Pēdējo gadu laikā skolas vidē aizvien biežāk ienākt dažāda veida kultūras notikumi, tajā skaitā izbraukuma izrādes. Tās piedāvā jauna veida pieredzi, mainot izpratni par teātra formu, saturu un vietu, kur satikties ar skatuves mākslu. Tā ir arī jauna vide eksperimentiem, kur aktieriem, producentiem un citiem radošajiem profesionāļiem iepazīties un satikt pašreizējos un, cerams, nākotnes kultūras patērētājus. Pieredzes stāstā par bērnu un jauniešu teātri, bērniem un jauniešiem teātros un to, kā veidot izrādes šai auditorijai, dalās “Istabas teātra” producente Alma Kušķe. Ar Almu sarunājās kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” eksperte Sabīne Ozola.
“Bērni un jaunieši ir līdzvērtīgi pieaugušajiem mākslas patērētājiem. Un mēs radām godīgu, viņiem domātu mākslu.”
Alma norāda, ka strādā vides teātra jomā, kas ļauj atrasties ārpus ierastās teātra telpas. Pierādījums tam ir Valmieras vasaras teātra festivāls, kura ietvaros neierastās vietās un oriģinālās formās Valmieras pilsētvidē notiek izrādes visai ģimenei. Alma ir viena no festivāla organizatoru komandas (kopā ar Reini Suhanovu, Jāni Znotiņu un Liju Lauzi).
Paralēli tam, Alma ir “ASSITEJ Latvijas nacionālā centra” (ASSITEJ Latvia) valdes locekle. ASSITEJ (International Association of Theatre for Children and Young People) tika izveidota 1965. gadā kā starptautiska bērnu un jauniešu teātra profesionāļu alianse, kurai katrā kontinentā ir savi, spēcīgi nacionālie centri. ASSITEJ Latvia ietvaros bērnu un jauniešu teātra nozares jautājumus valsts mērogā iespējams skatīt centralizēti. Savukārt kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” kontekstā ASSITEJ Latvijas nacionālais centrs darbojas kā nozares partneris, kas palīdz no skatuves mākslas nozares puses programmu attīstīt un pilnveidot.
Aizsākumā bija satikšanās
Kultūrizglītības programmā “Latvijas skolas soma” Alma vislabāk pazīstama kā “Istabas teātra” producente. Alma nāk no vizuālās mākslas nozares, kur viņa strādāja galerijā “Istaba”. 2014. gadā pie viņas galerijā ienāca Jānis Znotiņš un abi jokojot izdomāja, ka galerijā Jānis varētu izveidot izrādi. Tās nosaukums bija “Istabas fabulas”. Ar to arī aizsākās “Istabas teātra” darbība (oficiāli teātris savu juridisko statusu ieguva dažus gadus vēlāk – 2018. gadā). Tagad “Istabas teātris” ir viens no dažiem dramatiskajiem teātriem, kas piedāvā repertuāra izrādes (ne leļļu) bērniem un jauniešiem.
“Latvijas Leļļu teātris ir un dara milzīgu darbu, un pateicība viņiem par to, ko viņi dara. Bet tas ir žanra teātris un ir svarīgi, ka žanrs ir un ir spēcīgs, bet nacionālā līmenī jāieguldās arī citos virzienos.”
“Kad pārstājām izrādes izrādīt galerijā “Istaba”, tās īpašniece Linda Lūse atļāva mums doties tālāk ar sākotnējo nosaukumu “Istabas teātris”, ne vien tāpēc, ka mēs bijām dzimuši “Istabā”, bet nosaukumā atspoguļo šī teātra darbības principu, jo istaba ir arī telpa – telpa bērnam un jaunietim, un tā telpa var būt jebkur.”
“Istabas teātris” – vieni no pirmajiem programmā “Latvijas skolas soma”
“”Istabas teātris” ir liels programmas “Latvijas skolas soma” patriots un aizstāvis, jo tā ir izcila programma. Dāvana ne tikai valsts simtgadē, bet vispār Latvijas sabiedrībai. Un jau šobrīd programma strādā ļoti labi. Skaidrs, ka tik milzīgus notikumus ir iespējams attīstīt un novērtēt tikai ilgtermiņā. Bet tikko bija piecgade “Splendid Palace” un es klausījos, atcerējos kaut kā viss sākās, un domāju, cik ārprātīgi daudz ir izdarīts. Ir milzīga atšķirība, kā mēs pirmās izrādes vedām, piedāvājām, organizējām, un kā tas notiek tagad.“
Alma gan norāda, ka vēl nepieciešams ieguldīt darbu dažādos līmeņos – reģionu, skolu, mākslinieku. Svarīgi domāt par to, kas tiek piedāvāts, kāpēc tiek piedāvāts un kāpēc tiek uzskatīts, ka tas ir kaut kas, ko vajadzētu rādīt skolā.
