Anete Ašmane-Vilsone
Latvijas Sabiedriskā medija žurnāliste
Tā mēs vienmēr sakām žurnālistikā – saturs ir karalis. Ar to saprotam – lai cik spilgts būtu noformējums, tehniskais izpildījums vai personības, galvenā vērtība vienmēr ir pašam saturam un tā dziļumam, jēgai un kvalitātei. Kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” kontekstā man gribētos domāt – lai arī auditorijai ir izaicinošs vecumposms, kas varbūt vairāk sagaida spožu formu, arī te tomēr tieši saturam būtu jābūt karalim.
Šī programma vairāku gadu laikā ir kļuvusi ne tikai par ļoti vajadzīgu iespēju papildu mācību procesam izglītot skolēnus, bet arī par jaunu tirgu kultūras nozarei. Radot plašu satura piedāvājumu, atsevišķi producenti spēj nodrošināt iespaidīgu apgrozījumu un sasniegt tūkstošiem skolēnu visā Latvijā.
Tomēr liels pieprasījums un pilnas skolu zāles automātiski nenozīmē kvalitāti.
Aplūkojot dažas no norisēm, jādomā – lai arī koncertu un lekciju harizmātiskie vadītāji spēj atrast kontaktu ar auditoriju, saturs atgādina haotisku un virspusēju popūriju. Tas īsti neatbilst karaļa statusam.
“Latvijas skolas somas” milži
Par programmas “Latvijas skolas soma” milžiem mūzikas nozarē patiesi var dēvēt producentus Jāni Ķirsi un Miku Abaroniņu. Viņu uzņēmumi radījuši virkni notikumu, kas tiek piedāvāti programmā un atrodami “Latvijas skolas somas” mājaslapā.
Mikus Abaroniņš (SIA “MA Events” valdes loceklis) kopā ar māsu Artu Abaroniņu (SIA “AA Events” valdes locekle) piedāvā 23 dažādas programmas: Ziemassvētku un citu gadskārtu danču un rotaļu nodarbības, dejas izrādi “Riekstkodis”, koncertlekciju “Dzeja un mūzika”, koncertu “Klasiskās mūzikas pērles: Baroks” un vēl citus notikumus. Tajos iesaistīti profesionāli un zināmi Latvijas kultūras nozares pārstāvji: etnomuzikologs Ēriks Zeps, dziedātāji Atis Ieviņš, Emīls Kivlenieks, Andrejs Reinis Zitmanis, Ieva Sutugova, Beāte Zviedre un citi mūziķi.
Savukārt Jāņa Ķirša vadītais uzņēmums SIA “SKOLENIEM.LV” pēc mājaslapā atrodamās informācijas producē 39 norises: koncertlekcijas par latviešu musketieriem, pagānu dziesmām, Aspazijas dzeju mūzikā un citām tēmām, koncertuzvedumus un koncertstāstus par Raimondu Paulu, Imantu Kalniņu, muzikālas izrādes un deju izrādes. Arī te līdzās pašam Jānim Ķirsim muzicē profesionāli mākslinieki: dziedātāji Rūta Dūduma-Ķirse, Santa Šillere, Brigita Reisone, Miks Galvanovskis, Eduards Rediko, Beāte Zviedre, Annija Putniņa, Asnate un Aurēlija Rancānes un vēl citi.
Norises lielākoties tiek plānotas uz vietas skolās, un, lai arī pēc “Lursoft” datiem visiem trim uzņēmumiem pērn bija zaudējumi, apgrozījums svārstās vairāku simtu tūkstošu robežās, kas apliecina – pieprasījums ir liels.
Es šī gada pavasarī apmeklēju divus no daudzajiem notikumiem: “SKOLENIEM.LV” producēto koncertlekciju “Modes un mūzikas evolūcija” un “MA Events” un “AA Events” piedāvāto koncertu “Raimonds Pauls: teātra un kino mūzika”.
Vadītāji
Par modes un mūzikas evolūciju ar Dārzciema vidusskolas jauniešiem sarunājās dziedātāja Katō, bet ar Maestro daiļradi Natālijas Draudziņas vidusskolas skolēnus iepazīstināja Dagnis Roziņš un Roberts Memmēns.
