Sesto gadu Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktora amatā, vēstures un filozofijas skolotājs, raidierakstu “Kaktu režija” un “Izglītība kabatā” veidotājs un dalībnieks vairākos grāmatu lasītāju klubos – Oskars Kaulēns ir cilvēks, kura ikdienā kultūra ir klātesoša visu laiku. Sarunā Oskars dalās ne tikai ar kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” īstenošanas pieredzi savā skolā, bet arī ar atziņām par vērtībās balstītu skolas vadību, pedagogu profesionālo pilnveidi un ieteikumiem kultūras nozarei, kā veidot saturīgu sadarbību ar skolām. Ar Oskaru sarunājās programmas “Latvijas skolas soma” eksperte Sabīne Ozola.
Skolas vadīšana ir vērtību jautājums
Saruna ar Oskaru sākas ar to, kā viņš redz skolas vidi, ko cenšas ap sevi veidot. Viņa atbilde nav par mācību sasniegumiem vai administratīviem rādītājiem – tā ir par attiecībām.
“Man gribas, lai skolā būtu organiska mācīšanās kultūra – cieņpilnas attiecības, motivējoša un stimulējoša vide ne tikai skolēniem, bet arī darbiniekiem. Tas, ka ir pieejams metodisks un profesionāls atbalsts, ka varam izrunāt un atrisināt jebkuru jautājumu. Man ir svarīga skolas kultūra, kas ir balstīta vērtībās.”
Tieši vērtībām ģimnāzijā tiek veltīta liela uzmanība – sarunās, ikdienas darbā un arī simboliskos brīžos. Tuvojoties Draudzīgā aicinājuma dienai, skolā tiek godināti vērtību vēstneši – skolēni, skolotāji un skolas darbinieki, kuri visspilgtāk atspoguļo skolas vērtības: mērķtiecību, atbildību un sadarbību. Oskars uzsver, ka tieši vērtību nesakritības visbiežāk rada arī iekšējās nesaskaņas skolas vidē.
“Jo ilgāk es atrodos skolas vadības pozīcijā, jo vairāk es pārliecinos, ka skolas vadīšana ir vērtību jautājums.”
Viņš piebilst, ka pats sevi raksturo kā cilvēku, kuram patīk rūpēties. Šīs rūpes nav abstrakts princips – tās ir praktisks pamats tam, kā skolā tiek veidotas attiecības. Oskars ir pārliecināts: skolotājs nevar patiesi rūpēties par bērniem, ja viņš pats nav sajutis, ka par viņu rūpējas un skolas vide viņu atbalsta. Droša mācību vide bez mobinga nav iespējama bez tā, ka šādu drošību izjūt arī pieaugušie.
Mācās ne tikai skolēni, bet arī skolotāji
Pedagogu profesionālo pilnveidi Oskars pamato vienkārši – mēs nevaram otram iemācīt to, ko paši neesam redzējuši un izjutuši. Praksē tas Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā izpaužas, piemēram, kopīgi modelētās mācību stundās, kur skolotāji iejūtas skolēnu lomā un pēc tam analizē, kā šajā situācijā jutās – kā konkrēta frāze, uzdevums vai pieeja varētu rezonēt ar bērnu klases telpā. Pēc Oskara domām, šī pieredze ir svarīga arī skolēniem – viņiem ir jāredz, ka mācās ne tikai viņi.
Tomēr, runājot par programmu “Latvijas skolas soma”, Oskars norāda uz būtisku trūkumu: nav pārliecības, ka visi skolotāji, kas programmu izmanto, paši ir kultūrpratīgi – apmeklē kultūras norises, lasa grāmatas. Par to, viņaprāt, tiek runāts pārāk maz.
Pedagogu pilnveides jautājumus Oskars pētījis arī savā disertācijā. Atsaucoties uz tajā apskatīto teoriju, viņš nošķir divus pilnveides veidus. Funkcionālā pilnveide ir tā, kad pedagogs apgūst metodes, stratēģijas un “trikus”, kā mācību procesu padarīt labāku. Bet attieksmju pilnveide ir kas cits – tā ir par to, kā tiek veidotas savstarpējās attiecības, kā skolotājs runā par savām vērtībām, kā vada savas emocijas. Tieši šeit, viņaprāt, ir kultūras pieredzes patiesā vērtība.
