Mobings, apcelšana, draudzība, savstarpējo attiecību sarežģījumi un vientulība ir tēmas, kas bieži vien ir skolēnu ikdienas sastāvdaļa. Vai teātris spēj palīdzēt šīs tēmas izprast un parādīt bērniem un jauniešiem saprotamā aktierspēles valodā? Kā izrāde var kļūt par drošu sarunas sākumpunktu par sarežģītām, bet būtiskām tēmām? Par savu pieredzi kultūrizglītības programmā “Latvijas skolas soma” un desmitiem nospēlētu mobilo izrāžu skolās stāsta aktrise Anta Aizupe. Viņas stāstu uzklausīja programmas “Latvijas skolas soma” eksperte Sabīne Ozola.
Aktrise Anta Aizupe ir spēlējusi izrādēs gandrīz visos Latvijas teātros, izņemot Daugavpils teātrī un Jaunajā Rīgas teātrī. Jau gandrīz divus gadus viņa ir daļa no neatkarīgās teātra trupas KVADRIFRONS komandas, kur piedalās tādās izrādēs kā “Viss, kas nav saskatāms” un “Debesīs cerams nebesīs” (pirmizrāde gaidāma 2025. gada 23. maijā), vienlaikus pildot arī programmas “Latvijas skolas soma” koordinatores pienākumus. Šis darbs ļauj Antai saredzēt skatītājus jaunā gaismā, labāk izprast viņu vajadzības un sniegt atbildes uz aktuāliem jautājumiem.
“Pirmo reizi dzīvē es esmu štatā, bet tas nav kā klasiskā teātrī, jo mēs visu darām paši.”
Paralēli Anta joprojām piedalās izrādēs Ģertrūdes ielas teātrī (izrāde “Ragana”), Liepājas teātrī (izrāde “Pilnīgi svešinieki”) un Latvijas Nacionālajā teātrī (izrāde “Pīters Pens. Sindroms”), kā arī programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros kopā ar ISTABAS TEĀTRA komandu piedāvā mobilās izrādes (“Klusētāji” un “Vēja ziedi”) skolās.
Anta aktīvi piedalās arī vairākos filmu un seriālu filmēšanas projektos. Vaicāta par to, kā dažādie mākslas formāti ietekmē viņas darbu kā aktrisei, Anta uzsver, ka būtiskas ir atšķirības tieši satura veidošanas procesā. Dažādo jomu pieredze papildina viņas aktiermeistarību un ļauj pilnveidoties.
“Atšķiras pats process kā lietas tiek veidotas. Seriālā tās ir ļoti daudzas stundas, kur jānofilmē ļoti daudzas ainas. Tas ir aktierisks treniņš, kur ļoti ātrā laika posmā jāizdara ļoti dažādas lietas; ļoti ātri jāiemācās teksts un tik pat ātri arī jāaizmirst. Man šķiet, ka tas tāpat strādā ar skatītāju – ja mēs skatāmies seriālu, mēs ātri vien par tajā notiekošo arī aizmirstam. Ar filmām ir citādāk, dienas laikā var nofilmēt divas vai trīs ainas, vai nesen manā pieredzē tā bija tikai viena aina dienā. Un filmas ir tās, kas paliek mūsu prātos uz ilgāku laiku, tās mēs varbūt pat skatāmies vairākas reizes. Tas prasa ļoti precīzi izdarīt konkrētu lietu vairākas reizes, tiekties uz pilnību, cik tas iespējams tajā dienā un tajos apstākļos. Pie izrādes mēs strādājam divus, trīs mēnešus un tā var pilnveidoties arī pēc pabeigšanas – tā aug un attīstās, to spēlējot.”
“Latvijas skolas soma” bagāžai krājoties
Anta iesaistījās programmā “Latvijas skolas soma” jau tās pirmsākumos, kopā ar Jāni Znotiņu un Anci Muižnieci izveidojot izrādi “Klusētāji”. Šī izrāde joprojām tiek spēlēta skolās visā Latvijā. Vēlāk, pandēmijas laikā, tapa “Vēja ziedi”, bet 2025. gadā klajā nāca jaunā KVADRIFRONS izrāde “Viss, kas nav saskatāms”, kas ļāva Antai no jauna piedzīvot skolu vidi un ievest tajā teātri.
“Ar izrādēm es esmu apbraukājusi visu Latviju, ir pat skolas, kurās mēs esam atgriezušies vairākas reizes.”
Domājot par laika gaitā notikušajām pārmaiņām, Anta atzīmē, ka sākumā skolās valdīja neskaidrība – kas ir teātris, kāpēc tas notiek klasē, vai mobilās izrādes maz var uzskatīt par “īstām”. Taču ar laiku skolēni un skolotāji ir kļuvuši arvien kultūrpratīgāki – viņi spēj izteikt argumentētu viedokli par izrādē redzēto un savām emocijām. Papildus tam, pēdējā laikā pēc izrādēm tiek uzdoti jautājumi par aktiera darbu un teātra nozīmi kopējā Latvijas kultūrvidē.
