Aija Tūna, Dr. paed.,
programmas “Latvijas skolas soma” vadītāja
Šīs izlases mērķis ir pievērst jūsu – un jūsu skolēnu – uzmanību tam, cik daudzveidīga ir vizuālā māksla. Esmu samērā pārliecināta, ka arī tos, kuri uzskata, ka viņiem ar mākslu nav nekā kopīga, kāda no vizuālās mākslas formām kādā dzīves situācijā tomēr ir piesaistījusi un uzrunā visdažādākajos veidos. Atliek vien iemest aci piedāvājumā, lai savilktu paralēles ar savām interesēm un pieredzi. Klasifikācija var atšķirties, bet tas tikai akcentē esošo daudzveidību. Piemēram, Kultūras ministrijas tīmekļvietnē teikts, ka vizuālās mākslas nozarē ietilpst glezniecība, tēlniecība, grafika, fotogrāfija, instalācijas, elektroniskā māksla (video un skaņu māksla, multimediālie risinājumi), performances un mākslas zinātne. Citur atradīsiet izdalītu ielu mākslu vai kādu citu mākslinieciskās izpausmes veidu. Bieži vien mākslas darbs veidots starpdisciplinārā veidā, jo iecerētā vēstījuma izteikšanai ar viena veida mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem ir par maz. Nākas savam vārdu krājumam un pieredzei pie vizuālās mākslas pievienot arī vizuāli plastiskās vai audiovizuālās mediju mākslas apakšnozares. Tā gluži organiski dzīves holistiskums prasās atpakaļ vizuālās mākslas darbā.
Programmas “Latvijas skolas soma” katalogā, gluži tāpat kā publiskajā telpā pieejamajā informācijā, vizuālās mākslas piedāvājumu klāsts ir bagātīgs un kārdinošs. Lai palīdzētu tajā orientēties, šoreiz izlasi kārtojām, domājot par diviem aspektiem: skolēnu vecumu un izpausmju daudzveidību. Izlase sākas ar ieteikumiem sākumskolas skolēniem, taču liela daļa no šīm norisēm noder arī nākamajos vecumposmos vai rada jaunas idejas, ko darīt pašiem. Kaut vai Jūlija Madernieka un Jūlija Straumes daiļrade ir izcils iedvesmas avots arī pusaudžu un jauniešu radošajām izpausmēm. Galu galā, laba kultūras norise – labs saturs un labs izpildījums – uzrunā ikvienu, radot iespēju katram salāgot gūto pieredzi ar savu jau esošo dzīves krājumu.
Šis darbs sākas un beidzas ar nepieciešamību domāt par saturu – vēstījumu, ko es vēlos pateikt vai kādu diskusiju ierosināt. Izlasē atradīsiet norises, kuras palīdz gan aplūkot un izprast mākslas darbus, gan uzzināt, kā tos restaurē, norises lielākās un mazākās galerijās un muzejos, Rīgā un citviet Latvijā un vēl daudz ko citu. Pievērsiet uzmanību tam, ka arī kultūras norisēs mēs mudinām nevis atņemt un aizliegt mobilo telefonu, bet padarīt to par rīku izziņas procesam un audiovizuālā kultūras satura veidošanai.
Lasiet paši un mudiniet skolēnus lasīt recenzijas un esejas par mūsdienu mākslu. Lieliska vieta aktualitāšu uzzināšanai un lielāku jautājumu izzināšanai ir tīmekļa vietne https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/, pa kuru labprāt dzīvojas arī skolas vecuma jaunieši. Tālāk jāizdomā, kā šo interesi nevardarbīgi ievirzīt mācību saturam atbilstošā gultnē. Daži piemēri. Labs aizsākums diskusijai par mākslas darbā ietvertā vēstījuma uztveršanu jums, skolotāji, var noderēt Ērika Apaļā eseja “Mākslas darb, ko tu man saki?”. Vai izstāžu pavadošie teksti un mākslinieku komentāri ierobežo skatītāja interpretāciju vai, gluži pretēji, palīdz ieraudzīt atšķirīgu skata punktu vai atrast domubiedru. Tāpat autors uzskata, ka priekšzināšanas ir noderīgas mākslas darba nozīmes veidošanā, jo “iepriekš apgūtās zināšanas skatītājam ļauj tuvoties mākslinieka pasaules redzējumam, taču, lai kā censtos, skatītāja interpretācija nekad pilnībā nevar saplūst ar mākslinieka vēstījumu”. Šī atziņa var labi noderēt arī literatūras stundās.
