Pagājušā gada jūnijā Daugavpilī notika Augšdaugavas novada un Daugavpils valstspilsētas izglītības iestāžu pedagogu un kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” koordinatoru pieredzes apmaiņas seminārs “Kultūras un mākslas norišu izmantošana mācību procesā”. Tikšanās laikā tika pārrunāta skolu pieredze programmas īstenošanā un labās prakses piemēri sadarbībā ar kultūras nozari.
Viens no spilgtākajiem stāstiem izskanēja no Daugavpils Valsts ģimnāzijas skolotājas Ingrīdas Kondratjevas, kura dalījās gan ar veiksmīgiem piemēriem, kā kultūra ienāk skolā, gan ar atziņām par to, kā mērķtiecīgi izmantot Daugavpils un Latgales reģiona kultūras piedāvājumu. Šī saruna kļuva par iedvesmu turpinājumam – detalizētākai intervijai, kurā Ingrīdu uzklausīja programmas “Latvijas skolas soma” eksperte Sabīne Ozola.
Ingrīda Kondratjeva Daugavpils Valsts ģimnāzijā māca latviešu valodu, literatūru un teātra mākslu 7.–9. klasēm. Šie mācību priekšmeti organiski sasaistās ar kultūras pieredzi, un programma “Latvijas skolas soma” ir kļuvusi par neatņemamu ikdienas darba daļu.
Astoņus gadus jeb no pašiem programmas pirmsākumiem Ingrīda bijusi arī programmas “Latvijas skolas soma” koordinatore. Šajā laikā viņa gan pati piemeklējusi norises konkrētiem vecumposmiem, gan pakāpeniski veidojusi “saspēli” ar kolēģiem, kuri kopīgi meklē piemērotākos piedāvājumus skolēniem.
“Šie astoņi gadi koordinatora lomā bijuši ļoti radoši. Man šķiet, ka šis pienākums ir bijis ļoti patīkams, jo arī es pati esmu augusi, daudz ieguvusi un uzzinājusi par Latvijas kultūras norisēm, kā arī tās pati piedzīvojusi.”
Sarunāšanās kā sadarbības pamats
Viens no būtiskākajiem ieguvumiem koordinatora darbā, pēc Ingrīdas teiktā, ir iespēja iepazīt kultūras nozares profesionāļus un veidot sadarbību, kuras pamatā ir savstarpēja izpratne un ieinteresētība. Skolotāja īpaši izceļ tās sadarbības, kurās kultūras norišu piedāvātāji “domā pēc būtības, nevis formāli”, uzsverot, ka komunikācija jau no pirmā zvana vai e-pasta ir daļa no kultūras pieredzes.
Ņemot vērā programmas finansiālos resursus, skola apzināti izmanto reģionālo piedāvājumu un nereti aicina māksliniekus pie sevis uz skolu. Kā īpaši vērtīgu sadarbības piemēru Ingrīda min projektu “Kino visiem un visur Latvijā” un tā vadītāju Ievu Pitruku.
“Protams, ka tas nav kinoteātra apmeklējums, bet brīnišķīga iespēja redzēt jaunākās latviešu filmas, neizejot no klases un uzreiz tās saistīt ar mācību procesu. Šo piedāvājumu regulāri mūsu skolā izmanto tieši latviešu valodas un literatūras skolotāji, apvienojot literāro darbu lasīšanu ar to ekranizācijām. Projekta vadītāja Ieva Pitruka ir ļoti atsaucīga – dažreiz gadās, ka filma vajadzīga jau uz rītdienu, es iepriekšējā vakarā viņu sazvanu un no rīta jau saite uz piekļuvi filmai ir manā e-pastā.”
Vienlaikus skolotāja uzsver, ka veiksmīgai programmas īstenošanai nepieciešama trīspusēja sadarbība – starp skolēnu, skolotāju un kultūras norises piedāvātāju.
“Pirmajā vietā ir skolēns – jo tieši viņam programma ir domāta. Dažreiz skolotājam šķiet, ka skolēniem varētu patikt un noderēt tas koncerts vai tā izrāde, bet svarīgākais – ko grib pats skolēns. Skolotāja uzdevums ir salāgot šīs vēlmes un piedāvāt tieši to, kas skolēniem konkrētajā vecumposmā varētu būt interesants.”
