Kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” komanda sadarbībā ar dažādu kultūras nozaru ekspertiem turpina rakstu sēriju, lai iepazīstinātu ar kādu no programmā iekļautajām kultūras nozarēm. Šoreiz fokusā teātris.
Programma “Latvijas skolas soma” sniedz iespēju skolēniem iepazīt Latvijas mākslas un kultūras norises visā plašajā spektrā – mūzikā, teātrī, dejā, cirkā, vizuālajā mākslā, kino, arhitektūrā, dizainā, kultūras mantojumā, literatūrā un grāmatniecībā. Dažas no šīm jomām gan skolotājiem, gan skolēniem ir tuvākas un pazīstamākas, citas neko daudz neizsaka vai nav gadījies ar tām tā īsti sastapties un iepazīties. Šīs tematiskās izlases palīdz akcentēt kultūras daudzveidību un padarīt saprotamāku tās dažādo nozaru specifiku bērnu un jauniešu auditorijām, kā arī vēl vienā veidā sniegs atbalstu skolotājiem.
Īpašs atgādinājums par valsts teātru piedāvātājām izrādēm. Katra izrāde programmas katalogā nav norādīta atsevišķi, tajā atradīsiet katra teātra “kartīti”, piem., Latvijas Nacionālā teātra repertuāra izrādes, Valmieras drāmas teātra repertuāra izrādes u.tml. Šo teātru repertuārs ir iekļauts programmas saturā un atrodamas konkrēto institūciju mājaslapās.
Kitija Balcare, Ph. D. (cand.), teātra kritiķe un pētniece,
Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts
Teātris bērniem un jauniešiem – vingrināšanās mākslās un empātijā
Jāatklāj noslēpums. Lai arī teātra kritikā darbojos jau teju divdesmit gadus, tomēr mana teātra skatītājas pieredze aizsākās tikai brīdī, kad no savas mazpilsētas Latgalē studiju nolūkā pārcēlos uz galvaspilsētu. Tad aizgūtnēm devos uz izrādēm visdažādākajās teātra spēles vietās, jo tobrīd bija iespējams nopirkt studenta biļeti par sviestmaizes cenu.
Meklējot jaunas teātra pieredzes, esmu pabijusi ne tikai zeltā un samtā tērptos vēsturisko teātra ēku interjeros, bet arī pamestās rūpnīcās, pilsētas ielās, mikrorajonu dzīvokļos, jūras krastā, audiopastaigās, notekūdeņu attīrīšanas stacijā, izbijušā dzemdību namā, Covid-19 laikā arī “Zoom” istabā, autobusā un pat autokapsētā. Šī daudzveidīgā teātra pieredze bija grūdiens arī profesionālai interesei par to, kas tad tam teātrim īsti ir “vēderā”. Kādi mehānismi ļauj dzimt brīnumam skatuves melnajā Visumā? Kāpēc dažas izrādes izgaist no prāta jau mirkli pēc to piedzīvošanas, bet citas neliek mieru dienām ilgi?
Kāpēc teātris?
Nenoliedzami, tas, kas mani apbur teātra pasaulē, ir dzīvā, bet vienlaikus gaistošā pieredze – te un tagad. Turklāt teātris spēj sarunāties ar skatītāju tik dažādās valodās (reizēm pat bez vārdiem), līdz ar to ir svarīgi ļaut jaunajam skatītājam piedzīvot daudzveidīgas pieredzes teātrī. Latvijas teātra ainā šodien varam ieraudzīt ne tikai vieglāk atpazīstamo dramatisko teātri un leļļu teātri, bet arī postdramatisko teātri, mūzikas teātri, koprades teātri, ekoteātri, vizuālo teātri, objektu teātri, fizisko teātri, kopienas teātri, dokumentālo teātri, kustību teātri, digitālo teātri, vides teātri un citus teātra veidus, kuriem ne vienmēr ir uzliekama viena teātra “cepure”.
Kāpēc jaunajam cilvēkam ir nepieciešams teātris? Es to saukšu par visu mākslu “namiņu” – te satiekas literatūra, vizuālā māksla, mūzika, deja. Arī dzīvotmāksla.
