Inga Bika,
kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma”
eksperte komunikācijas jautājumos
Kultūra ir ne tikai svarīga mūsu identitātei un valsts pastāvēšanai, tā ir arī būtiska valsts ekonomikas sastāvdaļa. To bieži piemirst (vai līdz galam neizprot?), plānojot valsts budžetu, runājot par prioritātēm un zīmējot vajadzību piramīdas. Kultūra ne tikai pieprasa no valsts budžeta, bet arī daudz atdod atpakaļ. Piemēram, kultūrizglītības programma “Latvijas skolas soma” veido nozīmīgu kultūras nozares ekonomiskā pienesuma daļu, regulāri nodrošinot vajadzību pēc kvalitatīvas kultūras pieredzes vairāk nekā 230 000 skolēniem un līdz ar to palielina valsts līmenī neuzskaitītu kultūras norišu patēriņu, kā arī nodarbinātību kultūras jomas profesionāļiem.
Pēdējo gandrīz septiņu gadu laikā kopš programma darbojas visā Latvijā daudzas kultūras institūcijas un mākslinieki attīstījuši savu piedāvājumu, tai skaitā daļa radošo profesionāļu atzīst, ka arī Covid-19 pandēmiju pārdzīvojuši, radot un piedāvājot kultūras norises dažādos digitālos formātos tieši bērniem un jauniešiem. Arī kultūras nozares, kas kopējā kultūras ainā ir mazāk pamanītas, piemēram, laikmetīgā deja, lielā mērā attīstās tieši pateicoties “Latvijas skola soma” radītajam auditorijas un izpratnes pieaugumam.
Pērc vienu, otru saņem par brīvu
Kultūras nozarei nebūtu jābalstās tikai uz salīdzinoši zemi apmaksātu entuziastu vai mākslinieku pleciem. Kultūrai un tās profesionāļiem adekvāta samaksa par ieguldīto darbu ir tikpat vajadzīga kā citām nozarēm. Vienlaikus runājot par naudu mākslas un kultūras kontekstā, tūlīt uzrodas jautājums par to, vai vajag izdabāt auditorijai lielākas peļņas gūšanai.
Programmas “Latvijas skolas soma” pamatprincipos uzsvērts, ka skolēniem regulāri pieejamām kultūras norisēm jābūt kvalitatīvām un profesionāli veidotām. Par tām norišu veidotāji drīkst un tiem vajag pieprasīt savam ieguldījumam un izmaksām atbilstošu samaksu, taču primārais kontroljautājums visos gadījumos ir tas, vai un ko kultūras notikuma veidotāji vēlas pateikt, kāds ir viņu vēstījums.
Izvēloties kultūras norisi, jāiemācās atsijāt piedāvātājus, kas ražo kultūras norises, jo ir atraduši zelta formulu, sniedzot to, kas, viņuprāt, patīk skolotājiem.
Jā, skolotāji ir galvenie lēmumu pieņēmēji, izvēloties norisi no programmas satura, līdz ar to nosaka finansējuma plūsmas virzienu, bet tas neļauj uzmākties viņiem ar agresīvu reklāmu pat vasaras brīvlaikā un meklē vieglākos ceļus norises sagatavošanai un mārketingam, piemēram, ignorējot autortiesības, neadekvāti izmantojot atpazīstamus vizuālos tēlus vai virsrakstus. Tas ir vēl viens negodprātīgs veids, kā ietaupīt naudu, bet nodarītais morālais kaitējums ir visļaunākās sekas. Par šo tēmu aicinām noskatīties 14. februāra LTV raidījumu “Kultūršoks”.
Gudrs ieguldījums
Neviens skolotājs vai programmas koordinators nav parādā kādam, kurš primāri darbību programmā redz kā peļņas avotu un skolotāja atteikumu piedāvāt kultūras norisi saviem skolēniem uzskata par aizvainojumu un sava biznesa apdraudēšanu. Valsts piešķirtā finansējuma izlietojuma pamatnosacījums ir kvalitatīvas kultūras norises piedāvāšana ikvienam skolēnam, sasaistot šo pieredzi ar tajā brīdī aktuālo mācību saturu.
Programma “Latvijas skolas soma” veidota arī tāpēc, lai skolēni kļūtu par aizvien zinošākiem kultūras patērētājiem, kuri nākotnē spēs itin viegli nošķirt kvalitāti un saturu tie no bezkaunīgas komercijas, kas piedāvā tikai mirdzošā papīrā ietītu konfekti ar trauslu čauliņu un tukšu vidu.