“Programma ir vērtība, kura ir jāpatur. [..] Tas, kā mēs tajā redzam savu, “Istabas teātra”, lomu – ir jārada un jārāda vērtīgs saturs, ar domu, ka tas lielais mērķis ir, lai nākotnes skatītājs kļūst par augstvērtīgas skatuves mākslas produkta patērētāju. Un tas ir tas virsmērķis. Pie tā mēs visi kopā strādājam – valsts un nevalstiskais sektors, teātri kā ēkas un ceļojošās izrādes.“
Tāpat izaicinājums ir sadarbība ar vietējām kultūras institūcijām, t.sk. kultūras centriem, kur nepieciešams veidot sadarbības “tiltus”.
“Vēl priekšā darbs ar reģionālajiem centriem, vietām, kas varētu uzņemt vairāk, kurās varētu tikt rādītas arī lielākas formas izrādes, kas neietilpst skolas formātā. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi – tas ir nākamais solis, kas ir jāsper.“
Sarunas laikā Alma norāda arī uz finansējuma jautājumu. Skatuves māksla ir dārga.
“Sarežģīti tas ir tieši no piekļūstamības un pieejamības aspekta, jo mēs runājam par to, ka programma “Latvijas skolas soma” finansē kultūras norises apmeklējumu katram skolēnam vienu reizi pusgadā. Valstspilsētas skolēns peld piedāvājumā. Bet kā ar šo pašu finansējumu skatuves mākslu padarīt pieejamu reģioniem? Kā sasniegt mazākas skolas? Tas ir sarežģīti.”
“Tas, kas strādā vislabāk, ir pats produkts, pati izrāde. Ja izrāde ir patikusi, ja izrāde ir novērtēta, tad tie ir klusie telefoni, kas vienkārši aiziet. Principā nekas nestrādā tik labi kā veiksmīga pieredze.”
Runāt ar skolotāju: izbraukuma izrāžu teātra dienas pieredze
Alma sarunā min arī to, ka viena no svarīgākajām lietām, lai sasniegtu skolas, ir komunikācija un sadarbība ar skolotājiem. Viena no Almas un kolēģu iniciatīvām 2022. gadā bija rīkot izbraukuma izrāžu teātra dienu (skati), kas norisinājās Rīgā kopā ar programmas “Latvijas skolas soma” komandu un Rīgas valstspilsētas pašvaldību.
“Naudas mums nebija ne cik, mums bija tikai labā griba un mūsu izrādes.”
Alma skaidro, ka teātra diena bija ļoti vērtīga pieredze, uz kuru tika aicināti visi izglītības nozares pārstāvji – ne tikai programmas koordinatori, bet arī skolotāji.
“Tas reāli strādā. Tad, kad skolotājs satiek mākslinieku, kad producents satiek skolotāju, ne tikai aktieris. Jo dažreiz, kad brauc izrādes ar aktieriem, producents finansējuma dēļ līdzi nebrauc. Atbildīgā persona arī nebrauc līdzi – viņi nesatiek to skolotāju klātienē, viņi neparunājas. Bet skate – tā ir iespēja satikties viņiem visiem.“
Šogad jau kā ASSITEJ Latvijas nacionālajam centram ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu, šī teātra dienas ideja tiek turpināta, bet nu jau Latvijas reģionos – 19. augustā Liepājas valstspilsētas pašvaldībā un 29. augustā Rēzeknes valstspilsētas pašvaldībā.
Galvenā ir godīga saruna
Atbildot par “Istabas teātra” piedāvājuma veidošanu, Alma norāda, ka galvenā ir godprātīga un līdzvērtīga attieksme pret bērniem un jauniešiem – godīga saruna, vērsta uz viņu interesēm.
“Esot daļai no Valmieras vasaras teātra festivāla komandas man ir iespēja vērot kā nozares profesionāļi strādā, dara, ko viņi domā. Ko, piemēram, Liena Šmukste domā, ko domā Edgars Kaufelds un citi. Tā varu pilnveidot savu pieredzi. Tā ir pieredze. Bet pāri visam svarīgākā ir godīga attieksme – ir jābūt godīgam pret to bērnu vai jaunieti. Un ir jābūt arī gatavam un atvērtam uzklausīt, ka varbūt tas, ko tu esi domājis, kas viņu varētu interesēt, neinteresē viņu.“
Tāpat Alma uzsver, ka darbs ar bērnu un jauniešu auditoriju no profesionāļiem prasa interesi un spēju strādāt ar šo auditoriju.
