Aija Tūna, Dr. paed.,
programmas “Latvijas skolas soma” vadītāja
Programmas “Latvijas skolas soma” komanda sadarbībā ar dažādu kultūras nozaru ekspertiem turpina rakstu sēriju, lai iepazīstinātu ar kādu no programmā iekļautajām kultūras nozarēm. Šoreiz fokusā muzeji un kultūras mantojums.
Programma “Latvijas skolas soma” sniedz iespēju skolēniem iepazīt Latvijas mākslas un kultūras norises visā plašajā spektrā – mūzikā, teātrī, dejā, cirkā, vizuālajā mākslā, kino, arhitektūrā, dizainā, materiālajā un nemateriālajā kultūras mantojumā, literatūrā un grāmatniecībā. Dažas no šīm jomām gan skolotājiem, gan skolēniem ir tuvākas un pazīstamākas, citas neko daudz neizsaka vai nav gadījies ar tām tā īsti sastapties un iepazīties. Šīs tematiskās izlases palīdz akcentēt kultūras daudzveidību un padarīt saprotamāku tās dažādo nozaru specifiku bērnu un jauniešu auditorijām, kā arī vēl vienā veidā sniegs atbalstu skolotājiem.
Ikdienas skrējienā vērts atcerēties, ka jautājumu uzdošana par veicamo uzdevumu un dziļākas jēgas meklēšana darāmajā nav lieka laika kavēšana, bet palīdz atrast labākos risinājumus daudziem tālākajiem ikdienas izaicinājumiem. Par šo visu jādomā, uzklausot arī vecāku pieredzes stāstus par to, kā dažādās skolās klājas programmai “Latvijas skolas soma”.
Ja skolotājs māca nevis fiziku, matemātiku vai vēsturi, bet bērnus un jauniešus, palīdzot tiem iepazīt pasauli, tad ieraksts E-klasē vai Whatsapp grupā nebūs “tad un tad braucam ekskursijā”, bet “tad un tad dodamies iepazīt / izzināt / pieredzēt to un to”. Arī kultūras norišu izvēle šī skolotāja audzēkņiem būs daudzveidīga un sabalansēta, radot iespēju skolēnu līdzpārdzīvojumam, rosinot viņu pārdomas, palīdzot atrast savas šī brīža atbildes uz sev, savam burbulim vai kopienai un plašākai sabiedrībai aktuāliem jautājumiem.
Ar koncertiem, izrādēm un izstādēm viss šķiet skaidrs, bet kā ar muzejiem, kurus pēc veca ieraduma “apmeklē”? Ik gadu maijā muzeji tiek celti īpašā godā, un tas ir pamatoti, jo muzeji ir milzu resurss, kura nozīme tā pa īstam vēl jāizprot ne vien publikai, bet arī pašiem muzejniekiem, lai no atturīgām “tajā un tajā gadā” un “tikai neaiztieciet!” vietām kļūtu par draugu un ceļabiedru visu paaudžu un interešu cilvēkiem. Tiesa, daudzi muzeji jau kļuvuši daudz darbīgāki un atvērtāki, un mēs no programmas “Latvijas skolas soma” puses esam gandarīti par kopīgi atrastajiem risinājumiem. Vienlaikus svarīgi, lai darbīgumā muzejs nepazaudē savu īpašo vēstījumu.
Mums Latvijā ir daudz lielisku muzeju darbības piemēru, kur bērni un jaunieši sastopami kā pašsaprotama auditorijas daļa.
Tūkstošiem skolēnu pabija katrā no pēdējā laika Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādēm, satiekoties ar Purvīti, Lancmani un citiem māksliniekiem. Nule par skumjām ne vienam vien gausākam plānotājam noslēdzās izstāde “Snīkeri: eko x ego” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Toties Daugavpilī ieradušies jauni Marka Rotko darbi, tapušas to replikas mūsu šodienas izcilo mākslinieku redzējumā, kuru digitālo fotogrāfiju versijas redzamas Dailes teātrī Rīgā. Aizvien biežāk kā interesants objekts tiek minēts Preiļu muzejs. Protams, Alūksnes bānīša muzejs, Lūznavas muiža un Hoijeres kundzes viesu nams Liepājā, kur, ejot no stāva uz stāvu, no baroka raupjuma nonākam līdz “kūkiņu” nogaršošanai Art deco vidē, bet ap Ziemassvētkiem varēs cept piparkūkas, izmantojot vēsturiskas formiņas.