Uzreiz jāsaka, ka apbrīnoju, cienu un novērtēju visus, kas uzņemas darīt šo darbu, jo auditorija nav viegla – abos pasākumos redzams, ka grūti iegūt un noturēt jauniešu uzmanību, viņi savā starpā sarunājas, pedagogi kā dusmīgi vagari cenšas sarunas un skaļo uzvešanos kā nebūt ierobežot, un tā visas 40 minūtes. Tomēr kopumā abu pasākumu vadītāji ir veiksme – īpaši Katō, kas ar klausītājiem izveido labu kontaktu, jo runā ar viņiem vienā valodā brīvi un nepiespiesti, izskatās stilīgi un jauneklīgi, viņas balsī nav pamācošu intonāciju. Līdzīgi arī ar Dagni un Robertu – jauni, atraktīvi, enerģiski, tikai šajā gadījumā skatuves paaugstinājums rada zināmu distanci ar auditoriju.
Manuprāt, veidojot šādas koncertlekcijas vai stāstus, pirmā svarīgākā atslēga ir vadītāju personības, un te izvēle tiešām ir izdevusies un atmaksājas, un par to prieks.
Saturs
Mazāk prieka saturiskajā ziņā. Programma “Latvijas skolas soma” ir izstrādājusi kritērijus kultūras norises iekļaušanai tās saturā, kā arī ikdienas darbā kultūras nozares profesionāļiem tiek sniegts plašs metodiskais atbalsts – ieteikumi veiksmīgāka piedāvājuma radīšanai konkrētai mērķauditorijai, tostarp par dažādu jomu profesionāļu piesaisti satura izstrādē, ja tēmas nav tiešā veidā pašu mākslinieku profesionālajā laukā, bet, vērojot abus notikumus, man galvā bija viens jautājums – vai tiešām šis ir pārdomāts, loģiski strukturēts un izstāstīts saturs, kas atbilstošs attiecīgajam vecumposmam?
Nepameta virspusēja un haotiska sajūta. Modes evolūcijas stāsts iesākās ar dažu latviešu dziedātāju skatuves tērpu un to dizaineru pieminēšanu, tad izskan dažas patiesības, ko jauniešu auditorijai nekaitē atgādināt (ka sociālie mediji strādā, tāpēc turam savus profilus kārtīgus un tīrus; ka aizskart citus izskata dēļ ir muļķīgi; ka Latvija ir maza, bet talantu pilna zeme), un tad aiziet pārskats par dažiem konkrētiem apģērbiem – peldkostīmu, džinsiem, disko stilu, skolas un darba formām, unisex apģērbu, black tie etiķeti un tautastērpiem. Gandrīz katram no šiem elementiem piemeklēta dziesma – Rock Around the Clock, Fly Me to the Moon, “Es gribu dejot bugi”, pašas Katō dziesmas un noslēgumā popūrijs ar “Bēdu, manu lielu bēdu”, “Jauns un traks” un “Es nenācu šai vietā” melodijām. Ļoti daudz un krāsaina informācija, dažādas skaņu pasaules, koši akcenti un izvēlētie stāsta elementi, taču sajūta, ka viss samests vienā maisā, sakratīts, izbērts uz galda un tā tad arī uzservēts. Aprakstā solītais, ka “skolēni tiks iepazīstināti ar pēdējo divu gadsimtu modes vēsturi, kā arī tiks sniegts ieskats 21. gadsimta pirmās dekādes modes mākslā”, manuprāt, īstenojas tikai daļēji, jo no 19. gadsimta stāstā bija pavisam maz vai nemaz, lielākoties koncentrējoties uz pagājušo gadu simteni.
Man ļoti gribētos zināt, vai kāds tērpu vēsturnieks vai dizainers arī modes evolūcijas stāstu veidotu šādi? Neatkarīgi no tā, vai konsultants tika piesaistīts vai nē, gala rezultāts saturiski un izklāsta ziņā uzrāda nopietnus robus un haotisku struktūru.
