“Ja mēs apmeklējam kādu kultūras notikumu, tas nekad nav tikai par kultūras notikumu. Tas skar ļoti daudz prasmes, ko bērniem un jauniešiem nepieciešams veicināt, tajā skaitā valodas prasmes – runāt latviski. Kultūras norises notiek latviešu valodā, bet es vienmēr lūdzu māksliniekiem vienkāršot valodu – runāt lēnāk, runāt skaidri, piedāvāt sinonīmus. Tā ir sadarbība.”
Rūpīgi pārdomātā stāstā par kultūras lomu latviešu valodas apguvē un pasaules izzināšanu ārpus skolas vides dalījās Rīgas 74. pamatskolas direktores vietniece metodiskajā darbā, skolotāja un kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” koordinatore skolā Elena Košeļeva. Elenas pieredzi uzklausīja kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” eksperte Sabīne Ozola.
Elena pirms 15 gadiem politisku iemeslu dēļ kopā ar savu ģimeni pārcēlās dzīvot uz Latviju. Krievijas īstenotā valsts politika ģimenei bija kļuvusi nepieņemama. Sanktpēterburgā Elena bija ieguvusi doktora grādu ekonomikā, strādāja banku nozarē un vakaros augstskolā pasniedza lekcijas par ekonomiku (Elena savā ģimenē ir lektore trešajā paaudzē). Ierodoties Latvijā, viņa saskārās ar grūtībām iekļauties darba tirgū, ņemot vērā latviešu valodas prasmju trūkumu (stāsta uzklausītāja piezīme: šobrīd Elena latviešu valodu pārzina brīvi, sarunas laikā daži mākslas termini latviešu valodā pat man bija piemirsušies). Tas Elenu neapstādināja, bet lika meklēt risinājumus.
Elena sākumā mācīja krievu valodu privātajā vidusskolā “Patnis”, un paralēli ieguva izglītību Latvijas Universitātē. Pēc grāda iegūšanas Elena Latvijas Universitātē pasniedza arī krievu valodas kā svešvalodas metodiku programmā “Mācītspēks” (specialitāte šobrīd ir slēgta). Pirms gada Elena sāka strādāt par direktores vietnieci Rīgas 74. pamatskolā.
“Es skolā esmu atbildīga par metodiku – kā veikt mācību darbu. Es skolotājiem uzreiz teicu – tas, ko es daru, es tam ticu. Es ticu tam, ka nepieciešama jauna vērtēšanas kārtība, iekļaujoša izglītība, mācīšanās darot, kultūras notikumu iekļaušana mācību procesā. Es tiešām tam ticu.”
Rīgas 74. pamatskolas direktore uzstādīja Elena mērķi –integrēt mācību procesā programmu “Latvijas skolas soma”, lai mācīšanos padarītu radošāku un prieka pilnu (skolas moto ir “Skola, kurā dzīvo prieks!”).
“Tāpēc, ka es visu laiku “Latvijas skolas soma” ietvaros lūdzu atļauju doties uz kultūras institūcijām, direktore teica – jums tas patīk, ņemiet virzienu, virziet uz priekšu skolas līmenī! Jūs to varat!”
“Kā es varu runāt par Latvijas kultūru, neparādot to?”
Elenas minētie norišu piemēri (par tiem plašāk varēsiet lasīt dažas rindkopas zemāk) sarunas laikā veido veselu pieredžu un metodisko ieteikumu krājumu. Kāpēc? Kultūras pieredzēšanu skolēniem privātskolā “Patnis” kopā ar kolēģiem Elena nodrošināja jau pirms programmas “Latvijas skolas soma” izveidošanas.
“Mēs bijām vairāki traki skolotāji, kuri iestājās par mācību procesu ārpus skolas. Skola bija Rīgas centrā, mums blakus bija Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs – mēs gājām un stundas veidojām tur. Pēc tam literatūras stunda notika Aleksandra Čaka muzejā.”
Arī šobrīd, Rīgas 74. pamatskolā, Elenas kolēģi izprot nepieciešamību pieredzēt kultūru dzīvē.
“Pie mums darbu uzsāka jauna mūzikas skolotāja. Bijām pamanījuši, ka izrāde “Putnu opera” pieejama tikai sestdienā, bet skolotāja ir gatava ar bērniem doties. Viņa ir gatava brīvprātīgi to darīt, jo pēc tam bērniem būs skaidrs, kas ir opera. Mēs varam gadiem stāstīt bērniem, kas ir opera, bet ir svarīgi to arī piedzīvot, redzēt.”
Kā kultūras norisi saistīt ar mācību procesu?