Kā intervijā raidījumā “Kultūrdeva” skaidro Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja vadītājs Kaspars Vanags,
“man liekas, ka veids, kā radīt dziļāku interesi par vēsturiskiem vai muzejiskiem priekšmetiem, ir ļaut izmantot krājumu tādā veidā, lai muzeja lietotājs var saprast, kā veidojas vēstījums vai stāsts, ka viņš pats tā veido savu argumentāciju, kādus faktus viņš izvēlas. Mums ļoti bieži izstādē vienkārši ir gatavs artefakts patēriņam, un bieži, protams, ir arī ļoti neveiksmīgi mēģinājumi nodot vēstījumu vai stāstu. Šī iesaiste ekspozīciju veidošanā, lai apgūtu kritiskās domāšanas prasmes, iespējams, arī ir jauns virziens muzejos”.
Un te nu mēs atkal nonākam pie skolas, kur vienalga kā nosaukta mācību standarta, programmas vai saturiskās jomas ietvaros skolēniem ir jāpalīdz apgūt kritisko domāšanu un pielietot to, spējot vienlaikus analītiski un empātiski izvērtēt informāciju un procesus. Tas ir par demokrātijas mācīšanos, kas notiek ne vien vēstures, bet arī dabas, medicīnas, dzelzceļa un jebkurā citā muzejā, un ietver varas, atbildības, taisnīguma un privātuma nozīmes saskatīšanu. Tas ir par ģimenē notiekošo, kur valda “tāpēc, ka es tā teicu” vai “saki, ko tu par to domā” attiecības. Tas ir par dzīves mācīšanos, un šajā mācību priekšmetā muzeji ir izcils resurss.
Ar to, kā starptautiskā mērogā muzeji pārvērtē savu darbību, šomēnes strukturēti iepazīstina Elīna Vikmane, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas institūta pētniece, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda un Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle. Pedagogi šajā pārskatā ieraudzīs idejas jauniem muzeju pieredzes izmantošanas veidiem, tā padarot katru iziešanu no skolas par daudzpusīgu un dziļu mācīšanās pieredzi. Ceram, ka arī vecākiem tas būs noderīgs ieteikums, kā paraudzīties un muzejiem un par ko parunāt ar saviem bērniem.
Rakstu papildina ieskats kultūras mantojuma nozares piedāvājumā programmā “Latvijas skolas soma”.
Elīna Vikmane,
Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas institūta pētniece,
Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda un Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle
Kad muzejam būt atvērtam ir par maz
Tikko aizvadīta Muzeju nakts un tuvojas Starptautiskā Muzeju diena ar moto “Ilgtspēja un labbūtība”. Abstraktie termini liek uzdot jautājumu, kā muzeji ir mainījušies, ko tie dara un kādēļ to aktivitātes mums ir nepieciešamas?
Šajā rakstā iezīmēti daži virzieni, par kuriem domā muzeji, un pastāv liela iespēja, ka ikviens no mums ar šīm tēmām ir saskārušies savā pieredzē, ikdienas vai profesionālajā dzīvē. Muzeji ir uzticami sabiedrotie, ar kuriem kopā domāt, kritiski vērtēt un ar piesardzīgu optimismu veidot kopīgo nezināmo nākotni.
Pirmais virziens skar stereotipu, ka kultūras mantojums pieder muzejam.
Lai arī juridiski bieži tā ir, tomēr pēc būtības kultūras mantojums pieder ikvienam sabiedrības loceklim. Katram no mums būtu jāierauga sevi kolektīvajā atmiņā. Šobrīd muzejos notiek liels darbs, lai pārskatītu savus krājumus un papildinātu kolekcijas ar tām balsīm, kas ir bijušas ignorētas, izslēgtas, nesadzirdētas. Lai atgūtu to mantojumu, kas ir bijis nozagts citām valstīm. Lai pārdomātu valodu, kādā mēs saucam priekšmetus, cilvēkus, etnisko piederību, valstis. Te vietā minēt arī dzīves reāliju, ka mantojums, kas mīt muzejos, ne vienmēr ir pieejams visiem cilvēkiem. Vēl arvien daudzās kultūras institūcijās pastāv fiziskas barjeras – kāpnes, sliekšņi, nepiemērotas labierīcības, kas cilvēkus kavē kļūt par apmeklētājiem. Bieži saturs nav intelektuāli pieejams. Vai tas ir emocionāli nepieejams, ja mēs sevi nesaredzam stāstā, ko muzejs izveidojis. Muzeju vidē par pieejamību un piekļūstamību jau sen nerunā šauru grupu vai diagnožu kontekstā. Eiropa noveco. Tie, kas jau šobrīd kavējas mazināt barjeras, no muzeju dzīves ar laiku var tikt izslēgti arī paši.
Otrā tēma ir digitālās inovācijas.
