“Es esmu milzīgi pateicīga programmai “Latvijas skolas soma”, jo ar tās palīdzību mēs varam sēt, stādīt, audzēt no mazas sēkliņas un redzēt kā šī sēkliņa tālāk veidojas par skaistu augli.”
Kā pierunāt Valmieras Drāmas teātri organizēt papildizrādi skolēniem? Kā semestra laikā apmeklēt gan teātri un kino, gan muzeju un vietējo kultūras namu? Pieredzes stāstā par to, kā piedzīvot daudzveidīgu kultūras piedāvājumu, iedvesmot jauniešus kultūrai un jēgpilnā veidā plānot programmas norisi skolā, dalās Valmieras tehnikuma direktores vietniece kultūrizglītības un personības attīstības jomā un kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” koordinatore no pirmās programmas darbības dienas Vita Zeibote. Ar Vitu sarunājās kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” eksperte Sabīne Ozola.
“Mācoties vidusskolā, man bija jāizlemj, kas es īsti būšu. Mamma ieteica kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju, jo man padevās literatūra, deklamēt dzejoļus; darbojos arī dramatiskajā pulciņā un dejoju. Līdz ar to es arī sevi saskatīju kā literatūras skolotāju. Bet vidusskolas 11. klasē notika pavērsiens – es satikos ar savu vācu valodas skolotāju Egonu Ziediņu, un man vācu valoda tā iepatikās! Un bija arī juku laiki, kad aktīvāk sāka domāt par valodām. 11. klasē pieņēmu lēmumu, ka es kļūšu par vācu valodas skolotāju.”
Pēc skolas Vita iestājās Latvijas Universitātē, Pedagoģijas fakultātē. Pēc studiju pabeigšanas, Vita sāka strādāt tolaik Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā un tad arī Valmieras 36. arodvidusskolā (tagad – Valmieras tehnikums). Pēc kāda laika viņai piedāvāja direktora vietnieka amatu audzināšanas darbā. Tā bija Vitas iespēja apvienot gan latviešu valodas, gan vācu valodas skolotāja darbu, rakstīt scenārijus, sadarboties ar jauniešiem, tai skaitā ar skolēnu pašpārvaldi, kas ir Vitas sirdsdarbs.
“Bērnos ir tāda enerģija, tādas idejas, kas tevi uzlādē dienai, nedēļai, mēnesim un gadam!”
Tad skolā mainījās direktore. Abām bija saruna, kurā izskanēja ideja – cik labi būtu, ja visus jauniešus varētu aizvest uz teātri – ja viņiem nebūtu jāmaksā, bet viņi varētu to redzēt. Un tajā laikā Vita teica, ka tas ir milzīgs sapnis, bet vai tas jebkad būs iespējams?
“Un pēc aptuveni diviem mēnešiem savu darbību uzsāka programma “Latvijas skolas soma”. Un kopš tā laika mēs šos jauniešus varam aizvest uz teātri. Un tad ir ļoti liels prieks, kad es redzu, ka esmu iekustinājusi kādu jaunieti un viņš jau meklē, kura varētu būt viņa nākamā teātra izrāde.”
Bet izrādes izvēle nav viegla – ir jāsaprot, kura izrāde jaunieti neatbaidīs.
“Jo jaunieši ir ļoti atšķirīgi. Vienam ir vajadzīga klasika, vienam ir vajadzīgs āķis, par ko viņš pēc tam domā vēl nedēļu. Un tas viss līdzi nes arī cita veida kultūru – uzvešanos teātrī, aplausu kultūru, etiķeti – cikos es atnāku, cikos es dodos prom, vai es ēdu konfektes, vai es ar tām dalos, vai es aplaudēju, kā es ģērbjos.”
Bez teātra programma “Latvijas skolas soma” pavēra iespēju skolēniem apmeklēt arī dažādus citus kultūras notikumus vietējā kultūras namā, kā arī varēja doties uz kinoteātri.
“Tas šo jaunieša redzējumu paver vēl plašāku.”
Vita skaidro, ka pandēmijas laikā bija jādomā, kā mainīt kultūras pieredzēšanu, jo klātienes norises nebija atļautas.
“Sākumā es domāju, kā tas būs skatīties teātra izrādi attālināti, bet šādam formātam ir atkal cita etiķete. Tev ir konkrētā laikā jāpieslēdzas, jābūt klātesošam. Tu sevi veido pats. Tu vari sevi noskaņot, arī saģērbjoties pie datora. Un tajā laikā daudz domāju par māksliniekiem, kam bija šī dīkstāve. Un, ja mēs šādā veidā arī varam atbalstīt māksliniekus, pērkot digitālās biļetes, tad tas arī ir ieguvums.”