Kur gan citur kopīgi ar citiem varam nonākt vienā laikā un telpā un piedzīvot dažnedažādas situācijas, no kurām varam mācīties būt kopā arī ikdienā? Teātrī var atrast ne tikai atbildes, bet arī jautājumus. Te var rūdīt ne tikai vērīgumu, bet arī empātijas muskuli, kurš sociālo tīklu un viedierīču laikmetā jaunajā paaudzē kļūst aizvien vājāks. Jaunie cilvēki dzīvo audiovizuālā laikā – teātris spēj paplašināt šo audiovizuālo pieredzi, ietverot tajā arī dziļāku jēgu un jaunas pieredzes. Turklāt esot visiem kopā, nevis katram vienatnē savā iedomu telpā vai virtuālā pasaulē.
Un šai vietā atļaujos aicināt skolotājus nemocīt skolēnus un nesākt sastapšanos ar teātra mākslu ar izrāžu ierakstiem. Tas skolēna līdz tam neesošās pieredzes laukā var izraisīt pat pretestību pret šo mākslas formu kopumā. Teātra pievilcība lielā mērā ir tajā, ka skatītājs pats izvēlas sava skatiena trajektoriju skatuves telpā, kurā noris izrāde, kurpretim izrāžu ieraksti liek sekot jau kāda cita redzējumam. Pirmajai pieredzei, nešaubīgi, ir jābūt īstai klātienes pieredzei.
Pirmā pieredze ar teātri bērnam visbiežāk ir brīdī, kad vecāki, nezinot, kā viņu nomierināt, zīdaiņa vecumā sāk rādīt dažādus jokus ar visu, kas pagadījies pa rokai. Lai tās būtu autiņbikses, pavārnīca vai gurķis. Re, objektu teātris darbībā. Vienlaikus jāatzīstas, ka,, iekšēji profesionāli pretojoties šādai “mākslai”, esmu pirkusi biļeti bērnam bērnudārzā izrādei, kuru spēlē kāda kundze ar dažām mīkstām rotaļlietām. Šādi tik ļoti var sabojāt bērna pirmo teātra skatīšanās pieredzi un sašķobīt priekšstatu par to, kas ir teātris.
Jā, esmu ņēmusi līdzi meitu uz postdramatisku, vizuālu izrādi, kura ir paredzēta pieaugušajiem, apzinoties šo savu izvēli un vienlaikus kopīgi priecājoties par citām detaļām, ko bērns ir ievērojis, aizrautīgi pētot skatuviskos risinājumus rotējošajā scenogrāfijā. Taču, lai pieredze būtu gandarījuma pilna, tomēr ir ieteicams ņemt vērā izrādes veidotāju ieteikto vecumposmu, kam paredzēta konkrētā izrāde. Rosinoša un pozitīva pirmā sastapšanās ir viens no priekšnoteikumiem tam, kā jaunais cilvēks uztvers vārdu “teātris” turpmāk.
Gan ar klasi, gan ar vecākiem
Iepazīstināšana ar teātri klātienē nevar būt tikai bērnudārza vai skolas uzdevums, un tas nevar būt arī tikai vecāku pienākums. Ir svarīgas abas pieredzes. Teātra veidotāji atzīst, cik ļoti atšķiras situācija zālē, kur sēž jaunie skatītāji, atkarībā no tā, vai viņi uz izrādi ir atnākuši ar vecākiem vai ar klasesbiedriem. Telpa pārvēršas. Izrāde var gan iedot tālāku pavedienu vienaudžu sarunām, gan sniegt kopīgu pieredzi dažādās ģimenēs. Lūk, “Willa teātris” izrāde “Kas mammai somā?” palīdz no abu pušu skatpunktiem pietuvinājumā ieraudzīt sarežģīto ģimenes attiecību pasauli gan bērnam, gan vecākiem, Latvijas Leļļu teātra izrāde “Sibīrijas haiku” ļauj dažādos līmeņos saskatīt paaudžu pieredzes, apvienības “Kvadrifrons” politiskā rasola izrāde “Vēlēšanās” palīdz izprast savas balss nozīmi kopīgajā viedokļu “katlā”, Latvijas Leļļu teātra izrāde “Lasis Stasis” mazākajiem skatītājiem ļaus piedzīvot pieaugšanas stāstu, bet “Vaļa dziesma” ceļu pie pusaudžiem bruģēs ar pašdarinātu mūziku, pirmās mīlestības notīm un pasaules glābšanas plānu.