Saruna ļauj ielūkoties arī tajā, kā Elena kultūras norises izmanto ikdienas darbā. Piemēram, pirms muzeja ekspozīcijas apmeklēšanas skolēniem tiek stāstīts par vizuālās mākslas stiliem, skolēni tiek aicināti aprakstīt dažādu gleznu piemērus (personas, ainavas). Notiek arī skaidrojošais darbs – kādas gleznas tiks apskatītas izstādē. Tikai tad notiek norišu organizēšana un pieredzēšana.
Pēc apmeklējuma skolēni veido prezentācijas, par pamatu izmantojot vienu no izstādē redzētajiem darbiem – kas ir autors, kādi ir galvenie fakti par šo cilvēku, kāda ir gleznas vēsture, kas tajā redzams. Noslēgumā tiek vaicāta skolēnu attieksme (vēl pēcāk tiek pievienots arī slaids ar avotiem, kas liek kritiski izvērtēt informācijas iegūšanu).
Elena iemīļojusi mācību procesā izmantot arī platformu “Kahoot”:
“Mēs nevaram iet pret civilizāciju, bērni izmanto telefonus – viņi dzīvo ar šo “papildu smadzeni”. Mēs to izmantojam, lai papildinātu vārdu krājumu. Kopā ar manu klasi, kurā puse ir ukraiņi, no kuriem daži atbraukuši pavisam nesen, bijām Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, nodarbībā saistītā ar bruņiniekiem. Mēs uzzinājām daudz par tā laika ieročiem. Skolēnu vārdu krājums šajā tēmā bija ļoti šaurs – zobens, vairogs. Kāds par tiem dzirdēja pirmo reizi. Mēs šo nodarbību pārrunājām, es izmantoju skolēnu bildes, lai izveidotu platformā “Kahoot” jautājumus. Vienā no bildēm Miša turēja vairogu un es pierakstīju klāt jautājumu – ko rokās tur Miša? Un piedāvāju atbilžu variantus – šķēpu, zobenu, cirvi vai vairogu. Viņiem bija tik liels prieks – vispirms viņi redz sevi, atbrīvojas, tad arī vieglāk vārdu krājumu apgūt.”
Iespēja mācīt cilvēcību
Elena norāda, ka došanās ārpus skolas ir iespēja bērniem mācīt arī par ētikas normām un etiķeti. Kādai skolniecei esot bijis pārsteigums, ka sabiedriskajā transportā nedrīkst runāt pa telefonu.
“Tā ir mana nostāja, ka mēs vienmēr uz kultūras notikumu braucam ar sabiedrisko transportu. Mēs esam Rīgas skola, mums sabiedriskais transports ir par brīvu – mēs to izmantojam gan, lai mācītos valodu, gan ētikas normas. Braucot es bērniem vienmēr skaidroju, ka nevajadzētu skaļi runāt pa telefonu un sarunāties savstarpēji, skaļi klausīties mūziku, bet gan uzlikt austiņas. Soli pa solim.”
Tāpat kultūras norises māca par līdzjūtību. Elena kopā ar klasi apmeklējusi muzeju “Neredzamā pasaule”, kur gida lomā ir neredzīgi cilvēki. Iespēja dažādās vidēs tumsā izjust, kā jūtas neredzīgi cilvēki.
“Mēs sēdējām pilnīgā tumsā un uzdevām jautājumus. Es pēc bērnu jautājumiem sapratu, ka viņiem ir tik žēl. Viņi jautāja gan par gidu dzīvesstāstu, redzes pazaudēšanu. [..] Man šķiet, ka pēc tam bērni pārveidojas par citām personībām, par labāku sevis versiju.”
Elena ir pārliecināta, kultūras norises skolotājiem ļauj runāt par visām caurviju prasmēm.
“Skatoties uz projektu “Skola2030″, galvenā ideja ir ļoti laba – mēs mācam ne tikai priekšmetu, bet arī mācam dzīvot, trenējam prasmes un audzinām līdzjūtību, arī patriotismu. Caur kultūras norisēm iespējams saredzēt, cik mums ir plaša un daudzveidīga vēsture, piemēram, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Jā, mēs šajās sētās dzīvojām visi kopā vairāk nekā trīssimts gadus, tā ir mūsu valsts.”
Kultūras notikumu izvēlē līdzīgi kā ar ēdiena preferencēm
Jautāta par ieteikumiem skolotājiem, kā īstenot programmu “Latvijas skolas soma” savā skolā, Elena uzsver, ka svarīgi nebaidīties, eksperimentēt un atrast to, kas bērnus un jauniešu varētu aizraut.
