Inga Bika,
kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma”
eksperte komunikācijas jautājumos
Šajā laika nogrieznī un pasaules skarbo notikumu fonā daudzas tēmas kļuvušas tik nokaitētas, ka bail tām pieskarties. Tomēr kā ik gadu ir klāt patriotisma mēnesis, kas atkal rosina domāt un runāt par to, kā jūtamies savā valstī, ko tā mums nozīmē, kā iekļaujamies plašajā pasaulē un kā attiecamies pret saviem līdzcilvēkiem.
Dažādos valsts svētkos piespraužam sarkanbaltsarkanu lentīti, dziedam himnu un noliekam ziedus pie Brīvības pieminekļa. Skolu sarīkojumos tiek skandētas patētiskas dzejas rindas un radio aizkustinošās balsīs tiek lasītas skolēnu esejas. Valsts svētki ir jāsvin, un tās simboli ir jāzina un jāciena, par to nav šaubu. Bet vai jau no bērnības mums netiek mācīts viens šablons un tad nu, atbildot uz jautājumu, kas mums ir Latvija, automātiski nosaucam vārdus, kas mums iemācīti, nevis emocijas, ko paši sajūtam?
Mans patriotisms
Te nu nedaudz par to, kā es izjūtu patriotismu, ja kā putekļu kārtiņu nopūšu jau bērnībā iemācīto pantiņu par mūsu pamatvērtībām un simboliem.
Jūtos labi par savu valsti, kad pieņemam likumus, kas padara sabiedrību iekļaujošāku, maina nepareizības un netaisnības; kad mūsu mākslinieki rada kaut ko īpašu (joprojām atceros, cik skaisti un īpaši bija ilgi vērot, kā atkal un atkal noraso zaļā siena dizainera Artūra Analta instalācijā “Matter to Matter” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā); kad sabiedrībā redzu īstas cilvēcības izpausmes – palīdzību apkārtējiem kā pilnīgi pašsaprotamu aktivitāti; kad Latvijas jaunieši, kam pasaule pieejama atvērta gan digitāli, gan mācoties un ceļojot, domā plaši un lietās meklē jēgu.
Labi par savu valsti un identitāti jūtos arī tajās reizēs, kad trokšņa un trauksmes pilnajā pasaulē pa īstam komunicēju ar cilvēkiem, ar kuriem man sakrīt izpratne par labo un ļauno (un pelēko zonu). Nacionālā piederība, reliģiskā pārliecība un citi aspekti ir pakārtotas pazīmes, kas var bagātināt mūsu sarunu, bet nekā to neapdraud.
Nevis runāt, bet darīt
Svarīgākais ir, lai mēs satiktos vispirms jau fiziski. Latvijas Jaunā teātra institūta mākslinieciskā vadītāja, jaunā teātra festivāla “Homo Novus” kuratore Santa Remere savā prezentācijā starptautiskajā konferencē “Laikmetīgais (leļļu) teātris. Kurp dodies?”, dalījās festivāla “Homo Novus” pieredzē, kas uzkrāta jau vairākus gadus īpašu uzmanību veltot pieejamībai cilvēkiem ar invaliditāti. Festivāla rīkotāji veidojuši arī darbnīcu ciklu “Kultivē iekļaušanu”. “Homo Novus” mājaslapā minēts:
“Varbūt šis ir piemērots brīdis, kad aizdomāties par to, kā un kāpēc eksistējam šajā pasaulē. Apzināties, ka visi esam savstarpēji saistīti un ka spēles noteikumus iespējams mainīt – ielūdzot vidū tos, kuri bijuši perifērijā, izceļot sabiedrības apspiesto grupu stāstu un pieprasot vienlīdzību”.
Kāda festivāla brīvprātīgā – astoņpadsmit gadus veca meitene, atzinusi: “”Homo Novus” ir vispatriotiskākais, ko darām Latvijā”.
Tas ir tas, kas man pietrūkst, klausoties svinīgajās abstraktajās valsts svētku runās – praktiskie darbi, ko darām viens otra un visu kopīgajam labumam, un emocijas, ko šī darīšana un tās rezultāti sniedz. Apliecinājums, ka uzmundrināšana, iedrošināšana, rokas padošana ir patiesas patriotisma izpausmes, kas dažos gadījumos var nozīmēt vairāk nekā piesprausta lentīte.