Otrs pasākums – koncerts ar Maestro teātra un kino mūziku – it kā ir ar vieglāku uzdevumu, taču rezultāts arī liek uzdot jautājumus. Apraksts sola, lūk, ko: “Kopā mēģināsim izprast, kas Raimonda Paula melodijas padara tik prātā paliekošas, kas ir tās akordu secības, melodiskie zīmējumi, ritma raksti, kas visvairāk raksturīgas Raimondam Paulam, un kādu iespaidu tās atstāj uz mums?” Atbildes uz šiem jautājumiem neguvu ne es, ne skolēni. Un tas nemaz īsti nebija iespējams, jo agrā piektdienas rītā mēs visi apmeklējām vienkārši koncertu, un te problēmas ar skolēnu ieinteresēšanu bija krietni lielākas. Pasākums norit, virknējot dziesmas no dažādām teātra izrādēm un kino filmām, un te ir viena būtiska lieta, ko nedrīkstētu neņemt vērā. Man jāatzīstas, ka arī es savos teju 33 gados neesmu redzējusi, piemēram, filmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks” un “Īsa pamācība mīlēšanā”. Maestro dziesmas, protams, zinu, taču ir skaidrs, ka jauniešu auditorijai ne konkrētās filmas, ne mūzika lielākoties neizsaka neko. Noskaidrojas, ka arī par “Ilgo ceļo kāpās” daudzi nav dzirdējuši tieši neko. Kur nu vēl par teātra izrādēm no pagājušā gadsimta, piemēram, “Šerloks Holmss”. Šai auditorijai tā ir sveša pasaule – gribi vai negribi, tas ir fakts. Protams, jaunieši ir jāiepazīstina ar to, taču nezinu, vai konkrētais koncerts ir labākais veids – daži vispārīgi teikumi par sižetu vai režisoru, kam seko dziesma. Kurš no tā ko atcerēsies? Un ko vispār var atcerēties – plikus faktus par tādu mākslas darbu eksistenci? Man nebūtu ilūziju par to… Bet domāts jau bija labi – pat iespēja dziedāt līdzi, jo uz ekrāna lasāmi dziesmu vārdi. Jaunieši gan tos daudz nepielieto – ir, kas mierīgi klausās, ir, kas sarunājas, smejas, dauzās, ir, kas izmanto laiku gulēšanai. Jautājumu rada arī tas, ka koncerta beigās skan popūrijs un kora dziesmas “Manai dzimtenei” versija, un šīs melodijas nesaistās ne ar Raimonda Paula devumu kino, ne teātra mūzikas laukā.
Ieteicamie uzlabojumi
Patiesībā, tikai daži. Bet ļoti būtiski.
Pirmkārt, radot un veidojot šādas norises, vēlreiz un vēlreiz atcerēties un nemitīgi sev atgādināt, kas ir šo pasākumu mērķauditorija (un tie nav pedagogi, kas izbauda jauku koncertu ar iemīļotām dziesmām).
Un darīt to bez ilūzijām. Jā, lielākā daļa no jauniešiem nezina tās latviešu filmas, kuras viņu vecāki vai vecvecāki citē no galvas (arī viņu informētība par leģendāro “Limuzīnu” visticamāk nav iepriecinoša). “Latvijas skolas soma” ir tieši tādēļ, lai šādas zināšanas un pieredzi sniegtu, taču tas jādara apzinoties, ka ir “jāsāk no sākuma”, nevis ar pieņēmumu, ka zālē visi zina, par ko ir runa.
Otrkārt, man ļoti gribas cerēt, ka izglītojošu lekciju tapšanā vairāk tiks iesaistīti konkrētās jomas eksperti. Es nedomāju, ka tas radītu milzīgas papildizmaksas – tas būtu vienreizējs “pirkums” veidošanas stadijā, bet dotu ļoti daudz.
Neiedomāsimies, ka tikai tāpēc, ka ejam pie jaunākas auditorijas, mēs varam runāt par jebko un izlikties gudri visās jomās tāpēc, ka esam pieaugušie.
Satura sagatavošanai nepietiek ar vispārīgu informāciju no interneta vai paviršu materiālu apkopojumu – te nepieciešama reāla kompetence.
Treškārt, aicinātu lielāku uzmanību pievērst veidam, kā tiek pasniegta informācija un kas ir tas, ko gribam, lai jaunais skatītājs paņem no pasākuma. Dažbrīd šķiet, ka šis mērķis nav skaidrs, jo akcentu ir vai nu par daudz, vai nav vispār.
Abām manis vērotajām norisēm bija ļoti atbilstoši un atraktīvi vadītāji, kas ir viena no svarīgākajām atslēgām. Ja tiks sakārtots saturs un salikta loģiska virzība un akcenti, šiem notikumiem tiešām ir potenciāls kļūt par pienesumu mācību procesā un jauniešu redzesloka paplašināšanā. Ņemot vērā uzņēmumu lielo apgrozījumu un tātad sasniegtās auditorijas apjomu, profesionāla un pārdomāta pieeja saturam ir veidotāju primārā atbildība. Jo arī “Latvijas skolas somā” saturam būtu jābūt karalim.
