. Tāpat kā tas ir politikā.“
Kristīne uzsver arī to, ka apmācības ir vēl viena platforma, kur aprunāties par to, kuri kultūras norišu piedāvājumi ir kvalitatīvi un kuri ne. Kursi var kalpot par filtru pret nekvalitatīviem piedāvājumiem.
“Tā mēs varētu apstādināt tās nekvalitatīvās norises. Jo, ja nav pieprasījuma, viņi jau neveidos arī piedāvājumu. Vai arī viņi būs spiesti mainīties, lai saprastu, kas nestrādā.“
Taču viņa uzsver: ne jau tikai subjektīvās sajūtas ir būtiskas, bet tieši argumenti – kāpēc kaut kas patika vai nepatika, kā skolotājs to redzēja caur savas klases prizmu?
“Man svarīgi ir argumenti, kāpēc kaut kas nepatika. Ja skolotājam šķita, ka kaut kas bija pārāk skaļi, lamājās – o, tieši tas būs tas, kur es savus skolēnus varētu aizvest.“
“Dažreiz ir tā, ka tiem pašiem skolotājiem vajag, lai viss ir pārpareizi. Galvenais, lai neviens nelamājas, neizmanto necenzētu leksiku. Bet tāda, kāda tā dzīve mums apkārt ir, tāda viņa ir. Nav jau tā, ka skolēni aiziet un ar platām acīm nesaprot, kas ir lamuvārdi. Saprot taču.”
Skolotāji, sākam dalīties!
Un arī noslēgumā atgriežamies pie tā ar ko sarunu sākām. Gadu laikā pieaudzis kultūras norišu piedāvātāju skaits, kas veido negodīgu praksi, piedāvājot nekvalitatīvu kultūras piedāvājumu skolās. Šeit svarīga loma ir skolotājam, kurš pēc neveiksmīgas pieredzes var informēt citus kolēģus. Kristīne norāda arī uz Facebook grupu sociālo zinātņu skolotājiem, ko viņa izveidojusi, lai notiktu dalīšanās gan ar labajiem, gan sliktajiem pieredzes stāstiem.
“Tā ir vēl viena sāpe – skolotāji vairāk varētu dalīties ar savām labajām pieredzēm un minēt argumentus, kas konkrētajā kultūras notikumā bija vērtīgs. Tas arī man kā kolēģim var palīdzēt sagatavot skolēnus kultūras norisei – iedot fonu, pārrunāt tēmu.“
“Man šķiet, ka saistībā ar pēdējo gadu izmaiņām, skolotājiem ir iestāstīts, ka viņi neko nemāk, ka viņi visu dara nepareizi. Arī reformas uzsākās ar teikumu, ka skolotāji visu dara nepareizi un nepieciešams parādīt, kā jādara pareizi. Es domāju, ka tās ir sekas – skolotājam ir bail pateikt kā viņš dara, jo viņš taču dara nepareizi. Skolotājam ir sagrauta pašapziņa. Un tāpēc ir bailes no sava viedokļa. Tam būtu jāmainās.“
Un ar to arī saruna noslēdzās – bet tēma paliek aktuāla. Jo kultūra ir ne tikai izrāde vai izstāde, bet arī saruna pēc tās. Un tieši skolotāji ir tie, kas šo sarunu var ieviest skolā kā vērtību, nevis “papildinājumu”.