“Tieši šeit jau arī ir tās kultūras pieredzes jēga – caur to mēs reflektējam par savu vērtību sistēmu, pārliecībām. Un tas ir normāli, ka tās mainās. Kultūra iedod iespēju paskatīties arī uz to, kā veidojam savstarpējās attiecības un to modeļus, ko iepriekš varbūt neesam nemaz zinājuši.”
Vismaz viņa paša dzīve, Oskars saka, ir pierādījusi, ka kultūra dod plašāku dzīves redzējumu un uztveri.
Grāmatu un kino klubiņi: “kultūru vajag ēst”
Draudzīgā Aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzijā darbojas grāmatu, kā arī filmu skatīšanās klubiņi. Oskars skaidro, ka šajās vidēs grāmata vai filma kļūst par impulsu sarunai – un tas, kur šī saruna aizved, ir kaut kas unikāls, neparedzams un, kā viņš pats saka, maģisks. Bieži vien tiek pārrunāti jautājumi, kas liek domāt par sevi pašu.
Skolas grāmatu klubs “Garāmgājēji” ir labs piemērs tam, kā šādas iniciatīvas dzimst no skolēnu pašu iniciatīvas.
“Klubu, kuram tagad nosaukums ir “Garāmgājēji” un kurš darbojas jau trīs gadus, nodibināja viens 11. klases skolēns Gustavs. Viņš atnāca pie manis un teica, ka zina, ka es daudz lasu un arī viņam pašam gribas vairāk lasīt. Ko lai ar to iesāk, kā lai sāk? Un mēs vienojāmies, ka izveidosim grāmatu klubu. Un divus gadus, kamēr viņš skolā mācījās, viņš sauca mūs visus kopā, virzīja sarunu, uzcepa uzkodas. Un pēc viņa skolas beigšanas klubs palika – to šobrīd vada jau citi skolēni.”
Līdzīgs ceļš ir bijis arī kino klubam, ko izveidoja skolniece Marta. Skolā paredzēta iespēja zinātniski pētnieciskā darba vietā veikt sabiedrisku aktivitāti, un kino klubs ir viņas izvēle. Marta vispirms veica skolēnu anketēšanu – cik daudzi šādu klubu apmeklētu un kuras tēmas viņus interesētu. Tagad biedri vienu filmu noskatās mājās un pēc tam pulcējas, lai redzētu otru kopā un diskutētu par abām. Pēc katras tikšanās viņa savāc atgriezenisko saiti.
“Klubiņa pamatā ir viņas pašas interese par kino – viņa to vienkārši vēlas nodot arī citiem.”
Tieši šādi piemēri Oskara pieredzē apliecina, cik svarīgi ir organizēt mācīšanos arī ārpus stundu laika. Vēl viens šādas pieejas piemērs ir karjeras pasākums “Meklējam savējo”, kurā skolā tiek aicināti desmit nozares profesionāļi – un arī tur, kā uzsver Oskars, lielāko pienesumu sniedz saruna.
“Un kāpēc man šīs iniciatīvas ir svarīgas kā direktoram – tās ir izveidojuši un vada paši jaunieši. Un procesā iesaistās ne tikai viņi paši, bet arī vecāki, absolventi, skolotāji. Un sinerģija, kas rodas, ir vārdos neaprakstāma. Jaunieši iegūst milzīgu iedrošinājumu darīt. Arī tas, ka es un direktora vietniece esam klāt – viņi redz, ka arī mēs esam parasti cilvēki. Un tas ir moments, kur mēs atkal varam rādīt piemēru – ka ir svarīgi interesēties par kultūru, lasīt, skatīties filmas, apmeklēt izrādes.”
Kā “Latvijas skolas soma” ienāk skolas ikdienā
Ģimnāzijā programmas “Latvijas skolas soma” izmantošana primāri notiek caur klašu audzinātājiem. Oskars stāsta, ka finansējums tiek ieguldīts trīs galvenajos virzienos. Pirmkārt, visi jaunieši tiek aizvesti uz jaunākajām Latvijas filmām – šajā semestrī, piemēram, tā bija filma “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”. Otrkārt, teātra apmeklējumi, kas tiek apvienoti ar klašu ekskursijām. Treškārt, izstādes un muzeji – šogad skolēni apmeklēja jauno Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju “Prokrastinācija un radīšana”. Tomēr izšķiroša nozīme ir tam, kā šos apmeklējumus sagatavo. Viņš atzīst, ka pats labprāt iepazīst ekspozīcijas pirms tam un sūta kolēģiem ziņas.
