Reģionālās koncertzāles ieņem aizvien nozīmīgāku lomu vietējās kultūras dzīves veidošanā un kopienas iesaistē. Tās ne tikai nodrošina profesionālās kultūras un mākslas pieejamību ārpus galvaspilsētas, bet arī meklē jaunus veidus, kā uzrunāt dažādas sabiedrības grupas – tajā skaitā bērnus un jauniešus. Kāda ir reģionu kultūras dzīves specifika un kā bērni un jaunieši kļūst par koncertzāles sarunu biedriem? Savā pieredzē dalījās Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” vadītājs Timurs Tomsons. Viņa redzējumu uzklausīja kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” eksperte Sabīne Ozola.
Timura ceļš kultūras nozarē sākās Bolderājas mūzikas un mākslas skolā, kur viņš spēlēja klavieres un saksofonu. Tālākās studijas Latvijas Kultūras akadēmijā sniedza pamatu, kas pavisam drīz kā jaunam profesionālim ļāva kļūt par “Sinfonietta Rīga” izpilddirektoru. Timurs ieguvis arī starptautisku pieredzi, strādājot Zviedrijas radio un Baltijas jūras festivālā. Šobrīd jau astoņus gadus Timurs vada Liepājas koncertzāli “Lielais dzintars”, kas ļauj ieraudzīt kultūras dzīvi ārpus galvaspilsētas un saskatīt tās potenciālu.
Latvijas kultūrvide un jauniešu loma tajā
“Latvija ir kultūrvalsts. Mēs definējam savu valsti, jo tai ir kopīga kultūra. Pārvācoties dzīvot uz reģionu, es ieraudzīju mūzikas nozares sakārtoto infrastruktūru – man tas bija liels pārsteigums. Manuprāt, lēmums par reģionālajām koncertzālēm ir viens no sava laika izcilākajiem lēmumiem Latvijas kultūrpolitikā. Tas ir lielisks piemērs kultūras decentralizācijai.”
Domājot par profesionālajām kultūras organizācijām Latvijā, Timurs uzskata, ka tās ir ceļa sākumposmā, lai veidotu ilgtermiņa attiecības ar bērnu un jauniešu auditoriju. Šo attiecību veidošanā liela loma ir kultūrizglītības sistēmai un programmai “Latvijas skolas soma”, kas, kā Timurs norāda, šobrīd ir viens no galvenajiem instrumentiem, kā strādāt ar bērnu un jauniešu auditoriju.
“Kad vēl strādāju “Sinfonietta Rīga”, valdīja uzskats, ka, lai kaut ko rādītu bērniem un jauniešiem, vienkārši jāpaņem tas, kas izveidots pieaugušajiem un jāpārveido vieglākā formā. Tā, man šķiet, bija kļūdaina domāšana. Šobrīd mēs esam sākumposmā, lai veidotu reālo dialogu ar bērnu un jauniešu auditoriju. Tur mums ir daudz ko mācīties no starptautiskās vides, bet mēs esam uz pareizā ceļa. Tas ir lēns process.”
Kā uzrunāt bērnus un jauniešus?
Koncertzālē “Lielais dzintars” par bērniem un jauniešiem domā gan Liepājas Simfoniskais orķestris, gan pati koncertzāles komanda. Tās savā starpā sadarbojas, kā arī pārliecinās, ka piedāvājums ir pieejams gan pašiem mazākajiem, gan vidusskolas vecuma jauniešiem. Norises pieejamas gan lielajā zālē, gan arī kamerzāles formātā. Timurs norāda arī uz lielu skolu tīklu, kas tiešā veidā ļauj sasniegt bērnus un jauniešus caur veiksmīgu sadarbību ar skolotājiem.
“Bērniem un jauniešiem mēs varam dot iespēju iepazīties ar infrastruktūru un to, ko nozīmē nonākt koncertzālē. Mums ir svarīgi, lai bērni un jaunieši nebaidās no šīs mājas. Kā arī kopumā – lai pirmā pieredze veidotos pozitīva. Gribam, lai viņi pieredz, ko nozīmē sēdēt un klausīties dzīvo mūziku, kā arī uzzina, kādas ir skatuves mākslinieku un klausītāju attiecības. Un nevienā brīdī mēs nesagaidām, ka pirmajā reizē šie skolēni iemācās “spēles noteikumus”. It sevišķi tie skolēni, kas ar vecākiem neapmeklē kultūras notikumus vispār. Mums nav svarīgi, ka pirmajā reizē viņi aiziet kā mākslas eksperti. Mums ir svarīgi, lai tiek lauztas sociālās barjeras.”
