Prof. Ph. D. Rūta Muktupāvela
Latvijas Kultūras akadēmijas rektore (2014–2024)
Mūsdienu Latvijas izglītības telpu šobrīd būtu grūti iedomāties bez programmas “Latvijas skolas soma”, kas tūkstošiem Latvijas skolas bērnu un jauniešu ļauj iepazīt mūsu profesionālo kultūru un mākslu gan tradicionālajās, gan klasiskajās, gan arī laikmetīgajās izpausmēs, apjaust un novērtēt šī līdzsvara nepieciešamību valsts attīstībā un personības izaugsmē. Pateicoties kultūrai un mākslai, mēs izprotam citu cilvēku domas un jūtas, citu laiktelpu vērtības, mēs apzināmies, ka cilvēka eksistence pārsniedz fizioloģisko vajadzību robežas. Jo agrākā vecumā mēs to saprotam, jo lielākas cerības mums ir dzīvot empātiskā, iekļaujošā un harmoniskā sabiedrībā, kas, savukārt, ir obligāts priekšnosacījums ceļā uz ekonomisko izaugsmi un labklājību, un kā nekad agrāk – vitāli svarīga nepieciešamība pandēmiju, kara un sociālās nevienlīdzības izaicinājumu priekšā.
21. gadsimts – komunikatīvā ātruma un tehnoloģisko inovāciju laikmets – rada milzīgus izaicinājumus gan indivīdiem, gan kopienām, gan arī valstīm un veseliem reģioniem, definējot un pārdefinējot savu identitāti, meklējot un nostiprinot savas pozīcijas lielajā, raibajā ģeopolitiskajā gadatirgū, ko dēvējam par globālo pasauli. Viena no redzamākajām savdabī- bas izpausmēm, bez šaubām, ir tradīcijā balstīts kultūras mantojums un mākslas klasika.
Vārds “tradīcija” ir cēlies no latīņu valodas vārda traditio, “nodot glabāšanai, pārsūtīt”, un tas apzīmē noteiktai grupai raksturīgu, no paaudzes paaudzē pārmantotu ierasto domāšanas un uzvedības veidu. Tradīcija ir tā, kas sociālai eksistencei piešķir dabiskuma un stabilitātes šķietamību, kas kopienu, tautu vai nāciju reprezentē starpkultūru komunikācijas kontekstos, sūtot ziņu par valodā, simbolos un kolektīvajās kultūras praksēs iekodētajām vērtībām, pieredzēm un attieksmēm pret dabu, sevi un citiem.
Kad latviešiem vaicā, kas visspilgtāk raksturo mūsu kultūras vērtības, teju vai 90 % gadījumu saņemam atbildi, ka tie ir Dziesmu un deju svētki, kas ir izauguši no folkloras un dainu kultūras un kļuvuši par centrālo sociopolitiskās pašidentifikācijas asi gan politiskā, gan kultūras, gan arī emocionālā ziņā. Tā ir tradīcijas kvintesence, kas vieno simbolisko pasaules tvērumu, amatniecības prasmes, estētiskās izpausmes, attieksmi pret vidi un cilvēkiem sev apkārt. Kopīgā dziedāšana, deju raksti un gājiens stiprina dalībnieku kopienas solidaritāti un sniedz atbildi uz visai tautai nozīmīgo jautājumu “Kas mēs esam?”, izmantojot kultūras priekšnesumu kā jēgpilnu simbolu sistēmu, kas piešķir vērtību un nozīmi nācijas pastāvēšanai. Jāpiebilst, ka tradīcijas funkcija ir arī veicināt izpratni par citu cilvēku dzīves veidu – par viņu dziesmām un dejām, par kulināro mantojumu un kultūru kopumā.