“Es kā koordinators esmu dzirkstelīte, kas iededz citus kolēģus”
Vita sarunas laikā joko, ka programmas koordinators ir “maciņa turētājs”. Cilvēks, no kura ir atkarīgs, cik jēgpilni programmas finansējums tiks izmantots. Tāpēc mācību semestra ietvaros svarīga laicīga norišu plānošana.
“Vai es iedošu naudiņu kaut kādām aktivitātēm, kuras ir tikai tāpēc, ka mums vajag kaut kur iet, kaut ko paskatīties? Vai es skatīšos ar plašāku redzējumu? Došu bērniem, iespējams, mazāk, bet labāku, kvalitatīvāku kultūras notikumu. Kā es sadarbošos ar kultūras notikumu piedāvātājiem, kā es, iespējams, kādā brīdī nokaulēšu cenu? Kā es ieinteresēšu?”
Īpaši svarīga Vitas prāt ir sadarbība ar kolēģiem – kā viņiem palīdzēt, lai sagatavotu jauniešus kultūras notikumam jau pirms tā pieredzēšanas? Kā taktiski piedāvāt kādu ideju, kā ar jauniešiem runāt pēc tam? Iespējams, kādā brīdī vislabākais ir dalīties savā pieredzē – “es biju ar savu grupu tur, mums sanāca tā, varbūt tev arī noder”. Neatņemama sastāvdaļa veiksmīgai programmas īstenošanai pilsētā ir arī skolu koordinatoru komunikācija un sadarbība – savstarpēja dalīšanās ar atsauksmēm par apmeklētajām kultūras norisēm, kas bieži vien var “pateikt priekšā”, ko izvēlēties un ko nē.
Vita lepojas arī par to, ka parasti semestra ietvaros izdodas izmantot visu piešķirto programmas finansējumu. Taču tas nav tikai par naudas izlietošanu, Vita pārbauda, vai visiem jauniešiem ir bijusi iespēja pieredzēt kultūru un vai izvēlētās norises ir pēc iespējas jēgpilnākas un daudzveidīgākas.
“Lai jaunieši ir aizgājuši uz muzeju, būtu bijuši teātrī, kinoteātrī un, iespējams, baudījuši arī kādu digitālo kultūras norisi.”
Šajā semestrī pilnīgi visi skolēni Valmieras kinoteātrī “Gaisma” noskatījušies animācijas filmu “Straume”. Tā bija drosmīga izvēle – animācijas filma tehnikuma audzēkņiem, bet tas bija to vērts.
“Fantastiska filma! Mēs pēc tam skolā rezonējām vēl nedēļu!”
Tāpat skolā notikusi koncertlekcija “Veltījums Lāčplēsim”, skolēni arī apmeklējuši Okupācijas muzeja “Stūra māju” Rīgā, Valmieras Drāmas teātrī noskatījušies izrādi “Valmieras puikas” un atlikušais finansējums izmantots, lai noskatītos filmu “Zeme, kas dzied”.
“Valmiera ir ļoti pateicīga vieta kultūrai, jo mums ir viss, ko mēs varētu vēlēties – kinoteātris, teātris, kultūras nams, kur regulāri notiek kvalitatīvi kultūras pasākumi, muzejs.”
Taču Vita vēlas iedrošināt arī tos programmas koordinatorus un skolotājus , kuru skola neatrodas pilsētā ar plašu kultūras norišu piedāvājumu vietējās kultūras institūcijās. Palīgā nāk mobilās kultūras norises, un kā pirmo labo piemēru Vita nosauc Istabas teātra izrādi “Klusētāji”, kas sniedz iespēju teātri jaunā formā noskatīties skolā.