“Ir svarīgi, ka kāds pirms izstādes vai muzeja ir tur jau bijis un iedod ieskatu. Pats esmu staigājis pa ekspozīcijām un sūtījis bildes skolotājiem ar tekstu – skat, Tev skolēni te noteikti jāatved!”
Tieši šeit, viņaprāt, slēpjas viena no problemātiskākajām lietām: viņš nav pārliecināts, vai klasēs vienmēr notiek sagatavošanās darbs pirms kultūras norises apmeklējuma. Visbiežāk redzama refleksija pēc tam. Vienlaikus Oskars uzsver, ka nevar visu vērtēt pēc vienas mērauklas.
“Cilvēki mācās dažādi, ne visiem pirms un pēc vajag uzdevumus un sarunas. Tāpēc noteikti nenoliedzu, ka programma ir daļa no mācību procesa.”
Skolā ir arī pedagogi, kuri īpaši palīdz citus skolotājus sagatavot kultūras norisēm. Piemēram, izvēloties skatīties izrādi “Vēlēšanās“, viena skolotāja izveidoja veselu metodisko materiālu kopumu, ko varēja izmantot kolēģi.
Kā direktors Oskars seko līdzi arī kultūras norišu kvalitātei un atļaujas izvēlēties – ne katrs piedāvājums ir tā vērts, lai aizvestu uz to visu skolu.
“Man pat telefonā ir ierakstīti numuri, kuriem necelt. Cilvēki jau neko sliktu nevēlas, bet es neredzu, kā šie zvani un piedāvājumi var uzbūvēt kvalitatīvu kultūras patērēšanas pieredzi. Mēs kā skola un kā programma no jauniešiem tajā brīdī varam iegūt “atsitienu”. Pa šiem gadiem jau ir izveidojusies sajūta, vai tas ir biznesa projekts vai tam ir arī jēga.”
Vislabākie piemēri, viņaprāt, ir tie, kur kultūras norise organiski iekļaujas tajā, ko skola jau dara. Tā tas bija ar izrādi “Viss, kas nav saskatāms” – pirms tās grāmatu klubs kopā lasīja izrādes pamatā esošo grāmatu, un sarunu tēmas Oskaram pašas parādīja, ka tas ir saturs, kas šobrīd skolēniem ir aktuāls un nepieciešams.
“Latvijas skolas soma” – arī skolotājiem
Viena no tēzēm, ko Oskars formulē sarunas laikā, ir tāda, ka programmai būtu jāatrod aizvien jauni veidi, kā uzrunāt arī pieaugušos skolā.
“”Latvijas skolas soma” ir par skolēniem, bet arī skolotājiem tā pieredze ir vajadzīga. Arī viņiem ir jāredz, ka teātris var būt neierastās formās. Ka lietas var būt un notikt citādāk. Jo pieaugušie jau ir tie, kas šo pieredzi reproducē un nes tālāk. Ja skolotājiem nav tāda pieredze un tā neveidojas, tad galā nekas nevar sanākt. [..] Ja mums visās skolās būtu atvērti un eksperimentiem gatavi pieaugušie, mēs to redzētu arī pašos bērnos. Ka viņi ir gatavi ļauties, piedzīvot, pat tad, ja kaut ko nesaprot. Es jau arī ne vienmēr visu saprotu, bet man interesē. Un es kādreiz tāds nebiju – es mērķtiecīgi to sāku darīt un skatījos, kas ar mani notiek.”
Ieteikumi kultūras nozarei: informēt vai tomēr izglītot?
Sarunas otrā pusē Oskaram tiek jautāts par ieteikumiem kultūras nozares profesionāļiem. Viņaprāt, daļa kultūras nozares varētu aizgūt arī pa kādam principam no pedagoģijas – īpaši tad, ja viņu mērķis ir, lai pieredze būtu mācoša, nevis tikai izklaidējoša.
“Arī kultūras nozarei kaut nedaudz noderētu lietas no pedagoģijas. Nosacījums ir, ka viņi šo kultūras norisi piedāvā, jo viņi grib, ka caur šo norisi cilvēki kaut ko iemācās. Ja viņu mērķis ir vienkārši informēt – lūk, šādi skan Raimonds Pauls jaunā aranžijā, tad vienkārši var “bliezt” uz priekšu un viss. Tur nebūs nekāda cita sausā atlikuma – cilvēki to piedzīvos, redzēs, dzirdēs un tur mēs to arī beidzam. Ja mērķis tomēr ir, ka no tās pieredzes iemācās, tad ir jāpadomā, kas ir tie lielie jautājumi, kurus ar savu kultūras notikumu gribas aizskart. Ko ar to pēc tam darīt? Par ko sarunāties?”