Vēl viens vērtīgs resurss augsta līmeņa un vienlaikus drosmīgu, netradicionālu mākslas darbu iepazīšanai ir Purvīša balvas – prestižākās vizuālās mākslas balvas Latvijā tīmekļvietne. Purvīša balva tiek pasniegta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kurš dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Tas pats attiecas uz jauno mākslinieku darbu izvērtēšanu. Par “BDO jauno mākslinieku balvu” rūpējas BDO Latvia sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju (LMA), KIM? Laikmetīgās mākslas centru un eksperimentālā mākslas telpu PILOT. Šīs iniciatīvas mērķis ir atbalstīt jaunos māksliniekus pēc LMA maģistra studiju absolvēšanas kādā no vizuālās, vizuāli plastiskās vai audiovizuālās mediju mākslas nodaļu apakšnozarēm, lai sekmētu mākslinieka atpazīstamību un profesionālo karjeras attīstību pēc studiju noslēguma. Ja tā padomā, arī ekonomikas stundā var diskutēt, kāpēc Latvijā nav nacionālas nozīmes balvas un mākslinieka snieguma izvērtēšana joprojām ir privāta iniciatīva, kas atkarīga no mecenātiem.
Ko savos darbos rādīja mūsu vecmeistari? Kam pievēršas mūsdienu mākslinieki? Ko par to domājat jūs? Kāda ir skolēnu pieredze? Aiciniet viņus diskutēt arī par satura un formas attiecībām vizuālajā mākslā un jo īpaši mudiniet pamanīt mākslu savā dzīves telpā. Lai redzīgas acis, atvērts prāts un jūtīga sirds šajā ceļā!
Rakstu papildina ieskats vizuālās mākslas nozares piedāvājumā programmā “Latvijas skolas soma”.
Austra Avotiņa, Dr. paed., Mg. art.,
Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asociētā profesore, mākslas zinātniece
Vizuālizpratne skolai un dzīvei
2022. gadā notikušajā izglītības konferencē ar skaisto un zīmīgo nosaukumu “Mākslai ir nozīme” katram mākslas veidam tika piešķirta sava krāsa. Vizuālajai mākslai – zaļā. Tā ir dzīvības krāsa. Tā tas bija jau senajiem ēģiptiešiem, kuriem zaļais dabā bija retums. Arī šodien mēs gribam būt zaļi un gribam, lai nākotne ir zaļa. Bet Latvijā jau viss ir zaļš – mums ir salātzaļš, zāles zaļš, egļu zaļš, sūnu zaļš un daudz, daudz citu zaļo. Mums patīk arī svešie zaļie – olīvzaļie, vīnogu zaļie un smaragdzaļie. Vizuālajā mākslā runājam par silti zaļiem, vēsi zaļiem, dzeltenzaļiem, kobaltzaļiem un vēl tūkstoti citu – ļoti niansētiem, elegantiem, atturīgiem, pārdrošiem un žilbinošiem. Tāpat kā zaļie, arī māksla ir visur. Bet, lai to ieraudzītu, tiek lietotas visas pārējās krāsas jeb visi citi mākslas veidi, tā kopā veidojot krāšņu buķeti.
Ja kā piemēru izvēlos literatūru, tas ir Annas Brigaderes tēlojums “Maija svētdiena” (lasāms šeit un pieejams audio formātā šeit), kurā rakstniece ataino Anneles pārdomas par dvēseli (Latviešu klasiķi skolai 8/9. 1930. 24. lpp.). Šis darbs apliecina, cik krāšņus tēlus var uzburt ar vārdiem. Uzgleznot dvēseli vai svētdienu būtu daudz grūtāk. Īpaši jau dvēseli, taču mākslinieki dažādos laikos uz to tiekušies. Kā piemēru var minēt 17. gadsimta mākslinieka veikumu, veidojot ilustrācijas Jana Amosa Komenska (lat. Iohannes Amos Comenius) darbam “Orbis sensualium pictus” (“Juteklisko gleznu pasaule”), kas pazīstama kā pirmā bērnu bilžu grāmata. Ar grāmatas digitālo versiju un tajā esošajām ilustrācijām iespējams iepazīties šeit.