Tradīcija mākslas kontekstā nereti vien cieši saistīta ar klasikas konceptu. Klasika – cilvēku veidotas lietas un parādības, kas ir izturējušas laika pārbaudi un nav zaudējušas savu aktualitāti. Reiz atzītas par vērtīgām, tās iegūst noturības, augstas kvalitātes un mūžības dimensiju jeb kanonizējas. Kanons, no latīņu canonicus, “saskaņā ar likumu”, ir vārds, ar kura palīdzību tiek apzīmēti vērtības piešķiršanas principi vai kritēriji. Latvijas kultūras klasiku veido 108 izcilākās Latvijas kultūras un mākslas vērtības arhitektūrā un dizainā, kino, literatūrā, mūzikā, skatuves mākslā, tautas tradīcijās, vizuālajā mākslā un ainavās. Šis kanons ir Latvijas kā pašpietiekamas, patstāvīgas un neatkarīgas nācijas tradīcija, mūsu sociālās atmiņas pamats, mentalitātes un vērtību spogulis, kas stāsta un rāda, kas aicina būt kopā visus labas gribas cilvēkus neatkarīgi no vecuma, tautības vai dzīves pieredzes.
Stereotipiski mēs tradīcijai, klasikai un kanonam piedēvējam pagātnes dimensiju, to tveram kā kultūrvēsturisku reliktu, tomēr tradīcijai bieži vien piemīt arī tādas īpašības kā adaptivitāte, spēja mainīties un pielāgoties pat ļoti inovatīvai videi, un tieši šie faktori nodrošina tās ilgtspēju un aktualitāti, turklāt nereti tā kļūst par radošuma un jaunu estētikas formu iedvesmas avotu.
Skaidrs, ka ne tikai tradīcijas veido nacionālo kultūru – sabiedrības izdzīvošanai un attīstībai ne mazāk nozīmīga ir tagadne un nākotne, kuras veidošana ir jaunās paaudzes rokās. Lai jaunieši pilnvērtīgi piedalītos šajā nākotnes kultūras izveidē, svarīgi meklēt tādas formas un formātus, kas uzrunā un kas atspoguļo mūsu laikmeta garu, kas virza jaunas, drosmīgas idejas, atklāj negaidītas dzīves realitātes šķautnes. Runājot par laikmetīgu kultūru un mākslu, visbiežāk lietojam tādas kategorijas kā eksperimentēšana, inovācijas un starpdisciplinaritāte, sinkrētisms un sintēze, mākslas veidu mijiedarbe un žanriskā nenoteiktība, kā arī akcentējam dažādu mediju saplūsmi un multimodālus māksliniecisko ideju pasniegšanas principus. Laikmetīgās mākslas pamatā ir novatoriskums un brīvība, kas vienlaikus ir neatņemamas katras demokrātiskas sabiedrības vērtības, bez kurām grūti iedomājama normāla valsts izaugsme.
Spēcīga, jēgpilna laikmetīgā māksla ir vērsta uz vispusīgu intelektuālu un emocionālu personības attīstību, tā veicina ziņkāri un māca šķērsot robežas, meklējot ārpus kastes atbildes uz mūsdienu globālajiem vides degradācijas un ģeopolitiskiem izaicinājumiem.
Laikmetīgā māksla ir sociāli aktīva, reizēm pat asa un neprognozējama, tā ar trāpīga vārda, žesta, ar negaidītu formu palīdzību spēj izgaismot atstumtības, diskriminācijas un neiecietības problēmas, par kurām nemēdzam aizdomāties paviršas komunikācijas, pandēmiju un kara apziņas novārdzinātajā ikdienā.
Cienot tradīciju un klasiku, jāatzīst, ka tikpat nozīmīgas ir arī laikmetīgās izpausmes kultūrā, jo pati dzīve ir gan konservatīva, gan laikmetīga vienlaikus, tāpēc svarīgi gan saglabāt savu autentiskumu un unikalitāti, gan arī iekļauties un virzīties uz mūsdienīgu, inovatīvu izaugsmi, aktīvi piedalīties un dot savu ieguldījumu pasaules atbildīgo, drosmīgo un brīvo sabiedrību sadraudzībā, veicinot krāšņo un neizmērojami vērtīgo kultūru dažādību.
Eseja “Tradicionālo un laikmetīgo izpausmju līdzsvars kultūrā” pirmo reizi publicēta izdevumā “Pirmie pieci gadi ar programmu “Latvijas skolas soma”” (2023)