Kā skolas vadītājam Oskaram pirmā pieeja neinteresē – viņam ir svarīgi, ko skolēns no šīs norises iemācīsies. Ar baudīšanu, viņš saka, “ir par īsu”. Nepieciešams aiziet līdz dziļākai sarunai un izpratnei.
“Skolēnu auditorija ir kaut kas cits. Viņiem nepietiks vienkārši noklausīties Raimonda Paula dziesmas. “Skaties, šādas dziesmas ir radījis Raimonds Pauls” – nē, viņiem ar to nepietiek, tas nestrādās. Tā pedagoģijā nenotiek. Jautājums ir par to, ko jaunu tu vari piedāvāt un kā viņus iesaistīt procesā.”
Skola ir mācīšanās vieta – un, lai kultūras norise tajā ieguļas, māksliniekam jāspēj parādīt, kā caur viņa piedāvāto pieredzi var mācīties. Kā labus piemērus Oskars min izrādi “Viss bumbās”, kas runā par nepiepildītiem sapņiem un kurai, viņaprāt, vajadzētu nonākt katra skolēna redzeslokā – tā ir interaktīva, jauniešus uzrunājoša. Tāpat viņš piemin Valmieras teātra izrādi “Pazudušais tēls” un Nacionālā teātra izrādi “Bastardi”.
Pats Oskars uzsver, ka viņam svarīgi ir ne tikai apmeklēt kultūras norises, bet pēc tam par tām runāt. Jau pašā izrādes vai izstādes laikā viņam rodas jautājumi, ko vēlas pēc tam izrunāt.
“Tā pieredze provocē sarunu un jautājumu, par kuru sarunāties. Un bez šī kultūras notikuma ar tiem konkrētajiem cilvēkiem mēs ikdienā par šiem jautājumiem nesarunātos. Nav tā, ka katru darba dienu mēs runājam par skolotāja misiju, bet “Bastardi” pavēra šo iespēju.”
Vai kultūra ienāks skolā pēc 10 gadiem?
Sarunas noslēgumā jautājums par nākotni. Oskaru biedē tendence, ka kultūra kļūst arvien elitārāka – pieaug biļešu maksas, un ne visi to var atļauties. Šajā kontekstā viņš programmas “Latvijas skolas soma” lomu redz īpaši nozīmīgu.
“Programma ienāk skolā un aizsniedzas līdz tiem, kas varbūt šo pieredzi gribētu, bet nevar finansiāli atļauties. Tā veicina pieejamību.”
Bet ir vēl viens iemesls, kāpēc kultūrai būtu jābūt skolas dzīves daļai – un tas, iespējams, ir spilgtākais sarunas kopsavilkums.
“Kultūra ir drosmīgāka nekā izglītība. Mēs redzam, cik ļoti, ļoti grūti izglītībā nāk pārmaiņas – jaunas pieejas, metodes, kā jauni cilvēki mācās. Kultūra ir daudz eksperimentālāka pašā tās būtībā – ar materiālu, ko tā iestudē, ar formu, kādā tiek iekārtota izstāde. Un tāpēc to kultūru mums vajadzētu vairāk izglītībā – tad arī izglītība ātrāk kustētos. Tas ļautu saskatīt, ka pasaule ir strauji mainīga, daudzveidīga, neparedzama, nesaprotama. Un izglītībai ar to ir jāpalīdz, bet, ja izglītība ir kūtra, inerta un kultūra neienāk skolā – mēs mācību procesu nepadarām laikmetīgāku, piemērotāku šodienai. Es priecājos, ka tāpēc skolā ienāk inovācijas, lai arī paši jaunieši redz, cik pasaule ir dažāda – tas nav tikai tradicionāls teātris ar grezniem kostīmiem, bet var arī citādāk.”
Var teikt, ka tā ir atbilde uz jautājumu, pie kura Oskars visas sarunas gaitā konsekventi atgriežas – kāpēc direktoram, skolotājam, vecākam, mums katram pašam būtu jāiet uz teātri, jālasa grāmatas un jāskatās filmas?