“Labāk, ka nepatīk, nekā ir garlaicīgi”.
Elena sarunas laikā min dažādus kultūras norišu piemērus. Īpaši tiek izcelts teātris “Dirty Deal Teatro”.
“Divas reizes apmeklējām “Netikumīgie” – brīnišķīga. Noteikti vidusskolai iesaku izrādi “Konference visumā labiem cilvēkiem”, kur nav aktieru, mēs katrs saņemam lomu un paši šo izrādi vadām. Pašvadītā mācīšanās kā caurviju prasme – izcili! [..] Dažiem nepatika, bet arī tas ir labi. Ja tu vari pamatot kāpēc, tad tas ir brīnišķīgi. Es, piemēram, nekad neesmu varējusi novērtēt izsmalcinātu ēdienu, man pilnīgi pietiek ar burgeriem. Un ar šo piemēru es domāju – ja kādam nepatīk glezniecība, tas ir pilnīgi normāli, vienkārši svarīgi saprast, kāpēc kaut kas nepatīk.”
Domājot par citiem piemēriem, Elena norāda, ka skolēniem īpaši izdevīgi piedāvājumi ir Jaunajā Rīgas teātri (izrāde “Vakars ar Sprīdīti” var noderēt literatūras stundās), Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Antigone” var noderēt vidusskolas posmā, kad mācās par antīko kultūru. Vēl Rīgas 74. pamatskolas skolēni apmeklējuši Rīgas Motormuzeju, Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeju (Elena uzsver, ka muzejā ir lieliski gidi), Modes muzeju, Mencendorfa namu un Melngalvja namu.
Jau 10 gadus Elena ved skolēnus arī uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Kopā muzejā ar Elena bijušas apmēram 20 skolēnu klases.
“Ja nepieciešams iepazīstināt ar Latvijas kultūras kanonu, ja nepieciešams bērniem parādīt Latviju ar latviešu gleznotāju acīm, tad noteikti jādodas uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Tā ir ļoti liela vērtība.”
“Mani fascinēja kāds puisis, kurš muzejā bija pirmo reizi. Viņš stāvēja pie Purvīša gleznas un smaržoja to. Un es sākumā nesapratu, ko viņš dara. “Tā ir tik brīnišķīga smarža”, es saņēmu atbildi.”
Kultūra, valsts un valoda
Ņemot vērā, ka Rīgas 74. pamatskola ir bijusī mazākumtautību skola, Elena vienmēr kultūras norišu īstenotājiem lūdz vienkāršot valodu. Norises vadītāja, piemēram, muzejpedagoga loma ir īpaši svarīga.
“Mūsu mērķis ir iekļaut katru bērnu Latvijas vidē un parādīt, ka viņi ir latvieši. Ka Latvija ir viņu valsts un tautība katram var būt cita. [..] Piemēram, Beļcova nāk no Krievijas, bet bija cilvēks, kura gleznoja Latvijā un ir Latvijas gleznotāja. Bērniem vajadzētu veidot šo sajūtu, ka tas arī ir viņu valsts un mākslas skaistums pieder arī viņiem. Brīdī, kad viņu draugi atbrauc no Vācijas vai kur citur, viņi var aizvest šo draugu uz muzeju un parādīt, kāda ir Latvijas māksla.“
“Programma ir tāda vērtība, grūti to vispār novērtēt. Kad programma vēl nebija, mēs jau iekļāvām izglītības procesā kultūras norises. Tagad, kad par to vairs nav jāmaksā vecākiem, mums to vajadzētu izmantot līdz pēdējam centam. Programma palīdz mums attīstīties kā sabiedrībai, apvienoties un daļai – iekļauties. Bet ne jau tikai “ķeksīša pēc”, skolu koordinatoriem jābūt aizrautīgiem, tādam, kurš redz tā vērtību. Un es esmu pārliecināta, ka katrā skolā tāds cilvēks ir.“
Kā nedarīt “ķeksīša pēc”
“Ļoti svarīgs ir atbalsts no skolas direktora, vadības puses. Ja tiek teikts, ka neviens uz kultūras norisēm nedosies, jo ir mācību programmas, eksāmenu gads, tad koordinatoram nav iespējams strādāt. Tad lietas tiks darītas “ķeksīša pēc”. Man Rīgas 74. pamatskolā ir ļoti paveicies – direktorei un administrācijai tas viss šķiet ļoti svarīgi un viņi man palīdz. Tieši tie bija cilvēki, kas man programmas koordinēšanu uzticēja, jo viņi gribēja to skolā ieviest. Administrācijas atbalsts, koordinatora vēlme un skolotāju radošums – tas ir visa pamats.“