“Kad bērniem mākslinieks rada teātri, viņš nevar domāt tikai no skatupunkta “ko es gribu”, viņam vienlīdz daudz ir jādomā, vai tas interesēs, derēs konkrētajai mērķgrupai. Bērns un jaunietis ir mazliet citādāka auditorija. Tas nav tikai par jaunradi un mākslu, tas ir arī par to, kā tas ietekmē šo jauno cilvēku.“
“Bez mājām, bet ar daudz draugiem”
“Istabas teātrim” nav pastāvīgu telpu – tas rezidē Ģertrūdes ielas teātrī, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā un Žaņa Lipkes muzejā, kā arī brauc uz skolām un “citām vidēm” visā Latvijā. Alma smejas, ka ir viegli būt teātrim bez telpām, jo atkrīt dažādu izdevumu kategorijas, piemēram, īres un komunālie maksājumi. Taču tas nāk arī ar saviem izaicinājumiem – skatītājam ir grūti uztvert teātra vietas maiņu.
“Tas, ko tā karte, manuprāt, skaidri parāda – ka var izdarīt, ka ir veidi, kā var izdarīt.”
Kā nenobīties no teātra skolā?
Sarunas laikā Almai tiek jautāts arī par to, kā nenobīties no izbraukuma izrādes, kas “izkāpj” ārpus ierastā teātra formas. Smaidot Alma atbild, ka “pie sevis uzņemt jau ir vieglāk, jo neviens nekur nav jāved”. Savukārt, ja kādu nobiedē satura piedāvājums, Alma skaidro, ka vienmēr vērts izpētīt mākslinieku, viņa pieredzi un prakses – profesionalitāti. Izrāžu gadījumā – atsauksmes.
“Tie, kas organizē izbraukuma izrādes, viņi ir padomājuši par visu, lai arī viņiem pašiem būtu viegli – lai viņiem nebūtu skolai daudz jāprasa. “Istabas teātra” izrādes pat just nevar, ka tās ienāk skolā. Mums ir gandrīz nekāds uzlikšanas laiks, novākšanas laiks – mēs esam fleksibli. Mēs saliekam visu vienā mašīnā.”
“Profesionāļi izdara izvēles. Šobrīd ir jāatceras, ka bērniem un jauniešiem nav savas teātra telpas, izņemot Latvijas Leļļu teātri, kas atkal jāatgādina, ir žanra teātris un nav tikai bērniem un jauniešiem domāts. Pārsvarā tie, kas strādā skatuves mākslā bērniem un jauniešiem, ir spiesti būt izbraukuma izrādes formātā.”
Kultūras nozares darāmo darbu saraksts
Alma aicina nedomāt par teātri bērniem un jauniešiem kā mazāk vērtīgu vai mazāk laikmetīgu. Jādomā stratēģiski – kas ir tas, kā mēs vēlamies redzēt attīstību. Lai to varētu izvērtēt, ir nepieciešami dati, kas ņem vērā arī nevalstisko teātru un izklaides sektora paveikto. Alma skaidro, ka jaunās paaudzes audzināšana ir arī runa par nozares nākotni.
“Protams, ka es priecātos, ka Kultūras ministrijas skatuves mākslas vai teātra nozares stratēģija nopietni skatītos uz bērniem un jauniešiem, jo bērni un jaunieši – tie ir nākotnes skatuves mākslas patērētāji.”
“Parasti tev pasaka un tad tu risini”
Almas pieredze īpaši izceļ kultūras procesu organizatoru darbu un pieredzi darbā ar bērniem un jauniešiem, esot “aiz” izrādes un skatuves. Alma pati cenšas būt izrādēs klāt, sagaidīt māksliniekus, ierādīt apmeklētājiem vietas. Tas ļauj satikt skatītāju, redzēt viņa emocijas un attieksmi pret redzēti.
“Vienmēr iepriecina tas, ka izrādei dzīvo līdzi, bet tas, kas līdz asarām aizkustina, tā, ka diena ir pilnīgi izmainīta, ir, kad pusaudzis, septītās klases puisis – skolnieks, kurš ir ienācis galīgi neieinteresēts un skeptisks, pēc izrādes [“Puika ar suni”] pienāk klāt un saka, ka tas ir bijis labākais, ko viņš ir redzējis – paldies.”
Bērnu un jauniešu teātris Latvijā – ko darīt tālāk?
Ar šo jautājumu saruna arī noslēdzas. Alma atbild skaidri un pārliecināti – nepieciešams iegūt datus; jāuzzina, ko skatītājs Latvijā grib un ko apmeklē. Un jādomā par nākotni. Skatuves mākslu var vest uz skolu, bet mērķim vajadzētu būt – daudzpusīgs un pieejams teātris.
“Manuprāt, ļoti svarīgi atcerēties, ka programma “Latvijas skolas soma” ir lieliska un ļoti nozīmīga, bet tā nav un, manuprāt, nedrīkst kļūt par atbildi uz viesiem jautājumiem, kas skar teātra nozari bērniem un jauniešiem. Ļoti svarīgi, ka programma iedod impulsu, atver durvis uz skatuves mākslas dažādību.”
Saziņai ar “Istabas teātri”:
Alma Kušķe
istabasteatris@gmail.com
26418778
Ar “Istabas teātra” piedāvājumu programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros iespējams iepazīties programmas mājaslapā un “Istabas teātra” mājaslapā.