Un Ingrīda neizslēdz arī to, ka reizēm skolotājam jāspēj skolēnam arī “iemānīt” norises, kas pirmajā reizē nešķiet pašas interesantākās, bet ir daļa no mācību procesa un spēj raisīt diskusiju daudz tālāk par patīk – nepatīk vērtējumiem.
Kultūras pieredzes regularitāte kā intereses dzinējspēks
Īpašu vietu Ingrīdas pieredzē ieņem sadarbība ar Daugavpils teātri.
“Lieliska sadarbība ir bijusi arī ar Daugavpils teātri un Mārketinga dienesta vadītāju Daini Melānu. Kopīgi pārrunājam repertuāru un katras izrādes atbilstību vecumposmam. Tāpat arī es pati noskatos izrādes, lai skolēniem piedāvātu labāko. Pirmajam iespaidam vai pirmajai izrādei ir ļoti liela nozīme.”
Plašākas skolēnu atsauksmes par izrādi pieejamas skolas Facebook kontā.
Regulāri apmeklējot teātri, skolēni pamazām kļūst par aktīviem kultūras patērētājiem, kuri paši izsaka vēlmes un intereses.
“Ir skolēni, kas ir pieraduši, ka mēs katru gadu ejam uz teātri, un tagad jau paši sāk uzdot jautājumus – mēs sen neesam bijuši teātrī, uz ko mēs varētu aiziet?”
Šāda pieeja veido attiecības, kur kultūras pieredze izriet no skolēnu pašu iniciatīvas, nevis pienākuma. Protams, ka tas nav viegls uzdevums izprast jauniešu vēlmes un intereses, bet Ingrīda skaidro, ka ne vienmēr tas ir vārdos izsakāms, bet gan jauniešu emocijās un izteiksmēs saskatāms.
Labās prakses piemēri, kas iedvesmo
Tāpat Ingrīda norāda, ka lieliska sadarbība bijusi ar Rotko muzeju un Mairitu Folkmani. Pamatskolas bērniem svarīgs ir ne tikai stāstījums, bet arī iespēja mākslas darbus redzēt un tiem pieskarties. Rotko muzeja kontekstā Ingrīdai ir īpaši mīļa bilde no darbnīcas, kur skolēnu emocijas izsaka visu, un arī pašai Ingrīdai atgādina, kāpēc viņa to dara.
Tāpat izdevusies bijusi Andas Kolosovas performance “Ūdens miega negulēja” jeb gleznošana uz ūdens. Veselas dienas garumā skolēni piedalījās kopējās nodarbībās, iepazīstoties ar ebru tehnikas pamatiem, kā arī veidoja savus mākslas darbus. Tāpat stikla mākslas studijas “GlassPoint” nodarbība “Iepazīsti stikla mākslu” gada tumšajā laikā skolēnus iepriecināja ar krāsainu stiklu darbnīcu, iepazīstinot skolēnus ar stikla mākslinieka darba specifiku, tehniku un darba metodi.
Respektīvi, svarīga ir ne tikai skatīšanās un klausīšanās, bet arī darbošanās – iespēja pašiem radīt. Līdzīgi arī literatūras apguvē – skolēni lasa darbus, salīdzina tos ar monoizrādēm. Piemēram, skolēni stundās lasīja “Hamletu”, “Pazudušo dēlu” un salīdzinājumam ar monoizrādēm skolā ieradās Ēriks Vilsons. Kultūras attīstības biedrības “Tapala lapa” pārstāve Kristīne Timermane detalizēti pirms tam iepazīstināja ar izrādēm. Pozitīvā saziņa ieinteresēja skolu pie sevis aicināt arī komiksu darbnīcu.
Plašākas skolēnu atsauksmes par izrādi pieejamas skolas Facebook kontā šeit un šeit.