Mūsdienās pasaulē daudz kas mainījies; arī tekstu lasīšanas prasme ir cita. Dzīvojot vizuālo tēlu digitālās plūsmas laikmetā, vizuālo zīmju un attēlu izpratnes nozīme ir krietni pieaugusi; var teikt, ka tā ir tāda pati kā 20. gadsimta sākuma tekstu lasīšanas prasme. Līdz ar to rodas jautājums, vai vizuālo tēlu lasīšana un vizuālā kultūra kopumā būtu jāmāca tāpat kā lasīšana un rakstīšana? Turklāt būtiski atcerēties, ka vizuālo tēlu lasīšanā nav jāuztraucas par svešvalodas prasmi, jo attēli ir gandrīz universāla valoda. Tomēr savs nosacījums te ir – lai nolasītu vizuālo tēlu valodā sniegto vēstījumu, lai tā darbotos, ir jābūt zināšanām, piemēram, par zīmēm un simboliem, par krāsu uztveres īpatnībām, par redzīgumu kopumā. Jābūt ļoti vērīgiem, lai pamanītu nianses. Turklāt jāņem vērā, ka vizuālizpratni nav iespējams iegūt tikai praktiskā darbībā. Skolēna spēja fotografēt un publicēt attēlus internetā automātiski neveido prasmi kritiski strādāt ar vizuālo materiālu, izprast tā jēgu un tālāk veidot savu apzinātu un mērķtiecīgu vēstījumu, kas saistīts ar mācību procesu vai personīgu komunikāciju.
Kas ir vizuālizpratne?
Tad nu noskaidrosim, kas ir vizuālizpratne un kā to veicināt? Visplašākajā nozīmē tā ir kompetence (lietpratība), kurā ar prasmi un vēlmi sniegt un saņemt vēstījumu apvienojas zināšanaspar attēlu uztveri, par attēlu izveides principiem un par lietošanas paņēmieniem un atbildību. Tā ir arī prasme atbildīgi, mērķtiecīgi un profesionāli izgatavot / radīt un lietot attēlus. Tā ir prasme interpretēt un novērtēt acu priekšā esošo, izmantojot gan tradicionālos, gan digitālos medijus tādā veidā, kas sekmē domāšanu, lēmumu pieņemšanu, komunikāciju un mācīšanos kopumā. Vizuālizpratne ietver dažādu vizuālu tēlu lasīšanu – arī kartes, diagrammas, tabulas, grafikus utt., līdz ar to skar visas dzīves jomas, jo pat ziņās datu uzskatāmībai tiek izmantotas vizuālas metodes. Sadarbībā ar Eiropas Vizuālizpratnes tīklu Eiropas Savienības finansēts konsorcijs jau 2016. gadā ir izstrādājis Eiropas Vizuālizpratnes vadlīniju prototipu, (Common European Framework of Reference for Visual Literacy; fragments atrodams šeit), kas tiek piedāvāts kā iespējamais modelis, kurā iekļautas, sistematizētas un strukturētas kompetences, kas saistītas ar tēliem, priekšmetiem un vizuālajām zīmēm.
Mācību procesā būtu jānodrošina līdzsvars starp tekstuālās un vizuālās lasītprasmes apguvi. Patiesībā vizuālizpratne būtu jāapgūst pirmā, lasītprasme otrā un rakstpratība trešā. Skaidri apzināmies, ka vēl darāms liels darbs, lai sasniegtu vizuālās inteliģences līmeni.
Kā attīstīt vizuālizpratni?
Skolā par to tradicionāli ir atbildīga vizuālā māksla, jo tās saturs ir attēlu uztvere, lietošana un izgatavošana. Vienlaikus mūsdienās attēli tiek lietoti visās mācību satura jomās – vēsturē, kultūras studijās, svešvalodās, dabaszinībās utt. Taču mērķis ir atšķirīgs – reizēm attēli ir kā dekorācija (lai jautrāk vai “skaistāk”), reizēm kā priekšstatu veidotājs (portreti vēsturē), vēl citu reizi laikmeta raksturojumam vai informācijas strukturēšanai. Skolēniem jānodrošina iespēja pārdomāti strādāt ar vizuālu saturu tā, lai viņi iemācītos redzēt, interpretēt, analizēt, vērtēt un lietot attēlus mērķtiecīgā un ētiskā veidā.
