Aleksandrs Kabakovs
Kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma”
eksperts satura un metodikas jautājumos
Ik dienu pavadot no pāris minūtēm līdz pat vairākām stundām sazinoties ar režisoriem, rakstniekiem, kuratoriem, muzejpedagogiem, koncertzāļu mākslinieciskajiem vadītājiem un citiem radošajiem profesionāļiem, kā arī gatavojoties Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Programmas “Latvijas skolas soma” satura radīšana” atbalstīto projektu pakāpeniskam ieplūdumam programmas kultūras norišu piedāvājumā, arvien vairāk domas nodarbina kvalitāte – šis subjektīvi interpretējamais un vienlaikus līdz detaļām konkretizētais jēdziens. Aicinu arī jūs padomāt par to, ko katram no mums nozīmē kvalitāte, kāpēc uz to tiekties dažādās dzīves jomās, un, galu galā, kā to atpazīt un izvēlēties.
Spriest par mākslas notikuma vai kultūras produkta kvalitāti ir sarežģīti un delikāti. Daļa cilvēku par kvalitatīvu uzskata to, kas atbilst viņu prasībām un izpratnei par meistarību. Citi mākslā meklē tikai skaisto, labo un patīkamo, vēl citam vajag intelektuālo izaicinājumu. Starp mums ir arī tādi, kuriem, piemēram, grāmata vai izrāde ir vislabākais domu sakārtošanas rīks, kur var ļaut vaļu asarām un pārdzīvojumiem. Bet kā tad lai saprot, kad ir un kad nav gūta kvalitatīva kultūras pieredze? Un te nu mēs iekrītam slazdā, jo esam ielikuši vienādības zīmi starp kultūras produkta kvalitāti un kultūras pieredzes kvalitāti. Taču tie nav sinonīmi. Spēcīga, izcila filma nekļūs sliktāka, ja cilvēks pēc stresa pilnas darba dienas paziņos, ka “negrib gruzīties” un skatīties kārtējo filmu par sociālo problemātiku. Arī tā drīkst.
Tāpēc viena no atziņām, ko vērts atcerēties – klikšķis notiek tad, ja īstajā brīdī sastopas īstais kultūras produkts ar īsto skatītāju.
Lai tas notiktu, nepieciešama kultūras piedāvātāju un patērētāju savstarpējā saziņa un mijiedarbība dažādos līmeņos. Tā mēs nonākam pie kvalitātes jēdziena kompleksās realitātes, ko vislabāk iepazīt, sarunājoties un veidojot cieņpilnu un jēgpilnu dialogu, kurā ikviens jūtas klātesošs, piederīgs un sadzirdēts.
“Mums ar kvalitāti viss kārtībā”
Kādā nesenā sarunā ar jaunas mākslinieku grupas līderi par mākslas darbu interpretācijām un kritiku izskanēja: “Nē, mums ar kvalitāti viss kārtībā. Ja viņi nesaprot mūsu ideju, tad tā ir viņu problēma.” Izvairīšos no mākslas kritiķu un kultūras profesionāļu attiecību vērtēšanas, tomēr domāju, piekritīsit man, ja teikšu, ka kareivīgā savas idejas aizstāvībā, ieņemot “pozu” (jo “es zinu, ko daru, un labāk mani nemāci”), var ieslīgt pašapmierinātībā, kas noved pie stagnācijas. Par savām idejām vajag un ir jāiestājas, tomēr jāatrod un jānotur balanss starp norobežošanos savā patībā, vēstījuma izklāstu un ieklausīšanos.
Ideju un vēstījuma interpretēšana nav tikai augstās mākslas un profesionālās kultūras process, tā nodarbina daudzus; gan pieredzējušos, gan jaunatklājējus, dažkārt ejot dziļumā, reizēm atsakoties pieņemt formas vai satura ziņā jauno.
Un te atkal ir divi spēlētāji, un katram ir savs uzdevums, lai bumba nenokrīt zemē. Vieniem skaidri jāpauž savs vēstījums. Otriem jābūt atvērtiem un gataviem paplašināt savu kultūras pieredzi. Lai ilustrētu domu, uz mirkli salīdzināšu kultūras produktu ar vidusskolas pārspriedumu, kuram dota ierobežota tēmu izvēle. Katrā šādā rakstu darbā lietota autora izvēlētā izteiksme, raksturīgais vārdu krājums, ievērots pieturzīmju lietojums. Tas radīts autentiski, izvēloties piemērotāko formu – datorrakstā vai ar pildspalvu, vai zīmuli, vai rozā tinti – ar pārdomātu radošo procesu un vīziju par rezultātu. Faktiski tas ir reāls veselums, radīts atbilstoši dotajiem uzstādījumiem un autora iecerei, tomēr “izlasāms” tik daudz un dažādos veidos. Lai cik kārdinoša nebūtu doma par blakussēdētāja rakstītā piesavināšanos vai “skolotājam patiks” klišeju izmantošanu, pārspriedumam, stundas beigās noliekot to kaudzītē ar citiem, ir jābūt ar vienotu un rosinošu vēstījumu un jēgpilnu mērķi. Ideālā gadījumā tam jābūt radītam oriģināli, tāpēc, ka ir ko teikt un nevar neteikt, vienlaikus saglabājot vēlmi sarunāties par interpretācijas iespējām. Un, lūk, te arī skaidras un tiešas paralēles ar kultūras produktu vai notikumu.
Apzināti izkopt savu kultūras pratību
Atgriežoties pie jautājuma, kāpēc man tik daudz jādomā par kvalitāti, varu atbildēt ļoti vienkārši: tiem, kas rada un veido mākslas pieredzes, un tiem, kuri tās piedzīvo – tātad mums visiem –, ik dienu apzināti jāattīsta sava kultūras pratība, kas nozīmē arī izpratni par kvalitāti kā kompleksu un daudzšķautņainu parādību. Apzināti jāatradinās no vērtēšanas “patīk vai nepatīk” kategorijās un mērķtiecīgi jāizkopj spēja izvēlēties un pieredzēt kvalitāti visā tās daudzveidībā. Tāpēc, darot savu ikdienas darbu, vērtējot citus vai radot jaunus kultūras un mākslas notikumus, aicinu atcerēties, ka atklātība pret sevi par savām iecerēm un resursiem, kā arī jēgpilna sarunāšanās ir izšķirošs pamats, lai demonstrētu, kas un kāpēc ir mana darba kvalitāte. Un tas ir process.