“Ja tas ir kas ļoti kvalitatīvs – mēs ķeram to ciet!”
Timurs savā pieredzē novērojis, ka trūkst profesionālu lielformātu norišu bērniem un jauniešiem. “Lielā dzintara” gadījumā liela daļa piedāvājuma netiek producēts uz vietas. Kultūras norises tiek meklētas un izvēlētas pēc kvalitātes kritērijiem un atvestas izrādīšanai uz koncertzāles telpām. Dažkārt viena un tā pati izrāde Liepājā nonāk vairākas reizes – bērni izaug, un nākamā paaudze ir to gatava piedzīvot no jauna.
“Mēs cieši sekojam līdzi tam, ko kāds ir izveidojis. Tā ir mūsu metode. Mēs uzreiz zvanām un runājam par iespējām šīs norises atvest uz “Lielo dzintaru” un rādīt bērniem un jauniešiem mūsu reģionā.”
Taču lielformāta norišu atvešana uz Liepāju rada finansiālus izaicinājumus un aktualizē kultūras mobilitātes jautājumus. Piemēram, Timurs norāda uz lieliskajiem Orķestra “Rīga” koncerti bērniem un jauniešiem, taču parasti tie notiek no rīta un tāpēc orķestrim Liepājā ir jāierodas jau iepriekšējā vakarā. Tie ir lieli naktsmītņu un transporta izdevumi.
“Mums ir svarīgi, ka piedāvājums ir saturīgs, interesants un jēgpilns. Tas nevar tikt veidots ķeksīša pēc. Tam jābūt saiknē ar mūsdienu bērnu un jauniešu realitāti.”
Skolotāju loma
Šobrīd “Lielajā dzintarā” ir vairāki projekti, kas nodrošina koncertzāles sadarbību ar bērniem un jauniešiem. Timurs uzsver, ka viņiem ir svarīgi, ka tieši bērni un jaunieši ir tie, kas pasaka, ko viņi gribētu redzēt uz lielās skatuves. Taču programmas “Latvijas skolas soma” kontekstā tas ir izaicinoši, jo skolotājs ir tas, kurš lielākajā daļā gadījumu pieņem lēmumu par norises apmeklēšanu. Un ir redzams, ka sasniegt auditoriju ir daudz vieglāk klasisku koncertu gadījumā, nevis atvedot uz koncertzāli kādu laikmetīgu dejas izrādi.
“Mūsu misija ir piedāvāt dažādību. Jaunietim nav tikai jāiepazīstas ar 19. gadsimta tradīcijām, bet arī 21. gadsimta notikumiem.”
Taču Timurs novērtē katru skolotāju un skolēnu, kurš ienāk koncertzālē “Lielais dzintars” un iepazīstas ar kultūras piedāvājumu tajā.
“Man jāsaka milzīgs paldies skolotājiem, kas nāk! Varu iedomāties, ka tas nozīmē milzīgas izmaiņas stundu grafikā, kas jāpārceļ un jāpārplāno.”
Timurs gribētu, lai skolotājiem ir laiks pārrunāt pieredzēto ar skolēniem. Bet arī tas pieprasa zināšanas, kā par kultūras notikumiem reflektēt. Pēc Timura domām tas būtu profesionālo kultūras institūciju un programmas “Latvijas skolas soma” turpmākais sadarbības punkts – sniegt metodiskos materiālus, lai skolotāji to izdarītu pēc iespējas veiksmīgāk.
“Mums šobrīd koncertzālē nav nodaļas, kas strādātu tieši ar bērnu un jauniešu sasniegšanu. Es ceru, ka nākotnē tāda būs. Ja bērni grib nodarboties ar mūziku un mākslu, tie apmeklē mūzikas un mākslas skolas, bet ko darīt pārējiem? Es gribētu, lai mēs veidojam ne tikai kultūras notikumus, bet arī procesu. Varbūt jaunietis ienāk “Lielajā dzintarā” un atgriežas tikai pēc gada vai trim, bet, ja kāds gribētu būt šeit biežāk, tad mēs gribētu atrast veidus, kā to nodrošināt.”
“Ar laiku, ar laiku. Es arī neesmu par ātrām pārmaiņām. Tas mainīsies lēni. Tā paaudze, kas atnāk uz koncertzāli šobrīd, būs tā, kurai ir ielikti spēcīgi pamati kultūras iepazīšanā. Viņi tad noteikti būs arī tie, kas turpinās to nākotnē.”