Mūsdienu pasaulē skolēniem ir jāmāk izmantot un komentēt attēlus savos mācību darbos, kā arī radīt attēlus, kas spēj efektīvi skaidrot viņu idejas un darbības. Turklāt tas nepieciešams dažādās dzīves situācijās visas dzīves laikā. Vizuālizpratne nepieciešama, lai cilvēks spētu atpazīt (izšķirt) un interpretēt vizuālu darbību, objektus un simbolus, dabiskus vai radītus, ar kuriem iespējams sastapties apkārtējā vidē.
1911. gadā izcilais ASV žurnālists (daži viņu raksturo kā 21. gadsimta žurnālistikas ģēniju) Arturs Brisbeins (Arthur Brisbane) aicināja kolēģus beidzot pievērsties attēliem. Pētot viņa biogrāfiju, nonācu līdz žurnālam “Time”, kuram pat vāku dizains ir leģendāru stāstu apvīta sērijveida māksla (ar žurnāla vāku dizainiem iespējams iepazīties šeit). 2022. gada martā tas bija veltīts Ukrainai un Volodimira Zelenska teiktajam. Dzīvība uzvarēs nāvi tāpat kā gaisma – tumsu!
Nu jau visi zinām, kāds izskatās Ukrainas karogs. Bet vai zinām, ka šis klasiskais toņu salikums ir bijusi vērtība arī Marka Rotko daiļradē. 1954. gada darbs 2015. gadā tika kārtējo reizi pārdots – šoreiz par 46,5 miljoniem dolāru un aizceļoja uz Āzijas kontinentu. Vai šodien šī cena būtu cita? Asociāciju dēļ? Vai sagaidām kādas jaunas interpretācijas, kas tieši šim darbam “Bez nosaukuma” ir tik viegli veidojamas? Te sastopamies ar attēlu nozīmēm, kuras veido vairs ne to autori, bet institūcijas, notikumi, konteksti, interpretācijas, pati sabiedrība.
Vizuālizpratne kā kritiskās domāšanas forma
Vēsture mums rāda, ka vizuālā māksla ir bijusi labs un derīgs instruments dažādu mērķu sasniegšanai ne tikai valdošās politiskās varas rokās, bet arī lai pretotos politiskiem, estētiskiem un kultūras ieradumiem un lai māksla būtu pieejama ikvienam. Labs piemērs ir Mākslas stacijā “Dubulti” notikusī izstāde “Māksla=patvērums”, ko sadarbībā ar Ingu Šteimani veidojis Šveices mākslinieks, konceptuālists Tomass Hiršhorns (Thomas Hirschhorn).
Kā to iemācīties?
Esmu pārliecināta, ka vizuālizpratne ir būtiska visās cilvēka darbības jomās. Tā sākas ar redzēšanu un tad kļūst par pētīšanu, stāstīšanu, vērtēšanu un atkal jaunu radīšanu. Visām šīm darbībām nepieciešama vizuāla lietpratība. Bet kā to iemācīties? Sākam ar izpēti, iegūstot iespējami pilnīgu izpratni par konkrētu notikumu, parādību izpausmes veidu vai situāciju. Tālāk salīdzinām gūtos iespaidus un datus ar jau esošo pieredzi. Tikai tad var ķerties pie izteiksmes līdzekļu analīzes. Skolas situācijā tie būtu salīdzinošie uzdevumi, salīdzinot dažādu laikmetu, dažādu autoru, dažādu mākslas veidu izpausmes vai viena laikmeta, viena stila, viena autora, viena sižeta, viena notikuma, vienas personas attēlojumu, simbolus, literāros, sociālos un vēsturiskos kontekstus, materiālu, izteiksmes līdzekļu, paņēmienu izmantojumu. Der jebkas, kas paredz lēnu, rūpīgu, detalizētu izpētes procesu un refleksiju par ieraudzīto. Apliecinājums sasniegtajam izpratnes līmenim var būt mērķtiecīga attēlu izgatavošana (foto attēla vai manuāli zīmēta, līmēta, gleznota, veidota), kas kļūst par personīgās pieredzes procesā veidotu kultūras kapitālu.
Un tomēr viss sākas ar cilvēka un mākslas darba satikšanos un, kā teicis Aristotelis, Platons, Sv. Augustīns un droši vien arī Vilhelms Purvītis – galvenais ir skaistums! Un mūsu acis ir tās, kas to spēj redzēt, un mūsu dvēselē tas saglabājas.