“Mums vienmēr ir arī ievadstundas – kur mēs iesim, kāpēc? Piemēram, arī komiksu darbnīcu gadījumā mēs jau stundās, Dzejas dienas ietvaros, lasījām dzejoļus un centāmies tos uzzīmēt komiksā, lai vispār saprastu, kas tas komikss tāds ir? Runājām arī par komiksu kā žanru. Un tad ar skolēniem vienojāmies, ka viņi savus darbiņus ņems līdzi uz komiksu darbnīcu ar māksliniekiem un uzzinās, cik veiksmīgs viņu pirmais mēģinājums ir bijis.”
Minētie Ingrīdas piemēri atgriežas arī pie sākotnējās tēmas par sarunāšanos. Kā piemēru Ingrīda atceras filmas “Straume” noskatīšanos, kas skolēnus ieinteresēja tajā, vai režisoram Gintam Zilbalodim ir arī kāda cita filma un kā skolēni tās varētu noskatīties. Beigās skolēni skatījās arī filmu “Projām” un salīdzināja abas filmas.
Padziļinātajos kursos skolēni apmeklēja Lauras Vinogradovas radošās rakstīšanas darbnīcu.
“Kā paši skolēni teica – viņa tik vienkārši runāja, ka visu varēja saprast. Un skolotāja pēc tam man stāstīja, ka esot bijis tik saistoši, ka skolēni beigās pat nav gribējuši doties prom. Sēdēja un gaidīja vēl kaut ko [smejas].”
Tāpat Ingrīda norāda, ka kopīgi braucieni uz kultūras norisēm, piemēram, Rīgā uz operu, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju vai Melngalvju namu, ir vesels piedzīvojums. Brauciens ar vilcienu no Daugavpils ir salīdzinoši garš, tāpēc tā ir arī iespēja pabūt kopā ar klasesbiedriem. Tāpat skolēni bijuši Valmierā, Madonā, Ventspilī.
Ingrīda sarunas laikā stāsta arī to, ka kultūras norises skolā nekalpo tikai kā vienreizējs notikums. Viņa un kolēģi mērķtiecīgi integrē redzētās filmas, izrādes un izstādes arī turpmākajā mācību procesā. Skolēni tiek aicināti veidot kultūras faktu portfolio jeb dienasgrāmatu, kas noder gan latviešu valodas eksāmena mutvārdu daļai, gan personisko pārdomu attīstīšanā. Šādā veidā kultūras pieredze nepazūd līdz ar pasākuma beigām, bet kļūst par praktiski izmantojamu resursu.
Labākā recenzija forma – skolēns skolēnam
Klātienes tikšanās reizē jūnijā Ingrīda stāstīja savus novērojumus par to, ka labākā recenzija par kādu teātra izrādi ir tā, ko skolēns izstāsta otram skolēnam. Skolotājā ne vienmēr ieklausās, bet viens jaunietis otram spēj nodot tieši savu skatupunktu par pieredzēto.
Un Ingrīda uzsver, ka pieredze tiek nodota ne tikai mutiski, bet arī caur fotogrāfijām, ko jaunieši ievieto sociālajos tīklos.
Kultūra kā līdzsvars ikdienas steigā
Sarunas noslēgumā Ingrīda uzsver kultūras nozīmi mūsdienu ikdienā, kur spriedze un stress ir klātesoši arī skolēnu dzīvēs.
“Šobrīd ar skolēniem vairs nav jārunā, kāpēc uz kultūras notikumiem ir jāiet. Viņi paši to grib – viņiem ir pieredze. Ņemot vērā, ka programma darbojas jau 8 gadus, ar to ir izaugusi vesela skolēnu paaudze. Un tāpat “Latvijas skolas soma” ir milzīgs atbalsts skolotājiem, it īpaši kultūras jomas skolotāji. Tas ir atbalsts mācību procesā – tā nav parunāšana par kaut ko, bet tam ir jēga. Un tā ir arī radošā izpausme. Manuprāt, skolēni un skolotāji programmā redz daudz ieguvumu.”
Domājot par nākotnes attīstību, Ingrīda cer, ka programmā iesaistīsies aizvien vairāk jaunās paaudzes mākslinieku, mūziķu, dzejnieku un rakstnieku, veidojot dzīvu un iedvesmojošu dialogu ar skolēniem visā Latvijā.