Kultūras dzīve reģionā
Jautājot par profesionālās kultūras pieejamību, Timurs norāda, ka izaicinoši ir piedāvāt alternatīvo un laikmetīgo kultūru (laikmetīgo cirku, deju, mūziku). Pati koncertzāle kā vienu no pēdējiem veikumiem šajā jautājumā min pētījumu kopā ar islandiešu partneriem par auditorijas attīstīšanu “Jauniešu iesaistes veicināšana mākslas un kultūras procesos laukos un reģionoss”, kas tapa sadarbības projekta “Cirque Musique” ietvaros.
“Šajā projektā jaunieši stundu varēja noklausīties laikmetīgās mūzikas koncertu bez telefoniem un pārdzīvot par to, kas viņiem dzīvē ir aktuāls, jo tieši jaunieši bija tie, kas veidoja daļu no satura. Tas bija ļoti veiksmīgs projekts, bet jāsaka, ka arī ļoti dārgs. Jauniešu iesaiste pieprasa zinošu personālu, resursus.”
Kultūras lielbūves: kā tajās radīt drošības sajūtu?
“Jaunieša attieksmi pret lielām kultūras institūcijām var mainīt kaut vai tas, ka informācijas centrā cilvēks viņam neuzsmaida. Un tas uzliek bloku, lai šis jaunietis vispār iepazītu koncertzāli tālāk. To mums pastāstīja paši jaunieši – mēs šobrīd viņus daudz intervējam un izzinām, kā viņi skatās uz mums. Paralēli mēs veidojam arī iekšējo projektu ar dizaina biroju “H2E”. Mums ir daudz publisko telpu un mērķis ir saprast, kā, lai panāk to, ka jaunieši tajās grib uzturēties. Tas ir stāsts par drošību un drošu vidi.”
“Lielais dzintars” ir sadalīts vairākās daļās. Viena daļa ir mūzikas skola, kur jaunieši jūtas kā mājās. Bet tad, kad viņi pārnāk uz koncertzāles publisko zonu, kur ir plašas telpas, jaunieši tajās vairs nejūtas komfortabli. Šobrīd koncertzāles mērķis ir saprast, kā to mainīt. Timurs vēlas, lai koncertzāle būtu tā vieta, kur cilvēki ienāk uzlādēt telefonu un satikties ar draugiem. Tādā veidā izkopjot koncertzāles kā sabiedriskās ēkas funkciju. Šobrīd koncertzāli ir arī uzrunājuši jaunieši no vietējās nevalstiskās organizācijas, un kopīgi tiek strādāts pie idejas, ka vienu dienu nedēļā jaunieši ir tie, kas rada saturu koncertzālē.
“Šobrīd ar jauniešiem mums veidojas patiešām veiksmīgs dialogs. Un mēs gribam panākt to, ka koncertzāle nav tikai vieta, kur atnāk cilvēki, kuriem ir nauda un ģimenes, viņi ir 40+ un var atļauties apmeklēt šeit koncertus. Mēs esam sabiedriskā māja – mēs gribam, lai tā ir mājvieta gan četrdesmitgadīgam, gan septiņdesmitgadīgam, gan septiņpadsmit gadus vecam reperim.”
Skats nākotnē: kurp dodamies?
Pēc Timura domām, ir lieliski starptautiski piemēri un tie būtu jāpārņem darbā ar bērniem un jauniešiem. Timurs uzskata, ka koncertzālēs būtu jābūt cilvēkam, kurš strādā uz bērnu un jauniešu auditoriju. Nevar balstīties uz programmu “Latvijas skolas soma” kā vienīgo avotu, lai profesionālās kultūras institūcijas satiktu bērnus un jauniešus. Latvija šajā jautājumā atpaliek. Pašlaik nav profesionāļu, kas strādātu ar izglītojošo programmu izveidi mūzikas jomā. Tā pamatā ir pedagoģija, bet tā nav tikai saistīta ar mūzikas vēsturi, solfedžo un instrumentu mācīšanu, bet mākslas pieredzes pārnesi uz bērniem un jauniešiem.
Timurs uzsver, ka šodienas bērni un jaunieši ir tie, kas būs nākotnes Latvijas kultūras dzīves veidotāji un bīdītāji. Viņš cer, ka ar laiku katra koncertzāle un profesionālā kultūras institūcija Latvijā atradīs savu veidu, kā dialogu ar jauno paaudzi padarīt vēl ciešāku un jēgpilnāku.
Šobrīd aktuālie kultūras piedāvājumi bērniem un jauniešiem koncertzālē “Lielais dzintars”:
Muzikāla izrāde “Liepu tēva teikas”
Koncertieraksts “Pēterītis un vilks”
Muzikāla saruna un koncerts “Džeza stunda jauniešiem”