“Neviena no trim izrādēm, kurā es spēlēju programmā “Latvijas skolas soma”, nav tāda, kur es kā aktrise esmu uz skatuves. Mēs spēlējam neierastā formātā.”
Runāt teātra valodā par sarežģīto
Antas pieredze programmā saistīta ar izrādēm, kas risina sarežģītas tēmas – apcelšanu, attiecību problēmas, vardarbību. Atgriezeniskā saite no skolotājiem liecina, ka pēc izrādēm skolēni biežāk ir gatavi atklāt savas izjūtas, kas sniedz skolotājiem iespēju dziļāk izprast savu skolēnu emocijas un problēmas. Kultūras norise kļūst par katalizatoru daudzšķautņainu problēmu risināšanai. Izrādē izspēlējot konkrētas situācijas, iespējams parādīt, ka aiz negatīvas rīcības bieži vien slēpjas citi, neredzami iemesli.
“Pēc izrādes “Viss, kas nav saskatāms” pirmizrādes viena skolotāja norādīja, ka šāda izrāde panāk daudz vairāk nekā tad, ja skolēniem tiek iedota anonīma anketa, kur jānorāda savas emocijas un izjūtas skolā.”
Tāpat Anta uzsver, ka sarežģītās tēmas izrādēs tiek risinātas, izmantojot jauniešiem saprotamu valodu. Skolēni sākumā ir pārsteigti, ka arī aktieri var lamāties vai izmantot viņu ikdienas leksiku, bet ātri pielāgojas un iesaistās izrādes formātā.
“Man šķiet, ka vairāk šokēti un no tā rezultāta baidāmies mēs paši. Kad mēs taisījām “Viss, kas nav saskatāms”, tad radās jautājumi – kā tas būs, vai šādas izrādes ainas negatīvi neietekmēs jauniešus? Kā viņi šo uztvers?”
“Viss, kas nav saskatāms”
Anta sarunā norāda, ka izrāde “Viss, kas nav saskatāms” pierāda, ka arī tie jaunieši, kuri ikdienā neapmeklē kultūras norise, spēj pilnvērtīgi uztvert izrādes vēstījumu un dzīvot līdzi izrādē notiekošajam.
“Šī izrāde ir tāda, kurai viņi var pieslēgties, saprast to, ko mēs spēlējam, ka viņi aizmirst, cik mums ir gadi. Protams, ka mums ir arī kostīmi, kas to tēlu veido.”
Pēc izrādes ne tikai skolēni, bet arī skolotāji grib dalīties pieredzē par izrādē ietvertajām tēmām. Anta tic, ka saruna pēc izrādes ir būtiska izrādes sastāvdaļa.
“Mums bija gadījums, kur skolā vienā dienā izrādi rādījām divas reizes. Uz pirmo izrādi jauniešiem līdzi bija atnākusi tikai klases audzinātāja, bet otrajā izrādē skatītāju rindās pamanījām jau citus skolas skolotājus.”
Šobrīd interese par izrādi ir liela, un daudzas skolas jau laikus to rezervē nākamajam mācību gadam. Papildus, izrāde saskan ar plašāku iniciatīvu skolu vidē – akciju “365 dienas bez pāridarījumiem”, kas cenšas mazināt mobinga izplatību skolās. Izrāde ir kļuvusi par atzītu instrumentu šī temata šķetināšanā.
Vai teātris skolās ir īsts teātris?
Publiskajā telpā joprojām tiek apspriests jautājums – vai teātra izrādes skolās ir līdzvērtīgas pieredzei klasiskajā teātrī? Anta uzskata, ka daudz kas ir atkarīgs no tā, kā pati skola attiecas pret šādu notikumu.
“Mēs esam bijuši skolā, kur skolotāji katram skolēnam ir sagatavojuši ieejas biļeti, mugursomas ir atstātas citos kabinetos, telefoni izslēgti – kā pirms izrādes teātrī.”
Tieši mobilās izrādes, Antas redzējumā, bieži vien kļūst par pirmo impulsu skolēniem interesēties par teātri plašāk – izlasīt lugas, apmeklēt citus teātrus vai uzzināt vairāk par māksliniekiem. Interese, kas rodas pēc sarunas ar aktieriem, ir vērtība, kas sagatavo skolēnus teātra apmeklējumam arī citā vidē.
Tā ir arī aktieru atbildība skolā – Anta, redzot kādu, kas izrādes laikā izmanto telefonu, nevis publiski nosoda, bet vēršas pie konkrētā skolēna, saglabājot cieņpilnu sarunu. Viņa uzsver, ka tieši savstarpējā cieņa un spēja sarunāties ir virziens, uz kuru jātiecas ne tikai teātrī, bet arī ikdienā.
Antas Aizupes stāsts ir apliecinājums tam, ka teātris nav tikai skatuve – tas ir dzīvs sarunas veids, kas spēj aizsniegt arī tos, kurus ikdienā ir grūti uzrunāt. Izrādes skolās ne tikai risina būtiskas tēmas, bet arī veido tiltu starp mākslu un dzīvi, palīdzot jauniešiem ieraudzīt, izjust un izrunāt to, kas bieži paliek neredzams – visu, kas nav saskatāms.