Kopīgu ģimenes pieredzi reizē ar teātra raibo raksturu ir vērtīgi gūt arī ārpus klasiskās teātra sezonas no septembra līdz jūnijam – teātri var piedzīvot arī vasarā, piemēram, apmeklējot Valmieras Vasaras teātra festivālu, kurš allaž pārsteidz ar jaunām teātra spēles vietām un jaunām pieredzēm dažāda vecuma skatītājus, vai dodoties uz Kuldīgu, kur skatuves mākslas notikumi iemājo daudzviet pilsētā festivāla “Teātris ir visur Kuldīgā” laikā.
Neuzķerties uz nosaukuma “āķa”
Sociālo tīklu algoritmi, labi zinot, ka mana profesionālā darbība ir saistīta ar teātri, uzmācīgi man reklamē izrādi par gadu desmitiem iemīļoto varoni Vinniju Pūku. Reklāmas attēlā ieraugu padomju mākslinieku zīmētos angļu rakstnieka Alana Milna varoņus no animācijas filmas. Izrādes veidotāji ir pieteikti skopi, paļaujoties, ka nosaukums “pārdos” izrādi mērķauditorijai. Atsperoties no teātra kritiķes skatpunkta, teikšu, ka svarīgāk par izrādes nosaukumu, ir noskaidrot, kas šo konkrēto izrādi ir veidojis. Vai tie ir savas jomas profesionāļi? Vai teātra praktiķi, kas ar bērnu un jauniešu auditoriju strādā jau ilgstoši? Vai izrādes veidotāji ir pārstāvēti profesionālās organizācijās, piemēram, Starptautiskajā bērnu un jauniešu teātru asociācijā ASSITEJ, apliecinot, ka viņiem rūp bērnu un jauniešu teātris un tā kvalitāte, ne tikai kases piepildīšana?
Uzķerties šrekiem, grinčiem, pifiem un citiem, visticamāk, bez autortiesību atļaujas pavairotiem tēliem un teātra “izstrādājumiem” ir itin viegli, ja apstājamies pie izrādes nosaukuma. Šovasar ar mokām nācās skaidrot sākumskolas vecuma meitai, kāpēc viņa pilsētas svētkos uz skatuves izrādē, kas sola Pifa piedzīvojumus, skatās, kā šīs daudziem zināmās bērnu grāmatas varoņi izspēlē savādu pasaku par Sarkangalvīti, vairāk atgādinot paviršu klaunādi, ne teātri.
Teātris jau sen nav tikai lugu iestudējumi uz skatuves un teksta runāšana skatītājiem.
(Piemēram, Cēsu Mazā teātra izrāde “Gadalaiki” brīnišķīgi “sarunājas” ar jaunākajiem skatītājiem rotaļīgi izglītojošā vizuālā teātra valodā pilnīgi bez vārdiem, bet ar krāsām, skaņām, kustībām, ritmu.) Ieraugot atpazīstamu lugas vai grāmatas nosaukumu, ir liela varbūtība zem šīs “etiķetes” ieraudzīt krietni atšķirīgu zināmā sižeta izklāstu vai arī pārsteidzošu formu. Tā Liepājas Leļļu teātris, rūpēs par jauno skatītāju emocionālo izaugsmi, pārraksta Sudrabu Edžus stāstu izrādē “Dauka. Labie jautājumi”, bet Latvijas Nacionālajā teātrī jaunais režisors Jurģis Lūsis groteski sapņainā izrādē “Dullais Dauka” ievij mūslaiku zinātnes atziņas un šim stāstam pieraksta paša izvēlētas beigas. Ja uzskatām zināmas lugas nosaukumu par drošu izvēli, iespējams, laupām jaunajiem skatītājiem citas svaigas pieredzes, ko šodien teātris var iedot ar jaunradītiem dramaturģiskiem materiāliem un formām. Lai gan Ģertrūdes ielas teātrī Aspazijas nepabeigto lugu “Ragana”, neiejaucoties dramaturģes rakstītajā, skatītāji var piedzīvot ritmiskos bītos un ekoteatrālā scenogrāfijā.