Pētnieki ir pierādījuši, ka attiecībā uz digitālām tehnoloģijām pastāv “pozitīvs aizspriedums”[1] – ka tās ir nepieciešamas, risina problēmas, atvieglo dzīvi. Arī muzeju pasaulē digitālās tehnoloģijas tiek augstu vērtētas. Varbūt ceļš līdz muzejam ir par tālu, tad talkā nāk attālinātā muzejpedagoģija. Tā ir iespēja ieskatīties muzeju darbā, kas ikdienā apmeklētājam ir neredzama. Tā ir iespēja novērst muzeju sezonalitāti un rekonstruēt notikumus un priekšmetus, kuru vairs nav. Latvijas gadījumā izaicinājums ir kūtrā digitāli dzimušā mantojuma saglabāšana – tas sastāda mazāk par 1 % no kopējā saglabātā mantojuma. Nav arī Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja, kuram piedienētu kļūt par flagmani muzeju digitālā mantojuma saglabāšanā un kopējo digitālās transformācijas tendenču noteikšanā nozarē. Problēma rodas arī tad, ja digitālās tehnoloģijas sāk uzskatīt par vērtību neitrālām vai ja tehnoloģija tiek lietots kā sinonīms jaunai idejai vai praksei. Diezin vai jauns produkts patiešām ir inovācija, ja tā kopē jau esošo pasauli un līdz ar to pārnes uz virtuālo pasauli stereotipus un netaisnības – prakses, kuras daļa muzeju cenšas vājināt reālajā pasaulē[2].
Trešais virziens atgriežas pie muzeju demokratizācijas centieniem, kas var izpausties kā sabiedrības līdzdalība muzeju piedāvājuma veidošanā.
Ir grūti izveidot piedāvājumu, ja nav veikta auditorijas izpēte, vēl grūtāk – radīt izglītojošu, vērtīgu un aizraujošu pieredzi, piemēram, bērniem, viņu viedokli neizzinot[3]. No vienas puses līdzdalība šķiet pašsaprotama – muzeja apmeklētājs var līdzdarboties muzeja programmā, tāpat kā skolēns var līdzdarboties stundā. No otras puses mēs labi zinām, ka pieeja – muzejs stāsta un apmeklētājs klausās, skolotājs stāsta un skolēns klausās – tikai tagad sāk mainīties. Līdzdalības kontekstā visneērtākā tēma ir dalīšanās ar varu, lai pārvarētu “es zinu labāk” pieņēmumu. Dalīšanās ar varu nozīmē arī pieņemt domu, ka kāda cita (ārpus manas profesionāļu kopienas) unikālā pieredze var sniegt pievienoto vērtību.
Ceturtā tēma ir aktīvisms.
Vai piekritīsiet, ja teikšu, ka aktīvisms kopumā skan aizdomīgi? Diezgan radikāli, varbūt nepieklājīgi, streiks kā beidzamais, radikālākais solis, bailes nokļūt ideoloģiskā slazdā, muzejs kā propagandas nesējs… Vai muzejam nevajadzētu būt profesionāli neitrālam? Bet vai atturēšanās pati par sevi nav aktīva pozīcija? Jo vardarbībai patīk klusums. Netaisnībai patīk novērsts skatiens. Muzeji, kuri izjūt pienākumu vai vajadzību iesaistīties universālu problēmu risināšanā, to sauc par sociālo aktīvismu, pilsonisko aktīvismu, dažkārt politisko aktīvismu. Aktīvisms ir gan pozīcija, gan darbības vārds. Tas var izpausties kā līdzdalības darbnīcas Ukrainas atbalstam[4], arī kā pilsoniska atmošanās, piemēram, bērniem darbojoties pilsētplānošanas muzejpedagoģiskā nodarbībā[5], kurā tie apjauš, ka viņu vārdam ir svars un ka viņiem ir tiesības ar savu ieguldījumu noteikt, kādā pilsētā viņi vēlas dzīvot. Muzeji arvien biežāk piedāvā normalizēt to, ka būt aktīviem savā dzīvē un valstī ir pašsaprotami.
Visbeidzot labbūtība, mentālā veselība, garīgā veselība, psiholoģiskā noturība.
Izsīkšanas, depresijas vai pašnāvības domas sabiedrībā ilgstoši bijusi tabu tēma. Taču muzeju un veselības sektora sadarbība ir sākusies jau pirms pandēmijas un pastiprinājusies globālās pandēmijas laikā. Piemēram, Monreālā ārsts var parakstīt muzeja apmeklējumu[6]. Citviet notiek diskusijas, ka muzeja apmeklējums varētu tikt iekļauts veselības apdrošināšanas polisē. Te problemātika saistīta ar risku, ka sabiedrības veselība nokļūtu diletantu rokās. Ir kritiski svarīgi, lai meklējumi notiek ciešā sadarbībā starp muzeju un veselības sektora profesionāļiem. Pasaules pieredze rāda, ka muzeji ir piemērota vide, lai domātu par mentālo veselību, un arī Latvijā muzeju izglītojošā darba skats pavēries šajā virzienā[7].