“Šī izrāde notika trīs klasēs, un vestibilā jauniešu nebija. Aktieri izrādes ietvaros pārgāja no vienas klases uz citu, stāstot savu stāsta versiju, savukārt vestibilā viņiem, atbilstoši režisora iecerei, ir asa vārdu pārmaiņa un pat kautiņš. Un tajā mirklī garām gāja viens no skolēniem, kurš nezināja, ka skolā notiek izrāde, un viņš iesaistījās – viņš metās pa vidu un šķīra šo kautiņu, kas viņam šķita pavisam īsts. Aktieri bija pozitīvi pārsteigti. Es biju lepna, ka skolēniem rūp, kas notiek viņiem apkārt. Viņi ir gatavi iesaistīties un risināt. Pēc tam mēs smējāmies. [..] Man bija svarīgi, ka viņi nav vienaldzīgi. Mūsdienu sabiedrībā tas ir īpaši aktuāli un svarīgi, ka mēs nepaejam malā, lai katrs tiktu galā pats ar sevi.“
“Mūsu skolā esam ļoti pateicīgi programmai “Latvijas skolas soma”. Tā padara mūsu stundas jēgpilnākas. Kultūru jaunietim nevar uzspiest – tā ir jāpaņem ar sirdi. Un, lai paņemtu ar sirdi, ir jāieinteresē, jāpārrunā un to var izdarīt tikai mācību stundā. Ja mēs vienā stundā dodamies, vērojam un skatāmies, tad nākamajā pārrunājam, dalāmies, izprotam, analizējam. Refleksija ļauj uzzināt, ko no kultūras norises sapratis jaunietis, ko viņš aiznes mājās. Un dažreiz vecāki ir teikuši, ka bērns pēc filmas ir bijis tik aizrauts, ka arī vecāki ir aizgājuši uz filmu.“
Divi vienā: kultūras pieredze un iespēja sastapt savu profesiju
Tā kā Vita strādā skolā, kurā jaunieši apgūst konkrētas profesijas, viņa ir arī pārrunājusi ar skolas karjeras konsultantu – piemēram, lai ejot uz teātri, jaunieši spētu vērot, kādas profesijas ir iesaistītas izrādes tapšanā. Scenogrāfs, skaņu režisors, gaismas režisors, tērpu mākslinieks. Teātra kafejnīcā savu profesiju “darbībā” var redzēt pavāri un viesmīļi.
“Arī mehatroniķis, CNC iestatītājs varbūt ir kaut ko šai izrādei virpojuši. Arī atjaunojamais enerģētiķis – tā pati skaņa. Un manā grupā ir jaunieši, kas skolas pasākumus skaņo un gaismo, un arī teātra izrādē viņi vēro – kādi ir gaismas efekti, skaņa, kur skandu vajadzētu novietot nākamajā skolas pasākumā. Tas viss ir sasaistē.“
*Sarunātā izrāde
“Mēs ar literatūras skolotāju izdomājām, ka šajā semestrī noteikti vajag redzēt izrādi “Valmieras puikas”. Es gāju teātra mājaslapā un redzēju, ka visas biļetes jau ir izpārdotas. Tad es domāju radoši – varbūt aktieru kolektīvs var nospēlēt izrādi tikai mums? Tad es rakstīju, zvanīju, un rezultātā aktieri tieši mums šo izrādi nospēlēja.“
*Šīs pieredzes detalizēts apraksts iekļauts pieredžu stāstu krājumā “Kultūras norises kā mācīšanās resurss: izmantošanas principi un labās prakses piemēri”, ko drīzumā izdos programma “Latvijas skolas soma” un kas būs pieejams arī programmas tīmekļvietnē.
“Vajag vēlēties, sapņot, darīt un tad tas piepildās.”
Dalība pedagogu tālākizglītības programmā
2024. gada sākumā Vita bija arī viena no 20 skolotājām, kura piedalījās programmas “Latvijas skolas soma” un Izglītības attīstības centra sadarbības rezultātā jaunizveidotajā pedagogu profesionālās kompetences pilnveides programmā “Kultūras norises kā mācīšanās resurss“.
“Manuprāt, tie bija saturiski vērtīgākie un emocionāli piepildītākie kursi, kurus es biju apmeklējusi pēdējo divu gadu laikā. Milzīgs paldies abām pasniedzējam, jo tas, ko viņas mums iedeva, tas manī rezonē vēl joprojām. Un es lidoju desmit centimetrus no zemes – centos izstāstīt kolēģiem visu, ko biju piedzīvojusi. Būt Dziesmu svētku estrādē, klausīties brīnišķīgos kolēģus, kas bija Dziesmusvētku telpā – man tas bija piedzīvojums.“
Priekšlikumi kolēģiem
Vita uzskata, ka svarīgi ir kultūras norisi piedzīvot ārpus mācību stundu laika – vakarā, tiekoties arī ar citiem kultūras norises apmeklētājiem, ne tikai klasesbiedriem. Un tas nav viegls ceļš, jo jauniešiem ir savas intereses – šoferu kursi, treniņi utt. Bet Vita iedrošina arī citus skolotājus un uzskata, ka visa pamatā ir laika plānošana. Un jābūt elastīgiem, jo ne vienmēr sanāk tā, kā ir iecerēts – svarīgi no tā nebaidīties.
“Saules mūžu programmai “Latvijas skolas soma”. Tas, ko programma sniedz, ir nepieciešams ne tikai skolēniem, bet arī skolotājiem.“