“Mājasdarbs” arī skolotājiem
Lai izvairītos no pēkšņas vilšanās, drošāk būtu skolotājam pieredzēt izrādi vispirms pašam, pirms doties turp ar visu klasi. Šoreiz arī skolotājam vai vecākam ir jāizpilda savs “mājasdarbs”. Jāizpēta pieejamā informācija par izrādi – apraksti, fotogrāfijas, videofragmenti. Vērts ielūkoties arī teātra kritiķu recenzijās par izrādēm (un aicināt jaunos skatītājus šādas recenzijas uzrakstīt arī pašiem un pat adresēt tās teātrim, kas būs iedvesmojošs žests teātra radītājiem), kas nonāk redzeslokā. Jānoskatās televīzijas sižeti, ja tādi ir, par konkrēto izrādi. Jāpajautā atsauksmes tiem skolotājiem vai vecākiem, kuri izrādi jau ir pieredzējuši kopā ar jaunajiem skolotājiem. Kad šīs pirms darbības būs veiktas, skolotājs jutīsies drošāk un iespējas piemeklēt visatbilstošākos metodiskos paņēmienus jūtami palielinās.
Teātri tuvplānā var palīdzēt atklāt dažādu skatuves telpu pieredze. Līdzās pieredzei uz lielās skatuves teātra zālē ir jārod arī pieredze mazās, skatītājam tuvās vai pat skatītāju iesaistošās teātra izrāžu formās. Tās ir svarīgas, lai parādītu šīs mākslas “seju” tuvplānos. Ļaut pieredzēt notiekošo rokas stiepiena attālumā vai pat kļūt par izrādes dalībnieku kā “Dirty Deal Teatro” muzikālajā izrādē “Sapņu ķērāji”. Turklāt teātris ne vienmēr ir ēka. Teātris var tapt jebkurā vietā, kur vien ir skatītājs. Tā “Istabas teātra” mobilā izrāde “Dzīvs” aicina skatītājus kopīgi izzināt dzīvu būtņu pazīmes, kopīgi veidojot dzīvu organismu, savukārt Kristīne Brīniņa kustību monoizrādē “Vai esam tikušies agrāk?” skatītājus aicina uz kopīgu sarunu. Teātra iepazīšanu var paplašināt ar teātra aizkulišu izzināšanu, pat pārvēršot to izmeklēšanā kā Latvijas Leļļu teātra izrādē “Sivēnam pa pēdām”, kuru šoruden “Spēlmaņu naktī” Bērnu un jauniešu žūrijas simpātiju balvu, es pat teiktu – Gada balvu. Šo lēmumu apšaubīt nudien nevar, jo kur vēl patiesāku un prasīgāku kritiķi par bērniem.
Izvēloties izrādi, svarīgi noskaidrot vairākas lietas.
- Kādam vecumam izrāde paredzēta?
- Kas šo izrādi ir veidojis?
- Cik daudz skatītājiem tā ir paredzēta (un ne vienmēr jāizvēlas tikai tās izrādes, uz kurām reizē var aizvest visus skolēnus reizē, lai nezaudētu teātra mazo formu piedzīvošanas iespēju)?
- Cik atbilstoša izrāde saturiski ir kopīgai klases pieredzei vai tomēr tā ir jāatstāj ģimenes kopīgam gājienam uz teātri?
- Kāda ir izrādes struktūra – slēgta vai atvērta?
- Un kāda ir skatītāja loma – vērojoša vai uz iesaistīšanos vērsta?
Īpaši būtiski ir rast šīs atbildes gadījumos, ja skolotājs izrādi pats nav redzējis.
Teātris ļauj mums just. Dažādas situācijas. Vienam otru. Citus. Tas vingrina empātiju jeb līdzpārdzīvojumu. Dod kopīgu un dzīvu pieredzi. Izgaismo atbildību par situāciju, ko “apdzīvojam” – kā esošo, tā iedomāto. Teātris māca ne tikai skatīties, bet arī ieraudzīt pasauli sev apkārt un savu vietu tajā, atgādinot, ka neesam vieni savās rūpēs, raizēs un dažbrīd bērnišķi kaprīzajā vai pusaudziski spurainajā attieksmē pret pasauli.
